Mobilā versija
Brīdinājums -1.4°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Sestdiena, 10. decembris, 2016
2. aprīlis, 2012
Drukāt

«Lektora darbs – labs treniņš prātam!»

gramatins_ts_14

Darba dzīves beidzamos 35 gadus nostrādājis ASV Ceļu departamentā, Jānis Grāmatiņš šogad janvārī kļuva pensionārs. “Biju paveicis lielāko daļu no tā, ko biju vēlējies, darbā sākās pārmaiņas, un zināju, ka turpmāk būs vairāki sarežģīti un grūti projekti, kas prasīs vairākus gadus. Domāju – laiks dot iespēju jaunajiem!

 

Profesionāli augt biju palīdzējis vairākiem cilvēkiem, un vēlējos rast viņiem stabilu vietu,” stāsta J. Grāmatiņš.

 

Ilga sadarbība ar RTU

Lai pāreja no intensīva ritma uz brīvāku dienas režīmu nebūtu pārāk strauja, Jānis Grāmatiņš atbrauca uz vienu semestri mācīt topošos būvinženierus Rīgas Tehniskajā universitātē. Dzīvesbiedre arhitekte Dace Blaumane, kas vēl turpina Amerikā strādāt kā vides plānotāja, neiebilda vīra nodomam, uzskatot – labāk darīt kaut ko derīgu nekā visu dienu vaļoties pie televizora! Turklāt modernās tehnoloģijas ļauj atšķirtību mazināt, jo katru dienu var sarunāties skaipā, un to arī ģimene dara.

Jānis Grāmatiņš būtu varējis arī strādāt Amerikā kā projektu konsultants, bet interesantāk šķitis kļūt par vieslektoru. Jo tagad viņš ar savu pieredzi un zināšanām jūtas noderīgs Latvijai. Grāmatiņa kungs jau 20 gadus sadarbojies ar RTU mācībspēkiem, sūtījis vērtīgas grāmatas augstskolas bibliotēkai, vadījis dažus seminārus, kā arī ar Vītolu fonda gādību ziedojis naudu RTU studenta stipendijai. “Stipendiju veltīju savu vecāku piemiņai,” viņš stāsta. J. Grāmatiņš ir vairākkārt ticies ar savu stipendiātu Madaru un priecājas, ka jaunajā puisī redz centību un dzinuli mācīties.

Un tomēr, vai šī krasā nodarbošanās maiņa – no projektu vadītāja ASV Vašingtonā uz lektora darbu Latvijā – nebija liels izaicinājums ar daudziem nezināmajiem?

J. Grāmatiņš teic, ka šis darbs viņam ļoti patīk, jo no vecākiem esot mantojis “skolotāja gēnu”, turklāt pirms karjeras ASV Ceļu departamentā dažus gadus strādājis skolā. Tehniskajā universitātē studentiem arvien vairāk jāklausās lekcijas svešvalodās, un tā nu pusi savu lekciju viņš lasa angliski un pusi – latviski.

 

“Angļu valodā man to darīt ir vienkāršāk, jo profesionāli esmu uzaudzis angliskā vidē. Bet tehniskie termini latviešu valodā ir pašam jāmācās, un tas man ir liels prāta treniņš – censties latviski izteikties precīzi. Tā nu mēs mācāmies visi – gan studenti, gan es pats,” stāsta cienījamais seniors.

 

“Ar lielu interesi sekoju līdzi arī jaunumiem tehnoloģijās. Kaut arī neesmu tehniski ļoti apķērīgs, taču tieku līdzi. Mēģinu studentiem parādīt, ka uz visiem jautājumiem nevar uzreiz atrast atbildes internetā, kā viņi vēlētos, bet izzināšanas process ir pakāpenisks, ejams soli pa solim.”

J. Grāmatiņš spriež, ka tagad ar katru dienu arvien lielāki kļūst tie informācijas viļņi, kas veļas pretī mums visiem, un ikvienam cilvēkam skaidri jāzina, kam tērēt savu laiku un enerģiju un ko no tā visa uztvert.

 

Senioru brīvprātīgais darbs Amerikā

Jautāju – kā savas dienas padara interesantākas citi Amerikas pensionāri? “Dzīvojot Amerikā, ir ļoti daudz iespēju iesaistīties dažādās labdarības bezpeļņas organizācijās. Var rūpēties gan par pamestiem dzīvniekiem, gan doties uz skolām, lai palīdzētu bērniem, kam neveicas lasīšana vai aritmētika, vai vienkārši pēc stundām vai starpbrīžos palasīt mazākajiem priekšā grāmatas. Jo daudzi bērni, it sevišķi no pajukušām ģimenēm, nemaz iepriekš nav piedzīvojuši to prieku, kad pieaudzis cilvēks lasa viņam priekšā. Tā nu sirmgalvis, kurš uz skolu atnācis kā brīvprātīgais palīgs, pilda vectētiņa vai vecmāmiņas funkciju,” stāsta J. Grāmatiņš. “Ir arī bezpeļņas organizācijas, kas rūpējas par slimiem cilvēkiem, palīdzot nokļūt pie ārstiem, aizvedot uz slimnīcu. Tādā gadījumā naudu, ko cilvēks iztērējis par degvielu, ieskaita attaisnotajos izdevumos un viņam tiek samazināta maksājamo nodokļu summa.”

Katrs var atrast savām interesēm atbilstīgu senioru klubu vai interešu kopu. Var izmantot iepriekšējo pieredzi kā brīvprātīgais, piemēram, kāds Teksasā dzīvojošs Jāņa bijušais darbabiedrs darbojas savas pilsētas attīstības plānošanā. Tāpat draugs esot aizrāvies ar tūrismu un ved paziņas garos pārgājienos uz mežiem, kanjonu apkārtni un citur.

Arī Grāmatiņa ģimenes vaļasprieks ir apskatīt jaukas vietas tālāk no mājām. Īpaši iecienīts maršruts ved uz ASV rietumiem, kur ir kalni un brīnišķīgas pastaigu takas.

 

Ko izbaudīt 
Latvijā

Grāmatiņa kungs ir “Latvijas Avīzes” lasītājs. Viņš uzsver: “Man kā konservatīvam cilvēkam patīk avīzes politiskā nostāja, un laikrakstu internetā pārskatu arvien kā Amerikā, tā šeit.”

Izstaigājis pavasara grāmatu izstādi Ķīpsalā, Jānis priecājies – tik liela Latvijā izdoto grāmatu bagātība, ka vai acis žilbina!

Atceroties, kā profesors Gundars Ķeniņš-Kings savulaik teica, ka pārtikas izvēle Rīgas “Stockmann” ir lielāka nekā viņa dzīvesvietai tuvajā veikalā Amerikā, pajautāju, kādi ir Grāmatiņa iespaidi kulinārijas jomā. Viņš salīdzina, ka latvieši šeit maltītēs mazāk gatavo svaigas saknes un zaļumus. Mājās ASV pieradis tos ēst daudz, jo bieži pērkot no Kalifornijas piegādātos salātus.

 

“Toties šeit ar vislielāko baudu ēdu to, ko Amerikā nemaz tik viegli nevar dabūt, – skābētos kāpostus, saldskābmaizi. Amerikā latvieši pacienā gan ciemiņus ar skābētiem kāpostiem, bet tie ir pašu mājās gatavoti, veikalos tādus nepārdod,” viņš saka.

 

Latvijā Jānim pietrūkstot asu ugunīgu ēdienu, viņš smej: “To, ko šeit uzskata par asu, es vērtētu kā diezgan maigas garšas maltīti.”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+