Mobilā versija
-0.8°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
18. maijs, 2012
Drukāt

Latviete māca valodas Itālijā


baiba_11

Laikā, kad daudzi Itālijas iedzīvotāji zaudē darbu un it īpaši “gaišākie prāti” jūtas nenovērtēti vai spiesti emigrēt no valsts, Katānijas universitātē par itāļu un franču valodas pasniedzēju strādā 33 gadus vecā latviete Baiba Bankava. 


Itālijā Baiba ieguvusi apziņu, ka nav ne par mata tiesu sliktāka par vietējiem pasniedzējiem, kaut gan tas prasa lielu darbu – jāseko līdzi visām novitātēm, modernajām tehnoloģijām un nemitīgi sevi jāpilnveido, lai studentiem mācīšanās process aizvien būtu interesants.

Baibas interese par itāļu valodu radusies pirms desmit gadiem, kad, studējot franču filoloģiju Latvijas Universitātē, pavērās iespēja papildus apgūt itāļu valodu vieslektora vadībā. Abas valodas ir līdzīgas, tāpēc tās apguve Baibai grūtības nesagādāja. Pateicoties Itālijas valdības stipendijām, viņa varēja papildināt zināšanas vasaras kursos Itālijā. Pienāca brīdis, kad Baiba sāka pasniegt itāļu valodu LU studentiem, un kā loģisks turpinājums kopā ar domubiedriem radās ideja izveidot Itāļu valodas pasniedzēju asociāciju, kas nodarbojas ar itāļu valodas un kultūras popularizēšanu Latvijā.

Personisku iemeslu dēļ pārcēlusies dzīvot uz Itāliju, Baiba nenobijās no vietējo profesoru konkurences: “Savas akadēmiskās karjeras laikā LU esmu ieguldījusi pūles, lai pilnveidotu sevi kā franču un itāļu valodas pasniedzēju, tāpēc, pārceļoties dzīvot uz Katāniju, darbu meklēju pirmkārt šajā jomā.

 

Sekoju līdzi vakancēm Katānijas universitātē un, tiklīdz radās iespēja, pieteicu savu kandidatūru. Pēc kandidātu atlases un darba intervijas tiku aicināta piedalīties projektā kā franču valodas pasniedzēja itāļu studentiem un itāļu valodas pasniedzēja ārzemju studentiem.”

 

Itāļu akadēmiskās vides pārstāvji bieži sūdzas, ka konkursos viņu nopelni un zināšanas netiek ņemts vērā, ka viss notiek tikai caur pazīšanos, tādēļ jautāju Baibai, vai viņai ir gadījies ar to saskarties. Pasniedzēja saka: “Manā gadījumā pazīšanās nav nekādas, bet zinu gadījumus, kad atlase notiek nevis pēc faktiskām iemaņām un iegūtās izglītības, bet gan pēc radniecības principa. Man vairākās darba intervijās ir nācies skaidrot LU iegūtos izglītības dokumentus (man ir bakalaura un maģistra grāds humanitārajās zinātnēs, bet diplomā nav norādes par to, ka esmu studējusi franču filoloģiju, to parāda tikai sekmju izraksts). Un, protams, kandidātu atlasē regulāri saskaros ar situāciju, kad potenciālais darba devējs dod priekšroku pasniedzējam, kuram franču vai itāļu valoda ir dzimtā valoda, pat ja viņam nav pieredzes pasniegšanā un ir tikai bakalaura grāds.”

Runājot par grūtībām, Baiba atzīst: “Lielākās grūtības rada konkurence un, protams, cilvēciskais faktors. Reizēm ir sajūta, ka pasniedzēju vidū valda sava veida “kastu sistēma”. Vairākumam pasniedzēju ir ap piecdesmit un vairāk gadu. Itālijā nav likumu, kas veicinātu paaudžu maiņu darba vietās, tāpēc no pieredzes varu teikt, ka vecāka gadagājuma pasniedzēji ir inerti, jo viņiem par savu vietu nav jācīnās. Savukārt jaunajiem tiek dotas ierobežotas iespējas veidot akadēmisko karjeru, darba līgumi parasti tiek parakstīti uz gadu un katru gadu no jauna ir jāpiedalās konkursā, kas neveicina ilgtermiņa projektu uzsākšanu. Kaut gan situācija lēnām sāk mainīties, paies vēl ilgs laiks, kamēr Itālijā varēs teikt, ka jaunajiem pieder nākotne.”

Vai studenti nav pārsteigti par to, ka franču vai itāļu valodu māca latviete? “Tā ir,” atzīst Baiba, “pirmajā lekcijā studentu acīs nojaušu mulsumu, jo mans augums, blondie mati un zilās acis noteikti neatbilst viņu priekšstatiem par to, kā būtu jāizskatās francūzietei vai itālietei.

 

Tad es īsumā iepazīstinu ar sevi un minu piemēru, ka viens no maniem labākajiem itāļu valodas pasniedzējiem Sjēnas universitātē bija japāņu izcelsmes itālis, kuram tikai vārds un uzvārds bija itāliski, bet izskats un izturēšanās – japāniski.

 

Un kurš gan nezina parunu: neskati vīru no cepures! Es sevi pierādu ar darbiem, nevis vārdiem. Esmu prasīga, un studenti to novērtē.”

Itālijā mācību vielas apgūšana notiek pēc principa: no prakses līdz teorijai, bet Latvijā – no teorijas līdz praksei. Latvijā studentiem jācenšas sagatavoties sesijai attiecīgā mācību semestra laikā, bet Itālijā studenti eksāmenus kārto, kad ir tiem gatavi. Tāpēc bakalaura grādu Itālijā studenti iegūst salīdzinoši vēlu – 24 gadu vecumā vai vēlāk un retais turpina studijas pēc bakalaura grāda. Latvijā bakalaura diploms nav nekas īpašs, bet Itālijā un īpaši Sicīlijā par godu šim notikumam tiek rīkotas svinības, kas krāšņumā neatpaliek no kāzām.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+