Mobilā versija
+5.0°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
10. novembris, 2015
Drukāt

Latvijas slavas gadi

Viena_latviesa_stasts_5

Izdevniecība “Lauku Avīze” tikko laidusi klajā kādreizējā Latvijas Pašvaldību departamenta direktora Gotharda Ādolfa Cauča (1889 – 1964) atmiņu grāmatu “Viena latvieša stāsts mūža svētdienā”.

Gothards Ā. Caucis savas atmiņas sarakstījis, kā pats to dēvē, “mūža svētdienā”: “Zeltamūžu sasniedzis, cilvēks aiziet it kā pensijā. Viņam sākas “Mūža Svētdiena” un atpūta. Mūža saule taisās rietēt, un Aizsaules krēslainie vārti jau saredzami. Bet, pirms pa tiem ieiet, Dievs dod nogurušam ceļiniekam vēl iespēju pārdomāt sava ceļojuma jēgu un vērtību.”

Tā nu “Viena latvieša stāsts” ir arī viena latvieša stāsts par mūžā pieredzēto, ļaujot citām acīm – mazāk poētiskām nekā Jaunsudrabiņam un Brigaderei – palūkoties uz zemniekdēla bērnību, ne tik dramatiski kā Deglavam – uz jaunību un “ložu laiku”, un gana skaidrām un klātesoši skaudrām – uz neatkarības zaudēšanu. Caucis nomira, ilgi pirms Latvija varēja kaut cerēt uz neatkarības atjaunošanos, tomēr viņa atmiņu noslēdzošā nodaļa “Latvijas slavas gadi” palika kā slavinājums latviešu izturībai un garaspēkam. Lai to atceramies, Lāčplēša dienu un 18. novembri sagaidot.

Fragments no Gotharda Ādolfa Cauča grāmatas “Viena latvieša stāsts mūža svētdienā” (izdevniecība “Lauku Avīze”)

***

“Brīvības saule pie baltajām Latvijas debesīm mirdzēja turpat 22 gadus. Visi šie gadi īstenībā ir neatkarīgās Latvijas slavas gadi šo vārdu vislabākā nozīmē. To apliecinās ikviens, kas šiem gadiem līdzi dzīvojis, strādādams un vērodams, kā Latvija tiem cauraudās kā košs pavediens līgavas audeklam. Tas bija viens nepārtraukts godības ceļš, kas veda tautu pretī arvien skaistākiem pavasariem, arvien bagātākiem rudeņiem.

Bezcerīgā sākotnē pēc kara un revolūcijas šausmām, drupām, putekļiem un atmatām 1918. gadā vijās mastā sarkanbaltsarkanais karogs, un 1940. gadā Latvija ziedēja kā bagāta ābele, vienota, strādīga un dzīvespriecīga.

Latvijas brīvības cīņas ar ieročiem rokās ilga 628 dienas. Šinī laikā izcīnīja 75 lielākas kaujas un vairākus simtus sīkāku sadursmju. Līdztekus ieroču cīņām turpinājās diplomātiskās cīņas. Šie abi cīņu veidi prasīja: 1) drošsirdību, uzupurēšanos, atjautību, gudrību, patriotismu, vienprātību, ticību un neatlaidību; 2) sirdis, kurās kvēlotu šīs krietnās īpašības, un 3) Dieva atzītus vadoņus, kādi bija Kārlis Ulmanis, Zigfrīds Meierovics, Oskars Kalpaks, Jānis Balodis, Krišjānis Berķis, Jorģis Zemitāns, Rūdolfs Bangerskis un vēl daudzi citi. Tie bija vīri, kas spēja tautu vienot, vadīt, cīnīties un uzvarēt, bet, ja vajadzīgs, tad par savu taisnību un tiesībām arī mirt. Uzvaras rezultātā tauta saņēma savā valdīšanā atbrīvoto Latviju ar 66 000 km2 lielu zemes un ūdeņu kopplatību.

Un te mums jāatceras vēl divi laika periodi, kas divdesmit divos brīvības gados tieši neietilpst, taču stāv ar tiem ciešā sakarā un ir ne mazāk bagāti ar latviešu slavu un varonību. Kurš latvietis gan neiedegsies lepnumā, atcerēdamies Pirmā pasaules kara leģendāros latviešu strēlniekus un Otrā pasaules kara slavenos latviešu leģionārus. Strēlnieki ir latvju militārās slavas sākumi, bet leģionāri – Volhovas purvu, Opoč­kas ezeru un Kurzemes cietokšņu brīnumi. Ziemassvētkos un Ziedoņsvētkos nāk it sevišķi atmiņā viņi – šie varoņu varoņi – strēlnieki un leģionāri. Strēlnieki, kas 1916. gada Ziemassvētkos salauza vācu dzelzsbetona bloklaužus bez lielgabalu palīdzības, un leģionāri, kas 1945. gada maija ziedonī, vāciešiem kapitulējot, palika neuzvarēti sarkanarmijas desmitkārtējā pārspēka priekšā.

Bet Latvijas varoņu piemiņa vēl nebūtu pilnīga, ja paliktu neminētas latvju sievietes. “Tautai pa priekšu iet kāda degoša sirds,” saka dzejnieks Kārlis Skalbe. Jā gan! Tā ir māte, kas iet ar degošu sirdi pa priekšu tam, kas tai zem sirds dus un nāk pasaulē un izaug par diženu tautu dēlu vai cēlu tautu meitu. Tā bija latvju sieviete Marta Celmiņa, kas skoloja žēlsirdīgās māsas varoņu sāpju remdināšanai. Tā bija latvju žēlsirdīgā māsa Elza Žiglēvica, kas ienaidnieka lielgabalu ugunīs, savu uzdevumu pildot, atdeva savu dzīvību un saņēma augstāko militāro apbalvojumu – Lāčplēša Kara ordeni. Tā bija latvju varone Līna Čanka, kas cīnījās kara laukā ar šauteni rokās un izpelnījās Lāčplēša Kara ordeni. Tā bija latvju jaunava Biruta Blūma – mūsu Žanna d’Arka, kas Džeskazganas vergu nometnē vadīja apspiestos cīņā pret apspiedējiem un mira varones nāvē. Taču pāri visam stāv sieviete – māte, šī pašaizliedzīgā tautas audzinātāja un auklētāja.

Neviens lai nešaubās, ka agrāk vai vēlāk gara spēks notrieks mākoņus no Latvijas saules vaiga un tā atkal uzsmaidīs latvju tautai visā spožumā. “Imanta nevaid miris, viņš tikai apburts kluss, no darbošanām rimis, zem Zilā kalna dus.”

Apburts, apspiests, bet nav miris. Zilais kalns caur zilo prizmu vēro debesu zīmes un sauks Imantu, kad viņa stunda sitīs.

Kas ir 18. novembris latviešu tautai? Svēta diena, ko rakstām ar lielo burtu. Šī diena 1918. gadā nāca ar Dieva ziņu un svētību. Viņš lika tai dienai aust un nest dievišķo sveicienu nu jau suverēnai latviešu tautai brīvā, neatkarīgā Latvijā. Tā iznira saulē un brīvībā no gadu simtiem ilgas tumsības un apspiestības. Sarkanbaltsarkanais karogs stāstīja aizrobežu zemēm par sviedriem un asinīm, ko latvieši lējuši par savu zemi un tiesībām tagad un visos laikos. To pašu stāstīja arī Brīvības piemineklis un Brāļu kapi galvaspilsētā Rīgā. Un tur tie nebija vienīgie: varoņu kapi un skaistie pieminekļi bija redzami arī provinces pilsētās un pagastos.

Tā bija nacionālo krāsu diena, kurai sekoja starptautiskās formulas de facto un de iure veidā. Sekoja arī goda zīmes karavīriem un valstsvīriem – Lāčplēša Kara ordenis un Trīszvaigžņu ordenis. Pirmajā bija atveidots Andreja Pumpura teiksmas varonis Lāčplēsis, bet otrajā bija iekalti neaizmirstami vārdi “Latvijas Republika 1918. g. 18. novembris” – un devīze latīņu valodā “Per aspera ad astra”. Latviski: “Caur ērkšķiem uz zvaigznēm”.

Kāda patriotiska dziesma skan: “Šie kauli, šī miesa ir tēvuzemes tiesa…” Jā gan, ir tēvuzemes tiesa, un tātad pats sev tu piederi tikai šķietami. Kā drīksti tad nu sevi drupināt bez apdoma un smagi noziegties pret dzimto zemi un savu sirdsapziņu? “Ai, dieviņ, kad kari, Pār tēvu zemi iet…” – skan tālāk šī pati dziesma. Tā ir lūgšana pēc Dieva žēlastības, jo kari žēlastību nepazīst.

Otrā pasaules kara negaisos mūsu tautas dzīvā spēka zaudējumi ir neiedomājami. Vācijas laikraksti toreiz sniedza šādas ziņas: Vācija zaudējusi vienu cilvēku no katriem 25; Krievija – 1 no katriem 32; Itālija – 1 no 150; Anglija – 1 no 150; Francija – 1 no 200; bet Latvija, sirds iesāpas to sakot, – 1 no katriem 3 jeb skaitliski 612 550 cilvēkus. Šinī milzu skaitā vēl tomēr neietilpst tie, kas gājuši bojā vēlāk – sarkanajam teroram trakojot.

Latviešu tauta ķildu nemeklēja un uz karu nekūdīja, taču no tautas izrauts katrs trešais cilvēks! No katriem trim palika dzīvi divi – es un tu. Kas tad nu mums abiem jādara iepretim tam trešajam, kas zudis? Es ticu, ka arī tev būs zināms viņa testaments, ko tas paspējis uzrakstīt un izmest pa vagona logu Latvijas dzelzceļa malā, kad 1941. gada 14. jūnijā to rāva projām verdzībā un nāvē. Es nezinu nekā labāka kā pildīt to, ko nāvei nolemtais vēlējies, proti: “Mūs aizved, bet jūs, laimīgākie, gādājiet, lai būtu Latvija, kur mums atgriezties.”

Jā gan, mēs gādāsim, lai Latvija būtu! Dievs pats tā pavēl, un Viņš gan zina, ko un cik no mums katra var prasīt. Viens no nelaimīgiem trešajiem dzejnieks Leonīds Breikšs pravietoja: “Caur laiku laikiem Dievs pa pēdām Tik tāpēc latvju tautai nāk, Lai reiz pēc posta un pēc bēdām, Tā celtos spēkā varenāk…”

Būsim patiesi, godināsim varoņus un lūgsim no sirds: “Dievs, svētī Latviju!””

Pievienot komentāru

Bobs Dilans nosūtījis pateicības runu nolasīšanai Nobela balvu ceremonijāAmerikāņu dziedātājs un dziesmu autors Bobs Dilans neapmeklēs šonedēļ Stokholmā gaidāmo Nobela ceremoniju, lai saņemtu viņam piešķirto Nobela prēmiju literatūrā, taču nosūtījis
Draugiem Facebook Twitter Google+