Kāda, jūsuprāt, būtu vispareizākā rīcības taktika, lai turētos laikam līdzi? 44
Tiem, kam ir normāla inteliģence, jādomā, kā pēc iespējas vairāk izglītoties, un ne tikai akadēmiskā nozīmē, kaut gan tas nevienam par ļaunu nav nācis. Skaidri jāapzinās, ka praktiskās iemaņas būs visu laiku jāmaina. Tam var sagatavoties, maksimāli izkopjot sevī elastību, lai spētu reaģēt uz pārmaiņām. Pieņemt to. Nevis, ka jaunībā aiziešu pie viena darba devēja un līdz pensijai tur nostrādāšu. Un jau tagad zināšu, kāda būs mana pensija. Arvien vairāk būs to, kam jāpārprofilējas. Kāds mans draugs bija menedžeris ļoti labā Ziemeļamerikas firmā, kas ražoja spageti un dažādas pastas. Amerikāņu firma izpirka šo Kanādas firmu, un menedžerus izmeta ārā. Mans nabaga draugs aiz raizēm dabūja sirdstrieku. Viņš tiešām mīlēja savu firmu un darbu un bija gatavs turpināt tajā strādāt. Viņam bija šoks un trieciens, kad kādu dienu pateica, ka viņš ir kļuvis nevajadzīgs. Taču pārmaiņām var sagatavoties arī emocionāli: absolūtas drošības nebūs, bet man ir jābūt gatavam reaģēt un rīkoties. Dzīvot pasīvi kā padomju laika kolhozos – nu jā, tādiem ļaudīm nākotnē būs grūti.
Ekonomikas ministrija prognozē, ka Latvijā tuvākajos gados pietrūks tūkstošiem darba roku un te ieplūdīs viesstrādnieki no citām valstīm. Kā viņi iespaidos mūsu jau tā sašķelto sabiedrību?
Tā kļūs aizvien raibāka. Piemēram, Zviedrija, kuru iepazinu, kad atsāku braukt uz Eiropu sešdesmito gadu beigās, bija pilnīgi cita Zviedrija, nekā astoņdesmitajos. Tas pats sakāms par Franciju, Lielbritāniju.
Un kāda jums bija sajūta?
It kā būtu svešā zemē, kādā Āfrikas vai Āzijas valstī, un tad uzreiz pamirkšķini acis: kur es atrodos. Tautu staigāšana notiek un notiks, lai ko ļaudis censtos darīt. Bet to, protams, vajadzētu kontrolēt. Izstrādāt principus, uz kādiem pamatiem tā notiek. Lai mazinātu spriedzi. Bet zināma spriedze tik un tā būs. Mūsu tautiešus, kuri dodas strādāt uz ārzemēm, arī balti klāti galdi uzreiz negaida.
Kā raugāties uz plānu, ka 2020./21. gadā visās Latvijas vidusskolās vispārizglītojošos priekšmetus mācīs valsts valodā?
Galvenais, lai visi bērni mācītos kopā. Lai fiziski aug vienā vietā. Lai matemātikas stundā sēž kopā. Lai viņi ir blakus un sadraudzējas savā starpā. Modelis, kas mums šķita ļoti demokrātisks, ka ir ukraiņu, baltkrievu, krievu un citu tautību skolas, pārdomājot tomēr nav labākais risinājums. Skolēniem vajadzētu iet tajā skolā, kas ir viņu rajonā, un kā, piemēram, Zviedrijā, jānodrošina tiesības mācīties savu mātes valodu kā priekšmetu, kaut vai būtu viens skolotājs uz divām skolām. Bēgļu nometnē es kā bēgļu bērns gāju latviešu skolā, un tas mani izaudzināja par latvieti, nenormālos apstākļos, bet iedēstīja to latvietības sēklu un pamatus. Kad dzīvoju Marokā, sāku mācīties mazā pamatskoliņā, kur viena skolotāja tika galā ar visiem 25 bērniem. Mācības bija franču valodā, un vēlāk dzīvē tā ārkārtīgi labi noderēja. Skolā mēs bijām ļoti raiba buķete, un tas man palīdzēja saprast, ka pasaule ir ļoti dažāda, bet var ļoti labi sadzīvot. Es to iemācījos trīs mēnešu laikā. No sākuma izkāvos ar spāņu meitenēm, pēc tam iekļāvos un pielāgojos.
Vai šodien saskatāt apdraudējumu latviešu valodai? Agrāk raizējāmies par rusifikāciju, tagad aizvien jūtamāka ir angļu valodas klātbūtne mūsu ikdienā.
Respekts pret valsts valodu ir pilnīgi neatkarīgs no tā, kāda ir cilvēka mātes valoda. Es no franču skolas atceros, cik stingri izturējās pret franču valodas apguvi. Mums bija trīs dažādas franču valodas stundas, trīs priekšmeti, katrs no tiem aizņēma tikpat daudz laika, cik vēsture un ģeogrāfija kopā. Vai matemātika. Un katrā no šīm franču valodas disciplīnām bija stingri pārbaudījumi, kuros, jāteic, vienmēr biju augsti novērtēta. Pirms kāda laika, ar savu draudzeni tiekoties Parīzē, atcerējāmies skolas gadus Kasablankā. Arī madame Filip, kas mums vidusskolas pirmajā klasē mācīja franču valodu. Šausmīga sieviete! Prasīga, barga un neiecietīga, bet laba skolotāja. Izdresēja mūs kā cirka sunīšus.
Nesen kaislīgu diskusiju izraisīja aicinājums pārskatīt latviešu literatūras mācīšanas akcentus skolās –”cibiņi” un “daukas” netieši mudinot būt vājiem, slimiem, nespējīgiem. Tie nerosina būt pārtikušam, veselam, ar sārtiem vaigiem, stipram un drosmīgam. Un jāceļ gaismā citi, iedvesmojošāki varoņi.
Manuprāt, šīs debates prasa dziļāku intelektuālu bagāžu, nekā līdz šim tajās esmu manījusi. Iespējams, ka persona, kas tā izteikusies, savā jomā ir profesionāle, bet literatūrā gan ne. Lai lasītājs varētu ieinteresēties un dzīvot līdzi, ir vajadzīgi simboli, kas iedarbojas uz zemapziņu. Un šie simboli ietver arī paaudzēs izveidojušos priekšstatus, kas bērnam viņa izaugsmē palīdz risināt iekšējos konfliktus. Es ieteiktu izlasīt Bruno Betelheima grāmatu, kā pasakas un brīnumpasakas rosina fantāziju, iedarbojas uz zemapziņu un nāk par labu. Piemēram, kā tautas pasakās ganu zēns piemāna velnu. Šāds sižets zemapziņā rada sajūtu, ka ar pašu velnu vari iet cīnīties un to pievārēt, un tāpēc nemaz nav jābūt milzīgam stipriniekam. Arī mazs, atjautīgs puišelis to spēj. Turklāt es kā bērns identificējos ar visiem varoņiem, ar visiem uzreiz! Bet tas nenozīmē, ka es gribētu visiem līdzināties. Tāpēc ka cilvēks nav tik šaurs un dumjš, tā identificēšanās ir dažāda. Attiecībā uz nabaga Cibiņu, domāju, ka tieši šādi tēli ir ļoti pamācoši, jo cibiņi un buņģi arvien ir mūsu vidū. Un pasaulē diemžēl nav taisnības. Kaut arī pēc tās cenšamies vaiga sviedros. Taču, lasot par Cibiņu, bērns viņam jūt līdzi, un tas palīdz viņā ieaudzināt līdzjūtību pret citiem. Man uzdzen šermuļus, ka ik pa laikam, un ne tikai Latvijā, skan aicinājumi literatūrai un tās radītājiem būt “dvēseļu inženieriem”. Paskatieties, kā kādreiz avīzē “Literatūra un Māksla” uzviļņoja debates par “pozitīvo varoni”. Tikai tas darba tautai dos piemēru un uzmundrinājumu būvēt sociālismu. Un minētajā diskusijā atkal prasa, lai literatūra tiktu cenzēta jau citu ideoloģisku priekšstatu dēļ, neizprotot cilvēka psihi – gan apziņas, gan zemapziņas līmenī.
Tiesa, visi ir priecīgi par veselīgu bērnu sārtiem vaigiem, bet man kā labdarības akcijas “Nāc līdzās Ziemassvētkos” patronesei regulāri ir bijis kontakts ar bērniem, kas nav tādi kā citi. Un ne tāpēc, ka viņi būtu lasījuši par Cibiņu, bet tāpēc, ka daba kaut kādā veidā bija kļūdījusies. Taču viņi arī ir cilvēki ar dvēseli, sirdi un prātu. Un doma, ka mums vajadzētu slavināt tikai pozitīvo varoni, ir atbaidoša, jo uzstāda kādu stereotipu. Un tie, kas neiekļaujas šajā stereotipā, vairs nav īsti pilnvērtīgi cilvēki. Tas ir ļoti bīstami.
Vai, jūsuprāt, nākamgad, kad svinēsim Latvijas valsts simtgadi, ievēlēsim labāku Saeimu?
O, tas tiešām atkarīgs no mums pašiem. Un no dialoga ar šodienas un topošajiem politiķiem. Diemžēl Kārlis Ulmanis pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma iedarbināja propagandu, cik slikta bija Saeima un demokrātija. Palasiet Edvarta Virzas runas un rakstus, kas bija publicēti tajā laikā. Tas ir šausminoši, kā viņš ķengāja demokrātiju. Ne tikai Saeimu, bet to, ko Saeima pārstāv. Mēs tagad esam citos laikos un, manuprāt, nedrīkstētu demokrātiju kā tādu ķengāt, mums vajadzētu tai pateikties par savu brīvību un to izmantot. Latvija ar savu proporcionālo vēlēšanu sistēmu ir ļoti taisnīga vēlēšanu brīdī, bet kļūst neefektīva reiz, kad deputāts ievēlēts. Viņš kļūst it kā anonīms starp tiem simts. Un savā ziņā zaudē saiti ar tautu, kas viņu ievēlē. Nezina, kas viņu ievēlē. Zina vien, kāds procents par viņa partiju ir balsojis. Bet, ja mēs turpinām propagandu Ulmaņa garā un par jebkuru cilvēku, kuru ievēlē Saeimā, vai viņš būtu akadēmiķis, sportists vai mākslinieks, trīs dienas vēlāk jau sakām, ka viņš ir absolūts nelietis, tad negaidīsim, ka labi cilvēki ar dotībām un spējām un labu gribu Latvijas labā upurēsies kā jēri uz altāra, ies politikā un ļaus, lai viņu reputācija tūdaļ tiktu iznīcināta. Tā attieksme pret Saeimas deputātiem mums ir diezgan traģiska. No otras puses, deputātu attieksme pret tautu arī ir diezgan traģiska. Tātad abām pusēm te ir liels darbs darāms.
Nākamajā pavasarī notiks Krievijas prezidenta vēlēšanas, kurās kandidēs arī Vladimirs Putins. Kā jūs viņu raksturotu?
Putins pats intervijās ir izskaidrojis, kas ir viņa dzīves dziļākā motivācija kopš bērnības. Tā ir Krievijas varenība. Toreiz, kad visi Padomju Savienību un Krieviju lika zem vienlīdzības zīmes, krievu tautas varenība vampīriski barojās no citām, apspiestām tautām. Piemēram, medaļas olimpiādēs izcīnīja dažādu tautību, tajā skaitā latviešu sportisti. Mēs, trimdinieki, 1976. gada olimpiādes laikā rakstījām sašutuma vēstules Monreālas avīzei, ka latvietis Jānis Lūsis tās slejās bija nodēvēts par krievu šķēpmetēju. Putina un viņa pārstāvju retorika dažādās starptautiskās organizācijās ir tāda, ka padomju tautas, kļūstot neatkarīgas, krievu tautai darījušas pāri, ka viņi bija vareni un tad tas tika atņemts. Baltijas valstis viņiem atņēma iespēju bez vīzas braukt uz Jūrmalu vai kur citur Baltijas valstīs. Un es Putinam teicu, jā, bet daži labi bez vīzas brauca arī uz Sibīriju. Krievu tautai jau gadu simteņiem ilgi iestāstīts, ka viņiem vajag stingru roku, lai Krievija būtu varena. Pāreja no Padomju Savienības uz Krieviju bija ļoti smaga, psiholoģiskā ziņā daudz smagāka nekā Latvijā. Prezidents Putins ir solījis to labot, gādāt par Krievijas diženumu, un gatavs to lomu uzņemties.
Viņš ir trenēts un labi izglītots čekists, labi māk spēlēt uz cilvēku jūtām, ļoti ātri atšifrēt cilvēka motivāciju, vājos punktus. Viņš provocē un ir kā hameleons, momentā var mainīt seju – te viņš ir bargais cars un skatās uz jums ar tādām blāvām beigtas zivs acīm. Uzstāj un mēģina jūs iebiedēt. Bet pēc tam izraida no telpas visus tulkus, ērti iesēžas krēslā un vācu valodā ļoti sirsnīgi un jauki ar jums tērzē. Jā, cilvēks hameleons, bet ļoti apdāvināts, īpaši apmācīts citu politiķu vājību atrašanā, kas viņu manās acīs padara par pasaules mērogā ļoti vērā ņemamu personāžu, no kura ir jāuzmanās un kuru nevar ņemt viegli. Viņš grib, lai viņu ņem nopietni. Un man šķiet, viņam ir taisnība, viņš ir jāņem nopietni.
Cik tālu pavirzījies darbs pie jūsu memuāriem? Ko no tiem uzzināsim, piemēram, par izciliem pasaules politiķiem, ar ko tikāties savas prezidentūras laikā?
Tam, ko uzrakstīju pirms pieciem gadiem, nekas klāt nav nācis, jo vienmēr jādara kaut kas cits. Gribējās pabeigt Saules ciklu, tas bija ļoti smags darbs, bet nu izdarīts. Attiecībā uz memuāriem: jā, vienu nodaļas paraugu par kādreizējo Francijas prezidentu Žaku Širaku izdevējai jau aizsūtīju. Lai būtu interesanti, jāatklāj pēc iespējas amizantas detaļas no aizkulisēm. Bet man ir tik draudzīgas saiknes ar Žaka Širaka fondu, Širaka meitu Klodu un viņa kundzi Bernadeti, ka sev jautāju – vai tas nesabojās manas attiecības ar divām šīm ļoti jaukajām dāmām? Ziniet, tiešām ir divreiz jāpārdomā, ko drīkst, ko nedrīkst teikt. Bet šī nodaļa man pašai patīk, un izdevējai arī.
Jums ir ļoti intensīvs darba grafiks arī šobrīd. Kā rūpējaties, lai vienmēr būtu labā fiziskajā un garīgajā formā? Kas jums ir vislabākā atpūta?
Ja atbraucu no kāda intensīva, fiziski grūta un tāla ceļojuma, man ideāli vajadzētu vienu dienu vienkārši izgulēties. Un palasīt. Un neko citu nedarīt. Es savā vecumā cenšos sev to atļauties. Jā, ar gadiem tā nasta kļūst smagāka. Jo ķermenis noveco.
Man šobrīd vislabākā atpūta ir uz laukiem savā meža ielokā Kurzemē. Tur esmu ļoti laimīga. Tur rakstu un strādāju. Tur ir klusums un miers. Laukos neskatāmies televīziju, klausāmies klasisko vai tautas mūziku, darbojos vai nu ar telpaugiem, vai pa dārzu. Tad jūtu, ka pāris dienas tiešām veltītas atpūtai.
