×
Mobilā versija
Brīdinājums +21.6°C
Rasma, Rasa, Maira
Trešdiena, 20. jūnijs, 2018
14. jūnijs, 2018
Drukāt

Andra Manfelde: Ļaunums uzvar tad, ja savā teritorijā pārvilina ievainotos (3)

Valda Semjonova fotoValda Semjonova foto

Tieši 1941. gadā izsūtīto piemiņas dienā 14. jūnijā izdevniecības “Latvijas Mediji” kafejnīcā atvērts rakstnieces ANDRAS MANFELDES stāstu krājums “Mājās pārnāca basa”. Tajā rakstniece pievērsusies dzīvesstāstiem, kuri nav devuši mieru pēc dzimtas romāna “Zemnīcas bērni” uzrakstīšanas.

Par “Mājās pārnāca basa” esi agrāk teikusi, ka esi stāstu līdzautore, autori ir tie, kuri paši šos notikumus piedzīvojuši…

A. Manfelde: – Drīzāk varbūt otrādi. Līdzautori ir stāstnieki. Atbildēšu ar piemēru. Man ir sajūta, itin kā šie cilvēki būtu man uzticējuši savas ģimenes foto. Reizēm skaidrāku, reizēm tikai fragmentu, vairāk vai mazāk izbalojušu vai satumsušu. Un es šos foto esmu pārgleznojusi. Izceļot, manuprāt, būtiskāko. Man bija svarīgi, gluži kā kino, parādīt tuvplānu, šeit un tagad. Runāt caur “es” pozīcijām.

Protams, es nezinu, vai Marija braucot pār Urāliem palaiž vējā puķīti, tā sveicinot savu vīru, kuru viņa pēc 1941.gada 14. jūnija tā arī vairs nav satikusi. Tā ir savā ziņā “patvaļa”, varbūt – uzdrīkstēšanās. Iespējams, jauns veids, kā tiek stāstīts. Ne velti pēdējā laikā aizvien biežāk dokumentālais kino top savijumā ar mākslas filmu elementiem.

Kā ir vieglāk: rakstīt darbu, kuram biogrāfisks pamats, vai tomēr smelt vielu tikai savā iztēlē?

Uzrakstot vēsturisko romānu un arī šo stāstu krājumu, secinu, ka tomēr vieglāk man ir smelt tikai no saviem apziņas apcirkņiem. Pirms septiņiem gadiem, kad iesāku stāstus rakstīt, es nenojautu, ka ies tik ilgi. Jo man, kā jau intravertajam rakstniekam, ir jāpieliek pūles, lai piwzvanītu un uzrunātu, satiktos un tad jāuzklausa, turklāt maksimāli vaļā ausīm, vaļā sirdi, izlaižot vēstījumu caur sevi un paturot prātā faktus, faktiski līdzdzīvoju katram vārdam, nevis tikai klausos, vēl maksimāli ātri jāķeras pie rakstīšanas un noorganizēt pilnīgu brīvu dienu ar maziem bērniem nemaz nav tik viegli. Vēl bija jāpacenšas neiegāzt sēriju “Mēs. Latvija XX. gadsimts” uzrakstot “Virsnieku sievas”. Ļoti gribējās pēc tik skarbas atmosfēras kaut ko vieglu un gaišu, tāpēc pagājušajā gadā mudīgi uzrakstīju un ilustrēju sen iecerēto grāmatu bērniem “Kurš no mums lidos?”

Pēdējos gados esam piedzīvojuši represiju tēmu pārdzimšanu mākslinieciskā kvalitātē.
Vienu brīdi, kad nāca klajā Māras Zālītes “Pieci pirksti” un Kairiša “Melānijas hronika”, man likās – viss, tēma izsmelta, ko es atkārtošos. Bet man uzticētie stāsti ir unikāli! Tie ir tik skaisti, sāpīgi un monumentāli reizē, es nevarēju tā vienkārši apstāties un samiernieciski noklust. Mans pienākums un reizē aicinājums bija stāstīt caur grāmatas formātu tālāk. Es arī nemēdzu iesākto nepabeigt. To man lietišķie iemācīja. Ja esi iesācis – pabeidz. Izdari visu, tikai paturi prātā, ka rezultāts nav no tevis atkarīgs. Varbūt tā ir arī “zemnieku mācēšana”, kā man vienā stāstā rakstīts. Darīt visu, lai zeme būtu auglīga, bet zināt, ka rezultāts līdz galam no tevis nav atkarīgs. Jo mēs jau salnas, lietavas un sausumu neietekmējam.

Starp citu, tieši arī valodas dēļ, man gribējās grāmatu nodot lasītājiem tālāk. Jo es tiešām mīlu “vecļaužu” valodu ar apvidvārdiem un manā dzimtajā Kurzemes pusē norautajām galotnēm. Varbūt līdz galam neesmu konsekventa, tomēr dzirdot kā Rūdolfs no Kazdangas puses, kur bija arī mana vectēva dzimtas mājas, saka “ziergs”, “gotens”, “spanns”, “motociklets”, man kļūst ļoti silti. Un šo siltumu gribas dot tālāk. Lai lasītājam silti, lai līst asaras, lai pēc grāmatas izlasīšanas kādu mirkli vairs negribas pazaudēties lielveikalā. Lai grāmata ir kā balta lapa, kuru sev tuvumā mēdz turēt mākslinieks vai fotogrāfs, tā caur koši balto kontrolējot tumsas blīvumu savā darbā.

Vai pastāstīsi, kā pati uzzināji par to, ka tuvinieki tika izsūtīti? Daudzi no tiem, kuri atgriezās, nevēlējās par izsūtījumu runāt, arī un it īpaši ar bērniem / mazbērniem, kuri paši nebija izsūtījumu pieredzējuši.

Kad man jau bija pāri 30, es foto albumā atradu fotogrāfiju, kurā redzama mamma nošļukušās pieaugušo apakšbiksēs, viņas māsas un vecāki, fonā – būda ar velēnu jumtu un uz striķa maisauduma skrandas. Šī fotogrāfija mani satrieca. Tikai tad es uzzināju par izsūtījumu, līdz tam “Sibīrija” man bija tukša skaņa. Šī fotogrāfija arī ir grāmatas “Zemnīcas bērni” fundaments, kas, savukārt, kalpoja par impulsu, lai rakstītu izsūtīto stāstu krājumu. Zemnīcas bērnu oriģinālbildi esmu glauni ierāmējusi, šad tad meitām pieminu – “re, kā omai gājis”. Godīgi sakot, ja bērni ņergājas ar ēdienu, mēdzu sadusmoties un piesolīt rupjmaizes diētu, jo “Sibīrijā ēda nezāļu zupu.” Nezinu, vai no šādiem draudiem jēga, ka neiznāk pretējs efekts, bet dzirdējušas vārdu “Sibīrija” viņas ir. Un arī to, ka baznīcām norāva krustus, cilvēkus nošāva, aizveda, izšķīra no ģimenēm. Uzskatu, ka bērni nav jāaudzina siltumnīcā, jo tā kā ir tagad – “leiputrijas dzīve”, vienmēr var arī neturpināties. Informēts ir apbruņots. Nekādu rituālu gan mums nav, sadzīvē esmu diezgan haotiska.

Ir zināms, ka visi, kuriem veltīti stāsti, ir atgriezušies, jo viņi tos pastāstījuši. Tomēr lasītājam ir kamols kaklā. Kā bija rakstītājai? Kas ļauj distancēties pietiekami lielā mērā, lai galā iznāktu proza, nevis asarainas dienasgrāmatas lappuses?

Atgriezušies, jā. Bet, piemēram, Rūdolfs Rudzuroga jau aizsaulē, kamēr grāmata tapa. Vienu stāstu rakstīju no Pauļa Selgas atmiņu pierakstiem. Starp citu, man nav izdevies atrast Pauļa Selgas radiniekus un lūgums, ja kāds atpazīst savu tuvinieku, sazināties ar izdevniecību. Stāstu “Zelta pulkstenis un karote medus” man vēsta Agra, bet šajā vēstījumā ir ļoti daudz par viņas māti Mariju. Vai arī “Stārķis nes asaras” ir vairāk nevis par izsūtījumu, bet meitenīti Intu, kura visu bērnību gaida tēvu un tēva prombūtne viņas dvēselē atstāj dziļas pēdas.

Pēdas, kuras netiešā veidā nes izsūtīto bērni un varbūt pat mazbērni ir arī viens no motīviem, kāpēc rakstīju. Mana draudzenes mamma, viena no stāstniecēm, teica – “jūsos visos ir kaut kas līdzīgs.” Par mani, manu draudzeni un draugu. Tā ir. Kaut kāda ar “apbruņotu aci” samanāma neveiklība, nedrošība, itin kā apmaldījušies šajā pasaulē, itin kā nederīgi. Jo mēs esam piedzimuši cilvēkiem ar nolaupītu bērnību. Ir ļoti svarīgi to saprast un pieņemt. Bet arī psihoterapija nav šis krājums. Man gribētos, ka cildinājums. Ļoti lielas sāpes nesalauž tikai tad, ja tām pretī tiek likts liels upuris. Pašuzupurēšanās ir mīlestības pazīme. Par to mēs, šajā baudu laikmetā, mēdzam aizmirst. Arī šī atgādne, ka mīlestība mērāma nevis tīksmes terabaitos, bet spējā dalīties pēdējā maizes garozā, bija mērķis grāmatas rakstīšanai.

Vai visi līdzautori zina, ka šāda grāmata top un ko par to teikuši?

Gandrīz visiem esmu stāstus devusi lasīt, lai nav pārmetumu un pārpratumu. Jo esmu čakla uz izdomājumiem, bet ne precīziem faktiem. Lielākai daļai iebildumu nav bijis. Daži gan. Es jau arī saprotu – lai arī literāri man izklausās labāk, tomēr jāpiekāpjas, ja līdzautoram nepatīk. Bija arī klaji pārpratumi; ļoti ceru, ka visi būs noķerti un salaboti.

Iespējams, ka šīs dižkļūmes notika tāpēc, ka darīju vairākus darbus reizē. Jau vairākus gadus bija iecere ceriņu un kastaņu ziedēšanas laikā doties gājienā pa Karostu. Cerēju iet ar dzejniekiem, līdzīgi kā tas nu jau otro gadu desmitu notiek Rīgā, Ērikas Bērziņas rīkotajā Dzejas dienu pasākumā “Ceļojums ar dzejniekiem”, bet gadu gaitā nodoms izplēnēja. Tomēr šajā ziemā, kurinot krāsnis, lai arī negribot, tomēr ķēros pie projektu rakstīšanas, jo zināju – Karostas gājienam pa grāmatas “Kurš no mums lidos?” iedvesmas objektiem jābūt! Jo tepat blakus Katedrāle, Skumju Būda, Tilts, kurš grāmatā lido, bet dzīvē atveras ostā braucošiem kuģiem. Jau gara acīm skatīju Manēžā ganāmies zirdziņus un kastaņkokā sēdošo Tukšrocības kundzīti gludinām koka lapas. Lauvas tiesas finansējuma saņēmu no Kurzemes plānošanas reģiona un tik nepieciešamo astīti no Liepājas kultūras pārvaldes. Lai arī viss neizdevās kā cerēts, bet kaut kas tieši otrādi – vēl labāks, es redzot gājiena dalībnieku priecīgās sejas, jutos laimīga un lepna. Man tas bija ļoti svarīgi – parādīt, ka grāmata nav plikas fantāzijas auglis. Ka grāmatas, gluži kā Buratīno pavarda uzzīmētās durvis, ir tepat līdzās. Aprakstīt brīnumus, kuriem saknes ir realitātē, man iepaticies, gluži tāpat kā ilustrēt uz planšetes ar elektronisko zīmuli. Top nākamie stāsti bērniem un vecākiem – “Vēja Vīrs un mēs”. Šogad agrā pavasarī iesāku rakstīt romānu jauniem cilvēkiem “Vilcēni”, par pirmo mīlestību un zaudējumiem. Uzrakstīju, ka pusaudžu rokas ir kā pārāk straujš pavasaris un… Pavasaris bija tikai nedēļu. Ceriņi izbaloja, kastaņas nobira īsi pirms izsapņotā Karostas gājiena. Bet var jau būt, ka Tukšrosības Kundzīte nokritušos ziedus netamborē nemaz tik veltīgi…

Grāmatu atveram tieši 14. jūnijā, kad pieminam 1941. gadā izsūtītos. Vai arī nepieminam, vai darām to tikai formāli. Kā tev šķiet, kas būtu visietekmīgākais veids, kā neļaut tiem kļūt vienkārši par vēl vienu dienu, kad jāatceras karogam pielikt melno lentīti?

Apjēgt, ka šī diena nav datums kalendārā, bet gan notikums, kurš, varbūt arī netieši, tomēr ietekmējis manu, kaimiņu, draugu, visas nācijas dzīvi. Lai to saprastu, mākslas darbi – kino, grāmatas, ir vajadzīgi. Jo ne katrs spēj no dokumentiem, sausiem vēstures faktiem, izlobīt empātiju.

Un vēl es gribētu, ka mēs ar laiku spētu skatīties uz šiem notikumiem ne tikai caur sāpēm, vai pat aizvainojumu, kaut kādu īgnu un neveiklu upura sindromu, bet gan ar pateicību, pat pašcieņu, varbūt – ar lepnumu. Ļaunums uzvar tad, ja savā teritorijā pārvilina ievainotos. Šie cilvēki tika zemu, jo zemu liekti, tomēr netika salauzti. Gaišums, dzīves prieks, ironija un pat tāds kā cēlums, dažādās proporcijās raksturīgs visiem, ko intervēju. Latviešu valodā, diemžēl, iespēja paust kristīgas vērtības ir zudusi, jo pārtrūkusi tradīciju saite. Tomēr… Martyr, martiros – no grieķu valodas nozīmē liecinieks. Mēs sakām “mocekļi” un iztēlojamies inkvizīcijas knaibles vai vagaru nospiestus bāleliņos. Izsūtītie ir liecinieki. Martiros. Cietēji, kuri uzvar. Kaut ar tikai to, ka dzīvi. Par to mums jānoliec galvas un jāiztaisno pleci. No jauna jāiemīl pašiem savi vecāki, kuri iekšējas aizlauztības dēļ nav šajā dzīves arēnā bijuši flagmankuģi, bet drīzāk malā stāvētāji. Un izprotot jāiemīl pašiem sevi.

Kurā brīdī un vai vispār varam ļaut izsūtīšanām kļūt par tikai vēsturi – sāpīgu, bet pagājušu, kā kartupeļu dumpis vai 1905. gads?

Kad tu to vēsturi “izlaid caur sevi”. Izproti, kā tas noticis, kādas sekas atstājis, kā ietekmējis tautu un līdz ar to sabiedrību, šodienu, un pašam sevi. Kamēr tas ir tikai notikums, gadaskaitilis, kurā notika tas un tas, tikmēr… Šī neizdzīvotā vēsture, gluži kā ēnu ekonomika ietekmē vairāk, nekā gribētos. Ir jāpalūkojas, jāsaprot un jāiet tālāk. Nav futurologa bez vēsturnieka. Vēsturei, arī pagātnei, var mazināt grābekļa spēku, to zinot un izprotot.

Kā tev izdodas savienot ticību Dievam ar refleksijām par 20. gadsimta notikumiem?

Par noslēpumiem nav iespējams runāt īsi un kodolīgi. Ļoti grūti divos teikumos pieskarties tēmai ar bibliotēkas apjomu. Mans izskaidrojums ir Kristus. Mēs varētu Dievam visu ko pārmest, bet paskaties uz Krucifiksu, uz Pietu, paskaties cieši, cieši, un tad pajautā vēlreiz. Kristus Ģetzemanes dārzā, kad viņu gūstīt nāca kareivji ar “mācekli” Jūdu kā ceļa rādītāju, teica – “lūk, nāk šīs pasaules valdnieks, par Mani gan nenieka nespēj”. Un vēl ir rakstīts, ka nekas nenotiek bez Dieva ziņas, pat mats nenokrīt. Izbalansēt starp šiem diviem dotajiem, fundamentālajiem lielumiem, ka Dievs šo pasauli nevalda un viss tomēr Viņa ziņā, ir katra cilvēka brīvās gribas uzdevums visas dzīves garumā. Sāpes cilvēks var piedzīvot šausmīgas, vērtības “plikām” sāpēm nav. Bet tur atkal jau sastopam noslēpumu, kāpēc tad vienu sāpes ved pa taisno debesīs, bet cits paliek sāpju elles naida, pārmetumu ugunīs. Kāds ir pēdējais vārds, ko cilvēks domā, zina, atskārš, šķiroties no šīs dzīves, mēs nezinām. Es sliecos domāt, ka ciešanas mūs vētī dievlīdzībai. Arī izsūtītos.

Pievienot komentāru

Komentāri (3)

  1. futuroloģija un vēsture?! Viņa vispār saprot ko runā?!

  2. Ļaunums uzvar arī tad ja mēs kaut ko sākam būvēt uz meliem. Šobrīd šie meli ir par 80.to gadu notikumiem. Faktiski itin visur tiek publicēta informācija, ka 80.tajos gados nekādu VDK veiktu vajāšanu nav bijis. Kaut patiesībā vajāšanas bija, novedot cilvēkus līdz pašnāvībai vai nervu sabrukumam. Interesanti, cik ilgi šie meli par VDK, kas nedarīja neko un mierīgi noskatījās kā PSRS sabrūk turpināsies?

    • Tik ilgi, kamēr Latvijas politiku un ekonomiku pārvaldīs bijušie komunistu un komjauniešu līderi un čekisti. Vēl vismaz kāda desmitgade jāpagaida, kamēr viņi nomirs.

Draugiem Facebook Twitter Google+