Mobilā versija
Brīdinājums -0.1°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
31. marts, 2015
Drukāt

Latvijas novadu dārgumu lādīte

Latvijas_novadu_dargumi_6

"Latvijas novadu dārgumi". Sastādījusi Ilze Būmane, māksliniece Nataļja Kugajevska. "Lauku Avīze", 168 lpp.

Izdevniecībā “Lauku Avīze” klajā nākušo grāmatu “Latvijas novadu dārgumi”, kuras autore un sastādītāja ir Ilze Būmane, gribu salīdzināt ar bagātību lādīti, kas atgādina par diviem autores iepriekš veidotajiem izdevumiem.

Pirmais stāsta par 111 privātajiem muzejiem, otrs – par deviņdesmit deviņiem – par bagātību, ko nevar pārvērst zeltā. Mūsdienās autora jēdziens kļuvis daudz zaraināks nekā manā un sastādītājas jaunībā. Vispirms jau tā ir ideja. Šajā gadījumā – idejas gaita, tās trešais pakāpiens.

Kā tikai tur nav, šajā Latvijas novadu dārgumu lādītē, kuru palīdzējuši piepildīt Latvijas novadi! Vākšana notika pēc principa, ar ko katrs novads var padižoties – ar kādu kultūras un vēstures mantu vai liecību. Apskaužama iecere. Nudien, man neienāktu prātā salikt vienā pūrā to, kas ir priekšmets un kas tikai skaņa, kas tikai skatāms un kas tevi var pamācīt. Tik tiešām, ne visus šos dārgumus var pārvērst zeltā. Jo šo lietu vērtībai ir citi mēri, kas nāk no mūžības un Dieva. Domāju – it īpaši mums, latviešiem, jo mūsu dzīvesziņā jēdzienam Dzīvība ir varen plaši mērogi, no smilšu graudiņa līdz saulei, kas mūžam debesīs. Mums dzīva ik lieta. Pašķirstiet dainas! Latvietis, no vienas puses, pielāgo sevi dabai un tajā pašā laikā ik lietai piešķir līdzību ar sevi. Nu gluži kā Bībeles teiksmā Dievs – Radītājs. Tikai ar to atšķirību, ka itin viss, kas mūsu zemītē cilvēka radīts, gadusimtos pakļauts iznīcības stihijai. Piemēram, paņemsim no šīs lādītes Preiļu “dārgumu” – grāfa Borha mundiera fragmentu, kas tika restaurēts pēc kapličas pagraba gružos atrastā pussatrunējušā lupatas gabaliņa. Es esmu no turienes un zinu tās rotondas vai, kā tautā saucām, “kapličas”, vēsturi visos laiku lokos. Par to izlasīsiet grāmatā.

Te gribu arī pieminēt pašu tautas kaunu un grēku, jo kā astoņpadsmitajā gadā, tā četrdesmitajā un četrdesmit piektajā vietējie paši lauza vaļā pagrabus un zārkus, lai atrastu kaut ko vērtīgu. Lai tādu mežonību nepierakstītu vienīgi Latgalei, minēšu citu faktu. Atmodas sākumā biju bērēs Tukuma apkaimē. Netālu no vietas, kur glabāja mūsu tanti, ieraudzīju nesenu melno arheologu meklējumu liecības baronu atdusas vietās. Tūdaļ atcerējos Borhu kapliču Preiļos un sapratu, ka arī te tika meklēts gan pēc kara, gan, iespējams, pat vēl agrāk – kā vietās, kur 1918. gadā pabija boļševiku vara, kuras sankcionētais vandalisms bija šīs sistēmas dvīnis. To redzēju savām acīm, kad 1944. gada septembrī skolas pagalmā pēc Narkomprosa pavēles dedzināja “kaitīgās” grāmatas, ko sarakstījuši tādi darbaļaužu “asinssūcēji” kā Dikenss, Londons, Balzaks vai poļu muižnieki Dostojevskis un Senkevičs un cara bļodlaiža grāfs Tolstojs. Un, protams, pašu tautas “nodevēji” Edvarts Virza, Aleksandrs Grīns, Andrievs Niedra, Jānis Sārts un Latgales “buržuāziskie nacionālisti” Jānis Klīdzējs, Alberts Sprūdžs, Marija Andžāne… Pieaugušie runāja, ka Aglonas stacijas šķūnīti kā makulatūra pūstot klostera un garīgā semināra bibliotēka.

Ne tikai svešu zemju vara un pašu grēki atņēmuši dzīvību daudzām lietām un prasmēm. Arī – labklājība, ko nodrošina jaunās enerģijas, mašīnas un tehnoloģijas. “Latvijas novadu dārgumu” lādītē glabājas arī kāds unikāls apavs – striķu vīzes “peternes”, kādas valkāju pēc kara. Nudien, labs, veselīgs kurpju aizvietotājs! Ziemā, kad prot tās apaut, ar tādiem apaviem var brist kā kupenās, tā pāri atkušņa peļķēm. Bet mums jāatceras, ka cilvēces komforts nav dabas dots. Tas ar mūsu prātu un atklājumiem tiek dabai atņemts. Cik ilgi tā cietīs Homo sapiens parazītismu, Dievs vien zina. Un tad “vysaidi laiki var pīnuokt”, kā teica leģendārais lauksaimnieks Leonards Stašs, savos Blontos kolhoznieku namos centrālapkurei klāt likdams arī malkas krāsnis. Par viņu smējās. Bet ilgi nebija jāgaida. Tādi laiki pienāca.

Ilzes Būmanes gaitas turpinājums varētu būt retās, jau izmirušās prasmes, kuras jāapraksta. Vai tagad jelkāds prot sajaukt krāsas, kā to prata viņas tēvs, slavenais mākslinieks Grasmanis? Tagad tas atkrīt, jo veikalā to izdara dators.

Īpaši apbrīnoju formu, kas trešo sējumu atšķir no priekšgājējiem. “Latvijas novadu dārgumi” veidoti labākajā latviešu grāmatniecības garā. Lasu: “Māksliniece Nataļja Kugajevska.” Uzvārds tāds nelatvisks, un tieši tāpēc sirdī uzbango prieka vilnis. Tad redz, cik spēcīgs gars ir mūsu grāmatniecībai, ka tas var apburt Natāliju tā, ka viņa rada grāmatu, kas cienīga pārstāvēt viņas valsti Latviju. Un viņu pašu. Paldies.

Pie formas pieder arī stingrais satura reglaments, kas, redzu, ir Ilzes Būmanes radīts un vadīts. Tas ir autordarbs! Būtu man Ingas Ābeles jaunība un talants, tad no ierosmes, ko deva viena vienīga Antona Skrindas fotogrāfija, es rakstītu sirdi plosošu romānu par mīlestību un pienākumu un kā tas kopā savijās tautas vēstures krustcelēs. Grāmatā tas nav vienīgais raksts, kas mani tā aizgrāba. Gandrīz vai pēc katra izlasījis uzliku roku uz atvēruma un domās kavējos tikai garam nojaušamā telpā, kur “…krustcelēs mazs bērniņš rotaļājas”. Brīvība ir atgūta, un tai ir savas saknes, kas laistāmas ar tikpat neredzamu veldzi, kādu garam dod saskarsme ar “Latvijas novadu dārgumiem”.

Pievienot komentāru

Latvijā iedegas Ziemsvētku egles, sākas rūķu darbnīcas un Adventa koncertiZiemassvētku gaidīšanas laikā arvien vairāk un vairāk sirsnīgu sarīkojumu gaida ģimenes.
Draugiem Facebook Twitter Google+