Latvijā
Sabiedrība

Kaitīgā padomiskā domāšana iet mazumā, taču pilnībā izzudusi nav. Saruna ar Vairu Vīķi-Freibergu 16


Vaira Vīķe-Freiberga
Vaira Vīķe-Freiberga
Foto – Anda Krauze

Bijusī Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga atzīst, ka runa pie Brīvības pieminekļa 18. novembrī Latvijas  prezidentam, viņasprāt, ir smagākais pienākums visā  gadā. Gluži tāpat kā mŪsu valsts dzimšanas diena – pati grūtākā darba diena. “Astoņu gadu garumā, būdama prezidente,  katru novembri ES nopietni pārdomāju, ko šogad vajadzētu akcentēt, no kāda leņķa pievērsties mūžīgajiem jautājumiem, kas, protams, 18. novembrī ir jāatgādina.”

Arī tāpēc viņa ar vislielāko interesi gaida un klausīsies Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa svētku runu mūsu valsts 99. dzimšanas dienā. Šajā Latvijai īpašajā mēnesī eksprezidente, kas pati 1. decembrī svinēs nozīmīgu dzīves jubileju, atgādina par demokrātisko vērtību nozīmi un aicina tās novērtēt, aizstāvēt un izmantot.

 

Par Latvijas valsts attīstību runājot, esat teikusi: nepietiek nomainīt valdības un iekārtas. Jāmainās pašai tautai arī. Vai un kā esam mainījušies, kopš atguvām neatkarību?

Diezgan daudz un diezgan strauji, ja raugāmies uz valsti kopumā. Tāpēc ka pāreja no padomju sistēmas uz neatkarību prasījusi dziļas un būtiskas izmaiņas un milzīgas pūles. Šādām pārejām vienmēr ir sava sociālā cena. Uzskatu, ka sociālā grupa, kas cieta visvairāk, bija pensionāri. Padomju sistēmā nepastāvēja nekādi pensiju fondi, un valsts kase, ko brīvā Latvija pārņēma, bija tukša. Valstij vajadzēja uzņemties smago nastu no kopējā budžeta izmaksāt arī pensijas. Parasti valstis tam gatavojas, iekrādamas līdzekļus ilgu gadu garumā. Bet Latvijā notika ekvilibristika, mēģinot salāgot to, kas ikdienā ir vajadzīgs visiem, un to, ko var sniegt pensionāriem.

Jāatzīst, ka lielai daļai vecākās paaudzes ir zināmi paradumi un domāšanas štampi, kas iegājušies mūža garumā, un šī uztvere grūti maināma. Viņiem dzelzs priekškara atvēršanās varēja būt stipri traumatiska. Arī vidējai paaudzei tā bija smaga nasta. Visvieglāk uztvert pārmaiņas bija jauniešiem un bērniem, kuri kopš tā laika piedzimuši. Viņi ir ienākuši jau citā pasaulē un tai pielāgojas. Šī pasaule arī nav nekāda debesu manna, un te negaida medus podi. Bet tieši kaitīgā padomiskā domāšana nenoliedzami iet mazumā, taču pilnīgi izzudusi nav.

Arī šodien vairums cilvēku Latvijā ir norūpējušies par savu iztiku vecumdienās. Kā, balstoties savā pieredzē, jūs ieteiktu laikus par tām gādāt?

Četrdesmit četrus gadus strādājot Kanādā, maksāju četros pensijas fondos. Viens – Obligātais Kanādas federālās valdības vecuma pensijas fonds, kurā iemaksas sāku līdz ar darba gaitām no 16 gadu vecuma, tāpat otrs provinciālais pensiju fonds. Trešais – mans Universitā-tes darba pensijas fonds. Ceturtais – iemaksas privātā pensiju fondā no saviem uzkrājumiem no algas. Starp citu, vecuma pensiju Kanādā ieviesa tikai pēc Otrā pasaules kara. Kaut gan vecuma pensijas fondā maksāju visus darba gadus, arī tad, kad mana alga bija ļoti maza, vēlāk Kanādas federālā valdība paziņoja, ka mana privātā darba pensija kopā ar manu prezidentes pensiju Latvijā ir pietiekama dzīvošanai un ka viņi nemaksās to, ko biju nopelnījusi. Protams, man tas šķita netaisni. Kad pārcēlāmies dzīvot uz Kvebeku, turpināju maksāt Kvebekas provinces vecuma pensijas fondā. Un Kvebeka manu nopelnīto vecuma pensiju maksā. Bet galvenais un lielākais manu ienākumu avots ir no universitātes darba pensijas. Formula vienkārša – pusi summas darba pensijas fondā no savas algas maksā darbinieks un otru pusi darba devējs. Šos līdzekļus universitāte nogulda bankās, iegulda obligācijās un akcijās – tie nesa peļņu un procentus pirms banku krīzes, vēlāk gan zināmus zaudējumus. Bet, neraugoties uz to, uzkrājumi ir jāveido. Manuprāt, mūsu valstī šāda sistēma būtu jāievieš ar likumu. Latvijas pensiju sistēmā mani ļoti pārsteidza, ka dažiem ir ārkārtīgi augstas pensijas un citiem tik zemas, ka bez bērnu palīdzības vai cita atbalsta, vai ja viņi nedzīvo ar partneri, tiešām nezinu, kā var izdzīvot. Gluži kā tas ir Kanādā un citās valstīs, arī Latvijā iespējams ar likumu noteikt, ka valsts pensija nedrīkst būt augstāka par noteiktu summu.

Kad 1999. gadā devāt Valsts prezidentes zvērestu, Latvijai vēlējāt mieru, drošību un saskaņu iedzīvotāju starpā. Un “lai nekļū-tu lielāka tā plaisa starp tiem, kas pošas uz balli pilī, un tiem, kas nevar uz balli doties”.

Tas uzlabojums redzams zemāko ienākumu līmenī. Pensijas tomēr tiek indeksētas. Kaut dažkārt cipari, kurus valdība piedāvā, izklausās smieklīgi, gadiem ejot, tie summējas. Un cilvēki, kuriem ir absolūti neadekvāta pensija, var vērsties pašvaldībās pēc sociālās palīdzības. Manuprāt, tieši sociālās aprūpes līmenī ir noticis milzīgs progress. Es, piemēram, pazīstu kādu smagi slimu, vientuļu pensionāri, kura mīt dzīvoklī piektajā stāvā, bet pie viņas vairākas reizes nedēļā nāk sociālais darbinieks, viņu apkopj, viņas vajadzībām iepērkas, pavada uz slimnīcu.

Bet par ārkārtīgo atšķirību starp vismazākajiem un vislielākajiem ienākumiem bažas un raizes ir visā pasaulē. Cik liela ir šī plaisa, mēra ar tā dēvēto Džini koeficientu. Rietumu zemēs tas turpina augt. Bagātie paliek bagātāki, vairums nabago gan nabagāki nepaliek, bet trūcīgāka kļūst vidusšķira. Paradoksālā veidā tā notiek progresējošā pasaulē, kur attīstās tehnoloģijas un kur plaisai starp bagātajiem un nabagajiem vajadzētu sarukt. Bet nesarūk. Gan Rietumu zemēs ir pasakaini bagāti cilvēki, gan Ķīnā, gan nenoliedzami arī Krievijā. Īpaši pēcpadomju telpā ļaudīm bija radušās iespējas ļoti ātri kļūt stāvus bagātiem. No vienas dienas uz nākamo, dažreiz ar vienu parakstu.

Vai šie procesi arī nav viena no mūsdienu populisma politikas barotnēm?

Noteikti. Internetā vērojot tās izrādīšanās lēkmes, varētu teikt, arī sliktās gaumes paraugus, ko demonstrē lielbagātnieki, īpaši krievu oligarhi, to, kā Holivudas zvaigznes vai popmākslinieki svin kāzas Indijā par nez cik miljoniem, un tādā garā, cilvēki sāk skatīties uz savu dzīvi un domāt – vai dieniņ, kā viņš to var atļauties un kā tas nākas, ka es nevaru. Bet viņš varbūt visumā dzīvo labāk un ērtāk, nekā viņa vecāki un viņa vecvecāki jebkad dzīvojuši. Es to absolūti varu teikt par sevi. Mani vecāki un vecvecāki noteikti dzīvoja grūtākos apstākļos nekā es. Un man šķiet, reti kurš teiktu, ka ir otrādi.

Amerikas sapnis vienmēr bija, ka mēs ar katru paaudzi kļūsim bagātāki un iesim uz priekšu, taču daudziem tas nav piepildījies un nu ir bēdīgā situācija, kura, manuprāt, sekmējusi, kāpēc prezidents Tramps tika ievēlēts.

Šobrīd dramatiski mainās pasaule un paši pasaules ekonomikas pamati. Un ir veselas industrijas, kas netiek līdzi, ne-runājot par atsevišķiem cilvēkiem. Pie-mēram, kādreizējā auto industrijas cita-delē Detroitā darbiniekiem bija vienas no lielākajām algām ASV, un viņus aizstāvēja spēcīgas arodbiedrības. Tagad tas viss ir beidzies. Kam ir tie lielie līdzekļi, vienmēr var izgrozīties. Nopirkt atkal kādu jaunu firmu, pāriet uz citu produkcijas veidu. Tā kā “Adidas”, kas kļuva bagāti, ražojot sporta apavus un apģērbus, bet nu tirgo smaržas. Man tas šķita gaužām nepievilcīgi, domājot, saprotiet, par ievalkātām sporta kurpēm un aromātiem… Bet tā tās lietas notiek. Ekonomikas pārslēgšanās no viena sektora uz citu.

Ekonomikā pārkārtošanās būs. Un tehnoloģiju dēmons, tas džins ir izlaists no pudeles. Un tam ir pašam sava attīstības enerģija. Tehnoloģijas un zinātnes progresu, pat ja gribētu, mēs nevarētu apslāpēt. Robotizācija, automatizācija, mākslīgais intelekts turpinās atņemt darbu dzīviem cilvēkiem.

Galerijas nosaukums

Kāda, jūsuprāt, būtu vispareizākā rīcības taktika, lai turētos laikam līdzi?

Tiem, kam ir normāla inteliģence, jādomā, kā pēc iespējas vairāk izglītoties, un ne tikai akadēmiskā nozīmē, kaut gan tas nevienam par ļaunu nav nācis. Skaidri jāapzinās, ka praktiskās iemaņas būs visu laiku jāmaina. Tam var sagatavoties, maksimāli izkopjot sevī elastību, lai spētu reaģēt uz pārmaiņām. Pieņemt to. Nevis, ka jaunībā aiziešu pie viena darba devēja un līdz pensijai tur nostrādāšu. Un jau tagad zināšu, kāda būs mana pensija. Arvien vairāk būs to, kam jāpārprofilējas. Kāds mans draugs bija menedžeris ļoti labā Ziemeļamerikas firmā, kas ražoja spageti un dažādas pastas. Amerikāņu firma izpirka šo Kanādas firmu, un menedžerus izmeta ārā. Mans nabaga draugs aiz raizēm dabūja sirdstrieku. Viņš tiešām mīlēja savu firmu un darbu un bija gatavs turpināt tajā strādāt. Viņam bija šoks un trieciens, kad kādu dienu pateica, ka viņš ir kļuvis nevajadzīgs. Taču pārmaiņām var sagatavoties arī emocionāli: absolūtas drošības nebūs, bet man ir jābūt gatavam reaģēt un rīkoties. Dzīvot pasīvi kā padomju laika kolhozos – nu jā, tādiem ļaudīm nākotnē būs grūti.

Ekonomikas ministrija prognozē, ka Latvijā tuvākajos gados pietrūks tūkstošiem darba roku un te ieplūdīs viesstrādnieki no citām valstīm. Kā viņi iespaidos mūsu jau tā sašķelto sabiedrību?

Tā kļūs aizvien raibāka. Piemēram, Zviedrija, kuru iepazinu, kad atsāku braukt uz Eiropu sešdesmito gadu beigās, bija pilnīgi cita Zviedrija, nekā astoņdesmitajos. Tas pats sakāms par Franciju, Lielbritāniju.

Un kāda jums bija sajūta?

It kā būtu svešā zemē, kādā Āfrikas vai Āzijas valstī, un tad uzreiz pamirkšķini acis: kur es atrodos. Tautu staigāšana notiek un notiks, lai ko ļaudis censtos darīt. Bet to, protams, vajadzētu kontrolēt. Izstrādāt principus, uz kādiem pamatiem tā notiek. Lai mazinātu spriedzi. Bet zināma spriedze tik un tā būs. Mūsu tautiešus, kuri dodas strādāt uz ārzemēm, arī balti klāti galdi uzreiz negaida.

Kā raugāties uz plānu, ka 2020./21. gadā visās Latvijas vidusskolās vispārizglītojošos priekšmetus mācīs valsts valodā?

Galvenais, lai visi bērni mācītos kopā. Lai fiziski aug vienā vietā. Lai matemātikas stundā sēž kopā. Lai viņi ir blakus un sadraudzējas savā starpā. Modelis, kas mums šķita ļoti demokrātisks, ka ir ukraiņu, baltkrievu, krievu un citu tautību skolas, pārdomājot tomēr nav labākais risinājums. Skolēniem vajadzētu iet tajā skolā, kas ir viņu rajonā, un kā, piemēram, Zviedrijā, jānodrošina tiesības mācīties savu mātes valodu kā priekšmetu, kaut vai būtu viens skolotājs uz divām skolām. Bēgļu nometnē es kā bēgļu bērns gāju latviešu skolā, un tas mani izaudzināja par latvieti, nenormālos apstākļos, bet iedēstīja to latvietības sēklu un pamatus. Kad dzīvoju Marokā, sāku mācīties mazā pamatskoliņā, kur viena skolotāja tika galā ar visiem 25 bērniem. Mācības bija franču valodā, un vēlāk dzīvē tā ārkārtīgi labi noderēja. Skolā mēs bijām ļoti raiba buķete, un tas man palīdzēja saprast, ka pasaule ir ļoti dažāda, bet var ļoti labi sadzīvot. Es to iemācījos trīs mēnešu laikā. No sākuma izkāvos ar spāņu meitenēm, pēc tam iekļāvos un pielāgojos.

Vai šodien saskatāt apdraudējumu latviešu valodai? Agrāk raizējāmies par rusifikāciju, tagad aizvien jūtamāka ir angļu valodas klātbūtne mūsu ikdienā.

Respekts pret valsts valodu ir pilnīgi neatkarīgs no tā, kāda ir cilvēka mātes valoda. Es no franču skolas atceros, cik stingri izturējās pret franču valodas apguvi. Mums bija trīs dažādas franču valodas stundas, trīs priekšmeti, katrs no tiem aizņēma tikpat daudz laika, cik vēsture un ģeogrāfija kopā. Vai matemātika. Un katrā no šīm franču valodas disciplīnām bija stingri pārbaudījumi, kuros, jāteic, vienmēr biju augsti novērtēta. Pirms kāda laika, ar savu draudzeni tiekoties Parīzē, atcerējāmies skolas gadus Kasablankā. Arī madame Filip, kas mums vidusskolas pirmajā klasē mācīja franču valodu. Šausmīga sieviete! Prasīga, barga un neiecietīga, bet laba skolotāja. Izdresēja mūs kā cirka sunīšus.

Nesen kaislīgu diskusiju izraisīja aicinājums pārskatīt latviešu literatūras mācīšanas akcentus skolās –”cibiņi” un “daukas” netieši mudinot būt vājiem, slimiem, nespējīgiem. Tie nerosina būt pārtikušam, veselam, ar sārtiem vaigiem, stipram un drosmīgam. Un jāceļ gaismā citi, iedvesmojošāki varoņi.

Manuprāt, šīs debates prasa dziļāku intelektuālu bagāžu, nekā līdz šim tajās esmu manījusi. Iespējams, ka persona, kas tā izteikusies, savā jomā ir profesionāle, bet literatūrā gan ne. Lai lasītājs varētu ieinteresēties un dzīvot līdzi, ir vajadzīgi simboli, kas iedarbojas uz zemapziņu. Un šie simboli ietver arī paaudzēs izveidojušos priekšstatus, kas bērnam viņa izaugsmē palīdz risināt iekšējos konfliktus. Es ieteiktu izlasīt Bruno Betelheima grāmatu, kā pasakas un brīnumpasakas rosina fantāziju, iedarbojas uz zemapziņu un nāk par labu. Piemēram, kā tautas pasakās ganu zēns piemāna velnu. Šāds sižets zemapziņā rada sajūtu, ka ar pašu velnu vari iet cīnīties un to pievārēt, un tāpēc nemaz nav jābūt milzīgam stipriniekam. Arī mazs, atjautīgs puišelis to spēj. Turklāt es kā bērns identificējos ar visiem varoņiem, ar visiem uzreiz! Bet tas nenozīmē, ka es gribētu visiem līdzināties. Tāpēc ka cilvēks nav tik šaurs un dumjš, tā identificēšanās ir dažāda. Attiecībā uz nabaga Cibiņu, domāju, ka tieši šādi tēli ir ļoti pamācoši, jo cibiņi un buņģi arvien ir mūsu vidū. Un pasaulē diemžēl nav taisnības. Kaut arī pēc tās cenšamies vaiga sviedros. Taču, lasot par Cibiņu, bērns viņam jūt līdzi, un tas palīdz viņā ieaudzināt līdzjūtību pret citiem. Man uzdzen šermuļus, ka ik pa laikam, un ne tikai Latvijā, skan aicinājumi literatūrai un tās radītājiem būt “dvēseļu inženieriem”. Paskatieties, kā kādreiz avīzē “Literatūra un Māksla” uzviļņoja debates par “pozitīvo varoni”. Tikai tas darba tautai dos piemēru un uzmundrinājumu būvēt sociālismu. Un minētajā diskusijā atkal prasa, lai literatūra tiktu cenzēta jau citu ideoloģisku priekšstatu dēļ, neizprotot cilvēka psihi – gan apziņas, gan zemapziņas līmenī.

Tiesa, visi ir priecīgi par veselīgu bērnu sārtiem vaigiem, bet man kā labdarības akcijas “Nāc līdzās Ziemassvētkos” patronesei regulāri ir bijis kontakts ar bērniem, kas nav tādi kā citi. Un ne tāpēc, ka viņi būtu lasījuši par Cibiņu, bet tāpēc, ka daba kaut kādā veidā bija kļūdījusies. Taču viņi arī ir cilvēki ar dvēseli, sirdi un prātu. Un doma, ka mums vajadzētu slavināt tikai pozitīvo varoni, ir atbaidoša, jo uzstāda kādu stereotipu. Un tie, kas neiekļaujas šajā stereotipā, vairs nav īsti pilnvērtīgi cilvēki. Tas ir ļoti bīstami.

Vai, jūsuprāt, nākamgad, kad svinēsim Latvijas valsts simtgadi, ievēlēsim labāku Saeimu?

O, tas tiešām atkarīgs no mums pašiem. Un no dialoga ar šodienas un topošajiem politiķiem. Diemžēl Kārlis Ulmanis pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma iedarbināja propagandu, cik slikta bija Saeima un demokrātija. Palasiet Edvarta Virzas runas un rakstus, kas bija publicēti tajā laikā. Tas ir šausminoši, kā viņš ķengāja demokrātiju. Ne tikai Saeimu, bet to, ko Saeima pārstāv. Mēs tagad esam citos laikos un, manuprāt, nedrīkstētu demokrātiju kā tādu ķengāt, mums vajadzētu tai pateikties par savu brīvību un to izmantot. Latvija ar savu proporcionālo vēlēšanu sistēmu ir ļoti taisnīga vēlēšanu brīdī, bet kļūst neefektīva reiz, kad deputāts ievēlēts. Viņš kļūst it kā anonīms starp tiem simts. Un savā ziņā zaudē saiti ar tautu, kas viņu ievēlē. Nezina, kas viņu ievēlē. Zina vien, kāds procents par viņa partiju ir balsojis. Bet, ja mēs turpinām propagandu Ulmaņa garā un par jebkuru cilvēku, kuru ievēlē Saeimā, vai viņš būtu akadēmiķis, sportists vai mākslinieks, trīs dienas vēlāk jau sakām, ka viņš ir absolūts nelietis, tad negaidīsim, ka labi cilvēki ar dotībām un spējām un labu gribu Latvijas labā upurēsies kā jēri uz altāra, ies politikā un ļaus, lai viņu reputācija tūdaļ tiktu iznīcināta. Tā attieksme pret Saeimas deputātiem mums ir diezgan traģiska. No otras puses, deputātu attieksme pret tautu arī ir diezgan traģiska. Tātad abām pusēm te ir liels darbs darāms.

Nākamajā pavasarī notiks Krievijas prezidenta vēlēšanas, kurās kandidēs arī Vladimirs Putins. Kā jūs viņu raksturotu?

Putins pats intervijās ir izskaidrojis, kas ir viņa dzīves dziļākā motivācija kopš bērnības. Tā ir Krievijas varenība. Toreiz, kad visi Padomju Savienību un Krieviju lika zem vienlīdzības zīmes, krievu tautas varenība vampīriski barojās no citām, apspiestām tautām. Piemēram, medaļas olimpiādēs izcīnīja dažādu tautību, tajā skaitā latviešu sportisti. Mēs, trimdinieki, 1976. gada olimpiādes laikā rakstījām sašutuma vēstules Monreālas avīzei, ka latvietis Jānis Lūsis tās slejās bija nodēvēts par krievu šķēpmetēju. Putina un viņa pārstāvju retorika dažādās starptautiskās organizācijās ir tāda, ka padomju tautas, kļūstot neatkarīgas, krievu tautai darījušas pāri, ka viņi bija vareni un tad tas tika atņemts. Baltijas valstis viņiem atņēma iespēju bez vīzas braukt uz Jūrmalu vai kur citur Baltijas valstīs. Un es Putinam teicu, jā, bet daži labi bez vīzas brauca arī uz Sibīriju. Krievu tautai jau gadu simteņiem ilgi iestāstīts, ka viņiem vajag stingru roku, lai Krievija būtu varena. Pāreja no Padomju Savienības uz Krieviju bija ļoti smaga, psiholoģiskā ziņā daudz smagāka nekā Latvijā. Prezidents Putins ir solījis to labot, gādāt par Krievijas diženumu, un gatavs to lomu uzņemties.

Viņš ir trenēts un labi izglītots čekists, labi māk spēlēt uz cilvēku jūtām, ļoti ātri atšifrēt cilvēka motivāciju, vājos punktus. Viņš provocē un ir kā hameleons, momentā var mainīt seju – te viņš ir bargais cars un skatās uz jums ar tādām blāvām beigtas zivs acīm. Uzstāj un mēģina jūs iebiedēt. Bet pēc tam izraida no telpas visus tulkus, ērti iesēžas krēslā un vācu valodā ļoti sirsnīgi un jauki ar jums tērzē. Jā, cilvēks hameleons, bet ļoti apdāvināts, īpaši apmācīts citu politiķu vājību atrašanā, kas viņu manās acīs padara par pasaules mērogā ļoti vērā ņemamu personāžu, no kura ir jāuzmanās un kuru nevar ņemt viegli. Viņš grib, lai viņu ņem nopietni. Un man šķiet, viņam ir taisnība, viņš ir jāņem nopietni.

Cik tālu pavirzījies darbs pie jūsu memuāriem? Ko no tiem uzzināsim, piemēram, par izciliem pasaules politiķiem, ar ko tikāties savas prezidentūras laikā?

Tam, ko uzrakstīju pirms pieciem gadiem, nekas klāt nav nācis, jo vienmēr jādara kaut kas cits. Gribējās pabeigt Saules ciklu, tas bija ļoti smags darbs, bet nu izdarīts. Attiecībā uz memuāriem: jā, vienu nodaļas paraugu par kādreizējo Francijas prezidentu Žaku Širaku izdevējai jau aizsūtīju. Lai būtu interesanti, jāatklāj pēc iespējas amizantas detaļas no aizkulisēm. Bet man ir tik draudzīgas saiknes ar Žaka Širaka fondu, Širaka meitu Klodu un viņa kundzi Bernadeti, ka sev jautāju – vai tas nesabojās manas attiecības ar divām šīm ļoti jaukajām dāmām? Ziniet, tiešām ir divreiz jāpārdomā, ko drīkst, ko nedrīkst teikt. Bet šī nodaļa man pašai patīk, un izdevējai arī.

Jums ir ļoti intensīvs darba grafiks arī šobrīd. Kā rūpējaties, lai vienmēr būtu labā fiziskajā un garīgajā formā? Kas jums ir vislabākā atpūta?

Ja atbraucu no kāda intensīva, fiziski grūta un tāla ceļojuma, man ideāli vajadzētu vienu dienu vienkārši izgulēties. Un palasīt. Un neko citu nedarīt. Es savā vecumā cenšos sev to atļauties. Jā, ar gadiem tā nasta kļūst smagāka. Jo ķermenis noveco.

Man šobrīd vislabākā atpūta ir uz laukiem savā meža ielokā Kurzemē. Tur esmu ļoti laimīga. Tur rakstu un strādāju. Tur ir klusums un miers. Laukos neskatāmies televīziju, klausāmies klasisko vai tautas mūziku, darbojos vai nu ar telpaugiem, vai pa dārzu. Tad jūtu, ka pāris dienas tiešām veltītas atpūtai.

Vai, Īvandē dzīvojot, ar apkārtnes ļaudīm arī tiekaties?

Nav tā, ka es būtu pilnīgi izolēta no pasaules un neturpinātu kontaktēties. Savulaik mēs no kaimiņiem pirkām pienu, tagad olas, tad iznāk tikties. Kādreiz aizejam pie otra kaimiņa ciemos. Vasarā Kuldīgā iepērkamies tirgū, kur aprunājamies ar cilvēkiem. Uz mūsu lauku mājām bieži brauc ārzemju žurnālisti, grāmatu rakstītāji, kas grib intervēt. Arī draugi un paziņas no tālām zemēm. Piemēram, pie mums ciemojies bijušais Eiropas Parlamenta priekšsēdētājs Hanss Gerts Peterings, kas tagad vada Konrāda Adenauera fondu. Peteringa tēvs kritis Kurzemē pašās pēdējās Otrā pasaules kara dienās. Un viņš pats piedzimis pēc tam septembrī.

Jūs darba gaitās esat ļoti daudz ceļojusi, visu pasauli redzējusi. Kur vēlētos kādreiz atgriezties?

Ziniet, prasās saulīti un jūru. Jūs domājat, ka Latvijā ir garas ziemas. Bet kādas tās ir Monreālā, ar kādu salu, ziemeļrietumu vējiem un sniega masām! Mēs ar vīru kādreiz iegādājāmies atpūtas nedēļas Meksikā, parasti tās salāgojot ar Ziemassvētku brīvlaiku universitātē. Tad varējām atpūsties Meksikas pludmalē un dzīvot paši savā dzīvoklītī skaistā viesnīcā. Ēd, kad gribi, nevis kad jāiet uz darbu. Sēdi zem lapu jumtiņa, jo saule tur ir nežēlīga. Un bālģīmjiem ir jāsēž ēnā. Un vari peldēties, adīt, izšūt, lasīt.

Es šeit, Latvijā, bieži dzirdu, ka kāds brauc uz Seišelu salām, kas nav lēts prieks, nemaz nerunājot par Ēģipti, Turciju, kas jau ir pavisam parasti ceļojumu mērķi. Latvieši ļoti daudz ceļo. Tas vien liecina, ka mēs dzīvojam labāk, lai ko nu teiktu. Manāmi labāk, jo daudzi var šos atvaļinājumus atļauties. Un dažs labs pat lemj par aizņēmumu, lai gadā divreiz ietu atvaļinājumā. Manuprāt, aizņemties atvaļinājumam gan nav prāta darbs. Bet atpūta cilvēkam, protams, nāk par labu. Frančiem ir tāds izteiciens – lai labi strādātu, vajag labi atpūsties.

Mēs visi gandrīz nemitīgi dzīvojam sociālo tīklu un interneta pasaulē. Kā jūs dozējat šīs pasaules klātbūtni savējā?

Man varbūt palīdz tas, ka esmu elektronisko mediju analfabēts. Nu, varbūt ne totāls analfabēts, bet tāds pirmklasnieks. Līdz ar to esmu pasargāta no pārmērīgas pakļaušanās. Bet es jau manu, ka tie ir atkarību veidojoši, lipīgi, kā tāda droga. Redzu, kā mans dēls un meita, abi divi, ar saviem bērniem tiešām cīnās, lai viņi nepavadītu visu laiku, raugoties kādā elektroniskā ierīcē, bet lai arī paši rosās, būvē, gan ar Lego klucīšiem, gan citādi. Var tiešām redzēt, ka bērni kļūst atkarīgi, ja vien viņiem ļauj. Vecākiem jāseko līdzi un jāizskaidro, tagad tev ir palikusi viena stunda, tu varēsi skatīties tādu un tādu programmu, bet pēc tam slēgsim nost, un cauri.

Man, par laimi, ir palīgi, lai orientētos elektroniskajā pasaulē. Gan vīrs, kas ir speciālists, gan sekretāre un ļoti mīļš un labs krustdēls. Palaikam dēls piepalīdz. Viena pati, ar darba slodzi, kāda man ir, es pat nevarētu ziņām sekot. Avīzes gan izšķirstu, lai redzētu, kādi virsraksti, bet elektroniskās ziņas lasu galvenokārt uz izdrukām. Jā, tērēju papīru, grēkoju tajā ziņā. Bet mēs to pārstrādājam.

Vai esat domājuši par kādu mājas mīluli pēc suņa Fumīša un kaķa Oča?

Mums vairs nav neviena mājas dzīvnieka. Nav neviena, kas spētu suni divreiz dienā vest pastaigāt un aprūpēt pēc mājdzīvnieku labturības noteikumiem, bet man sunīša ļoti pietrūkst. Kaķa arī pietrūkst. Par to vēl ir cerības, ka varbūt kādu varētu paņemt, sevišķi, ja mūsu meita Indra arī iesaistītos. Mazdēlu Ivaru ļoti interesē akvārijs ar zivtiņām.

Kā izvēlaties grāmatas no milzīgā piedāvājuma? Ko no latviešu literatūras pēdējā laikā esat lasījusi?

Es nevaru aiziet gulēt, ja kaut ko neesmu lasījusi. Tas man ir jau no seniem laikiem. Uz naktsgaldiņa stāv paprāva lasāmvielas kaudze, ko esmu sākusi lasīt, bet ne vienmēr pabeigusi. Laiku pa laikam man arī uzdāvina grāmatas. No latviešu literatūras manī lielu aizkustinājumu izraisīja Māras Zālītes autobiogrāfiskā grāmata “Pieci pirksti”. Man lasot patiešām bija jāraud. Viņa tik trāpīgi ar bērna acīm apraksta latviešu tautas izsūtījuma traģēdiju. Cilvēkus aizveda prom no ziedošas Latvijas, un viņi atgriezās pavisam citā zemē.

Jūs jau arī kā pavisam mazu bērnu aizrāva svešumā.

Jā, visi jau domā, ka tikai lieliem sāp, bet sāp arī maziem, un pat ļoti. Lielie to ne vienmēr apjauš. Man svešumā tā pietrūka savu radu, sevišķi vecāsmātes.

Vai tagad jums Latvijā ir izdevies iegūt vai atgūt māju sajūtu?

Tagad jā. Latvija ir manas mājas. Bet teikšu godīgi, ka man tāda sajūta vienmēr ar laiku attīstījās tur, kur es dzīvoju. Tas man šķiet tāds dabisks process. Kā dzīvniekam, kurš savā alā jūtas drošībā. Tāpat tu pieķeries vietai, kur tev ir dzīvoklis un kādu laiku dzīvo. Pēc tiem garajiem gadiem trimdā, kad vēl padomju laikā sākām braukt uz Latviju, kontakts ar Latvijas zemi bija absolūti minimāls, jo mūs jau uz laukiem nelaida. Mēs drīkstējām uzturēties tikai Rīgā, ar pavadoni Jūrmalā, Siguldā, viss. Un visas mājvietas, ko bērnībā biju pazinusi, starplaikā bija iznīcinātas.

Arī līdz Doles salai, kur jūsu dzimtas saknes, jums neļāva aizbraukt?

1969. gadā biedrs Vilis Samsons ar saviem īpašajiem partizānu nopelniem čekai izkaulēja, ka Zinātņu akadēmijas apciemošanas kontekstā mani aizved uz Doles salu, lai parādītu tur arheoloģiskos izrakumus, ne jau savus radus apciemot, nē. Šodien visa manu radu zeme ir zem ūdens. Es kādreiz sapņoju, ka atpirkšu to zemi no radiem un selekcionēšu puķes. Bet tas viss ir aizgājis zem dziļiem, dziļiem aizmirstības un reāliem ūdeņiem.

Taču, kad atgriezos un arī tagad es sistemātiski apbraukāju visu Latviju. Vienu no pēdējiem kā prezidente apciemoju Vītiņu pagastu. Tur manam vīram ir no viņa mātes brāļa mantots īpašums. Tā ka es visur Latvijā esmu bijusi, visur. Bet man Latvijā joprojām ir kaut kas jauns ko atklāt. Jo es tur neesmu bijusi agrāk, saprotiet! (Smejas). Protams, jājautā, cik no latviešiem ir apceļojuši visu savu dzimto zemi.

Skaista zeme?

Jā, daudzās vietās ļoti skaista un pievilcīga. Diemžēl ir arī vietas, uz kurām šķebeni skatīties – tādas pussabrukušas industriālas un pusindustriālas ēkas līdzās vienai skaistai, arhitektoniski un ainaviski iekārtotai muižai vai, pareizāk sakot, muižas drupām, parkam un dīķim. Un tad ir atkal tādas ainavas kā no Purvīša gleznām vai no kāda mākslas kalendāra. Debesis ir katrā platuma grādā citādākas, un gaisma, debesis un mākoņi Latvijā ir īpaši skaisti. Braucot man ļoti patīk vērot debesis, ne tikai mežus un pļavas.

Cik jums iznāk tikties ar saviem mazbērniem, redzēt, kā viņi aug?

Man ar mazdēlu ir ciešāks kontakts, bet viņš jau arī tagad iet savās gaitās. Un, kad pārnāk no skolas, tad grib vairāk ar savu mammu runāt, nevis ar vecomammu. Dēls tagad atkal ir Platonē ar abām meitām, un man tīri attāluma dēļ iznāk viņu un viņa bērnus redzēt retāk. Bet mēs jau cenšamies visas dzimšanas dienas nosvinēt un ģimenes svētkos sanākt kopā. Taču diendienā es meitenes neredzu.

Vai jūsu mazbērni nākotnē varētu Latviju izvēlēties par vietu, kur dzīvos un audzinās savus bērnus?

Es ļoti ceru, ka tā būs, bet domāju, ka bērniem jāļauj zināma brīvība. Ja vecāki viņiem pārāk daudz uzmācas, nekas labs nav gaidāms. Man patriotismu iedzina tajā bēgļu skolā Lībekā, bet man jau bija arī izvēles, es varēju no tā atteikties, tomēr to neizdarīju. Bet izvēles iespējai jābūt. Ir tāds joks par vienu skolmeistaru 19. gadsimtā, kad bērniem bija arī reliģija jāmācās. Reliģijas stundā bērnam prasa: vai tu tici Svētai Trīsvienībai? Un mazs, 8 – 9 gadus vecs puisītis, saka: nē, es nezinu, kas ir Svētā Trīsvienība. Es nesaprotu, un es tam neticu. Bet skolmeistars viņam: es tagad tevi ar rungu sitīšu, līdz tu sāksi ticēt Svētai Trīsvienībai! Manuprāt, ar rungu nevar ne to Svētās Trīsvienības, ne dzimtenes mīlestību iedzīt.

Šogad atzīmējam reformācijas 500. gadadienu. Kāda, jūsuprāt, ir Mārtiņa Lutera vēsts mūsdienu cilvēkam?

Man kā kristītai un iesvētītai luterānei, protams, no bērnības tika ieaudzināts, ka Luters sakārtoja kristīgo baznīcu, kas bija nogājusi no ceļa. Un es joprojām ticu, ka tā tas arī bija. Bet ļoti būtisks bija arī pavērsiens, ka līdz ar reformāciju Eiropā lēnām ieviesās jēga jeb apjēga par sirdsapziņas brīvību. Tātad tevi neliek uz moku rata, ja tu nesaki: es ticu Svētai Trīsvienībai vai kādam svētam. Bet tieši to tagad dara ekstrēmisti, apkaunojot islāma ticību ar savām fanātiskajām interpretācijām un izmantojot Allāha vārdu, lai darītu savus ļaunos darbus.

Ko jūs teiktu tiem, kuri uzskata, ka tik trūcīgai valstij kā Latvija eksprezidentu privilēģiju nodrošināšana ir pārāk dārgs prieks?

Manuprāt, Latvijā tiek apzināti kultivēta noskaņa, ka Saeima ir dārgs prieks, valdība – cik tad mums tur viņus vispār vajag, vai mums vispār vajag prezidentu. Un mēs tā lēnām virzāmies uz tāda ļoti slidena ceļa, un beigās, vai mums vispār tā sava valsts ir vajadzīga? Paklausieties, tas ir dārgs prieks. Vai tad mums vajag visur savas vēstniecības? Un cik mums tie karogi jāpērk? Tas taču arī ir dārgi. Nu tad zārkā iekšā, vāku virsū un ardievu, ļaunā pasaule.

Jums arī pārmet tieksmi pēc greznības, ka izmantojat iespējas, kas nav pieejamas katram pilsonim.

Nu redziet, latviešiem gadsimtiem ilgi no kungiem teikts, ka viņi visi ir nekam nederīgi, rupji, dumji, aprobežoti, vergi, kam tikai jāstrādā citiem. Ka nedrīkst savu degunu celt augstāk par citiem, stāvi pie ratiem, un par taisnību var arī baznīcā pērienu dabūt. Un tā ir viskrasākā zemas pašapziņas izpausme. Tās ir paniskās bailes, ka kāds ar kaut ko varētu izcelties. Tas ir simptoms dziļam garīgam pašapziņas trūkumam. Diemžēl. Jo cilvēks, kurš jūtas par sevi drošs un par sevi pārliecināts, saprot, ka dažādos apstākļos viens izceļas, cits neizceļas, viens māk skriet ātrāk, cits lēnāk, kāds lec augstāk, kāds zemāk, kāds var dziedāt operā, cits nevar. Cilvēki ir ļoti dažādi. Ir dažādi darbi un dažādas atbildības, kas prasa zināmu kontekstu. Mūsu gadījumā kā demokrātiskai valstij paraugs ir citas de-mokrātiskas valstis ar garāku pieredzi nekā mums. Jo mūsu valsts 100 gadi jau nav pilni 100 gadi. Un visur risina situācijas, ar kādām saskaras arī Latvija, tajā skaitā par privilēģijām bijušajiem prezidentiem. Vācijā bijušajam prezidentam Kristiānam Vulfam reiz apvaicājos, kādus sociālos nodrošinājumus viņš saņem. Viņš paguva būt prezidents pusotru gadu, un tad bija skandāls, viņš pats atkāpās, sastrīdējās ar presi, konkrēti ar žurnālu “Der Spiegel”, tā vienmēr ir kļūda prezidentam. Es prasīju, vai viņš saņem pilnu pensiju. Viņš saņem absolūti pilnu pensiju. Un visas citas privilēģijas, kā jebkurš cilvēks, kurš atbilstoši likumam ir ievēlēts par prezidentu.

Zviedrijā nav prezidenta, tur ir karalis un karaļnams, kurus uztur… Kad es savas prezidentūras beigās aizbraucu uz Zviedriju atvadīties no karaļa, viņš atskrēja nosarcis un atvainojās, ka ir dažas minūtes par vēlu: otrā pils galā viņam bijis darbs ar komisiju, jo viņam jāgādā par 17 pilīm, kas viņam personīgi pieder. Tā ir šausmīga nasta, viņš stāstīja! Ja kādreiz cilvēki sāk spriest, cik nedemokrātiska ir Latvija un cik demokrātiska ir Zviedrija, atcerieties par tām 17 karaļa pilīm.

Ko jūs liktu pie sirds meitenei, kura savā skolas sacerējumā raksta, viņa vēlētos kļūt par Valsts prezidenti – ar savu šodienas pieredzi, ka to “amata mēteli”, kā esat teikusi, nevar novilkt arī pēc prezidentūras?

Gadu gaitā daudzas tādas meitenes un puišus esmu satikusi, un ne Latvijā vien. Un viņi ir teikuši, ka es viņus ļoti iedvesmoju ar to, ka viņus uzmundrinu un atgādinu – katrs cilvēks var kaut ko sasniegt. Un saku – dari, ko vari, mācies, pūlies, strādā, nekad neļaujies sevi iebaidīt, ka tu nevari. Bet ne katrs visu var. Tas arī jāsaprot. Bet, ja tu gribi un vari, tad ej droši uz priekšu.

Decembrī svinēsiet nozīmīgu jubileju. Ko jūs gribētu, lai jums novēl dzimšanas dienā?

Veselību. Ja tev tā ir ļoti laba, tad esi Dievam pateicīgs un kop savu veselību, lai tā pēc iespējas ilgāk turētos. Vēlētos, lai man pietiktu spēka pabeigt dažus no rakstu darbiem, ko esmu iesākusi un iecerējusi.

 

Galerijas nosaukums

 

Vaira Vīķe-Freiberga

* dzimusi 1937. gada 1. decembrī Rīgā

* sabiedriski politiska darbiniece, zinātniece

* bijusī Latvijas Valsts prezidente(1999 – 2007)

* Madrides kluba prezidente

* daudzu apbalvojumu un goda doktora grādu laureāte

* Triju Zvaigžņu ordeņa Lielkrusta komandiere

* vīrs Imants Freibergs

* dēls Kārlis un meita Indra

* mazdēls Ivars un mazmeitas Alise Marija un Austra Lilija

LA.lv