Mobilā versija
+18.0°C
Pēteris, Pāvils, Pauls, Paulis
Ceturtdiena, 29. jūnijs, 2017
8. marts, 2017
Drukāt

“Limuzīns Jāņu nakts krāsā” – aiz atslēgas?! (6)

1. Sarežģītā kino mantojuma pasaule

1no3
Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

Ko praksē nozīmēs Augstākās tiesas lēmums attiecībā uz padomju laikā tapušo filmu autortiesībām? Kā tiks organizēta filmu fonda pārvaldība, un kā tas ietekmēs filmu saglabātību, pieejamību un autoru tiesību piepildījumu? Šie ir jautājumi, kas aktualizējušies saistībā ar janvāra beigās pieņemto Augstākās tiesas spriedumu, ar kuru tika noteikts, ka 973 padomju laikā uzņemtās filmas nepieder ne valstij, ne Rīgas kinostudijai. Savukārt autoru – fizisko personu, kuru radošajā darbā tapušas šīs filmas, – tiesības turpina pastāvēt, un tās aizsargājamas vispārīgā kārtībā.

Mēneša laikā kopš sprieduma pasludināšanas lēmumu virzienā sperti vien pirmie soļi – sanākusi Filmu padome, top darba grupa Latvijas Kinematogrāfistu savienībā (LKS), tomēr ceļš līdz darbspējīgam filmu zelta fonda apsaimniekošanas modelim būs garš. Vēl jo vairāk tāpēc, ka autoriem labvēlīgais spriedums atklāj nozīmīgu trūkumu savulaik pieņemtajos normatīvajos aktos, kuru dēļ šobrīd sarežģījusies dzīve visiem likumpaklausīgajiem filmu lietotājiem un zināmā mērā arī pašiem autoriem.

Nepārspīlējot varu teikt, ka cīņai par Latvijas padomju laikā tapušajām filmām esmu sekojusi no paša sākuma, taču, neesot juristei, izprast likumiskās nianses ir visai sarežģīti. Liktos, ka tas arī nav nepieciešams, diemžēl tieši padomju filmu gadījumā juridiskās mežģīnes kaut netieši var skart ikvienu, kurš filmas skatās.

Gan Kultūras ministrijas juristi, gan arī LKS, kas tiesā pārstāvēja autorus, Augstākās tiesas lēmumu traktē kā apliecinājumu – tikai paši autori var izlemt, ko darīt ar filmām. Taču katrai filmai ir vairāki autori, pieminot galvenos – scenārists, režisors, komponists, mākslinieks, galvenais operators… Teorētiski šobrīd, lai saņemtu atļauju rādīt kādu no padomju laikā tapušajām filmām, katram gribētājam būtu jāsazinās ar AKKA/LAA, jāuzzina, ar kuriem konkrētās filmas autoriem organizācijai ir līgums, un pašam jāsameklē visi autori, kuriem šāda līguma nav. Taču filmu fonds ir ļoti plašs – kopā ar dokumentālajām kinolentēm gandrīz tūkstoš darbu –, autoru loks vēl jo plašāks, daļa no viņiem nedzīvo Latvijā, daļa līdz mūsdienām diemžēl nav nodzīvojuši, un lielākajai daļai no šīs daļas tiesību mantinieki nav zināmi.

Kamēr turpinājās tiesvedība, sabiedrība lielā mērā vadījās pēc filmu nesēju – fizisko kinolenšu – piederības: tā kā absolūti lielākā daļa kopiju glabājas Latvijas Kinofotofonodokumentu arhīvā (LKFFDA), tāpat iespaidīga padomju filmu kolekcija ir arī Latvijas Televīzijai, iegūt filmas rādīšanai vai, biežāk dokumentālā kino gadījumā, izmantošanai jaunos projektos, piemēram, stāstā par radošām personībām, bijis samērā vienkārši. LTV par filmu zelta fonda izmantošanu ik gadus maksā fiksētu summu AKKA/LAA, kamēr pārējie filmu lietotāji samaksā licenci par katru izmantošanas reizi.

Tomēr tā kinematogrāfistu daļa, kas seko līdzi savu darbu liktenim, ar šādu kārtību nav apmierināta. Informatīvā sanāksmē, kuru pēc tiesas lēmuma pasludināšanas bija sasaukusi LKS vadītāja Ieva Romanova, atsevišķi autori pauda neapmierinātību par to, ka no viņu filmām izrauti fragmenti un bez viņu atļaujas izmantoti citu darbu veidošanā. Faktiski gan par šādu autortiesību pārkāpumu autori arī līdz šim būtu varējuši vērsties tiesā.

“Kliedz Pūce – tas ir mans koks…”
Līdzīgi kā slavenā lācīša Pūka ne pārāk veiksmīgajā dzejolī par koka piederību strīdējās Pūce un Kenga, Augstākās tiesas lēmums ne par mata platumu nav mainījis Rīgas kinostudijas valdes priekšsēdētāja Armanda Liberta pārliecību, ka tiesības rīkoties ar filmām pieder ekskluzīvi uzņēmumam, kurā filmas savulaik tapušas. Viņš atsaucas uz Civillikuma 3. pantu, saskaņā ar kuru civiltiesiskās attiecības apspriežamas pēc likumiem, kas bijuši spēkā tad, kad tās radušās, pārgrozījušās vai izbeigušās, turklāt neskartas paliek jau iegūtās tiesības. Tā kā 1993. gada 15. maijā stājās spēkā Latvijas Republikas likums “Par autortiesībām un blakustiesībām”, ar kuru spēku zaudēja Latvijas PSR Civilkodeksa 4. sadaļa “Autortiesības”, Liberts spriež, ka tiesības pārgājušas pašreizējai Rīgas kinostudijai, AT sprieduma aprakstošo daļu dēvējot par nesaistošu liriku.

No vienas puses, varētu teikt: ideāla situācija! Galu galā arī ar mūsdienās tapušajām filmām galvenokārt rīkojas producenti – vispirms meklējot finansējumu, tad – plānojot, kā ieguldījumus atgūt, kur filmu demonstrēt, pārdodot filmas izrādīšanas tiesības filmu tirgos un tamlīdzīgi. Turklāt vismaz daļa autoru, kā arī valsts, ir Rīgas kinostudijas akcionāri. Taču ir būtiska nianse: Armands Liberts uzskata – tā kā autoriem jau filmu tapšanas laikā samaksāts par darbu, nekāda atlīdzība par to izmantošanu viņiem vairs nepienākas: “Filmu autoru autortiesības katram uz savu darbu nav kādas privileģētas izņēmuma tiesības, kuras ir filmu autoriem, bet nav citiem. Tāpat kā arhitektam, kas ir izstrādājis būves projektu, un inženieriem, kas izstrādājuši tehnisko projektu. Autortiesības viņiem ir, bet tāpēc jau viņiem netiek maksāta autoratlīdzība no būves īres maksas ienākumiem.”

Tomēr – autortiesības mūsdienās tā nestrādā. Proti, likums skaidri pasaka: autoram ir tiesības uz atlīdzību par sava darba izmantošanu viņa dzīves laikā un 70 gadus pēc nāves. Reproducējot gleznas un fotogrāfijas, pārraidot dziesmas televīzijā vai radio, autori saņem atlīdzību arī tad, ja konkrēto dziesmu vai fotogrāfiju kāds autoram pasūtījis un par to samaksājis, ja, protams, līgumā ar pasūtītāju nav paredzēts citādi. Kinofilmas atšķiras tikai ar to, ka tām ir lielāks autoru skaits.

Varbūt Rīgas kinostudijas vadība izvēlējusies šādu autortiesību traktējumu, jo nevēlas dalīties ar autoriem ieņēmumos no filmu pārdošanas ārpus Latvijas? Atbildēt uz jautājumu par to, vai pēdējos gados notikuši darījumi ar padomju laikā tapušajām filmām, Armands Liberts nevēlējās, norādot, ka Rīgas kinostudija savu darbību publiski nekomentē.

  1. Sarežģītā kino mantojuma pasaule
  2. Kurš filmas aprūpēs un pieskatīs?
  3. VIEDOKĻI

Pievienot komentāru

Komentāri (6)

  1. Ha ! Nejauciet vēsturi ! Atbildēt

    Autortiesības pieder autoriem !
    Tikai:
    viņas nav radītas šodien, bet tajos gados,
    kad bija citi likumi !
    Tad mantiskās tiesības varēja piederēt TIKAI valstij,
    atstājot plikas autortiesības autoriem un
    atmetot viņiem honorārus !
    Režīma nomaiņa NEPABĪDA jaunā likuma stāšanos
    spēkā ar atpakaļejošu datumu !
    Augstākās tiesas lēmums ir nelikumīgs !
    Tikai valsts varēja pārņemt Kinostudiju ar
    visu inventāru un Krātuvi, nevis kaut kādi
    breši un ģēģeri, kuri izšeftēja korišiem.
    Valstij jāuztura Filmu fonds kā PRODUCENTAM,
    jātirgo licences un jādalās ar autoriem pēc
    patreizējiem ienākumu sadales noteikumiem !
    Pārējais ir zema līmeņa beletristika.

  2. Ar tām autortiesībām par radīto šodien ir tā kaut kā dīvaini – sociālismā radītās filmas – samaksāja kā scenārija autoram, tā operatoram , tā komponistam u.t.t.t. un tas vairs nav viņa, bet valsts.
    Ja līdzībās – tad pat Rundāles pils pieder Rastrelli un nepat Bīronā un nepat valstij?
    Ja to visu būtu radījuši paši par savu naudu – tad jā autortiesības.

  3. tas ir labi tas ir labi, zb jau katru gadu drellēt ..

    • tev jau nav jāskatās, spaidi savu telefonu.
      Valsts samaksāja katram no autoriem par viņu darbu atbilstoši padarītajam. Patentu likums nosaka,ka rezultāts pieder tam, kas pasūta un apmaksā tapšanu, ne jau kinostudijas aktieriem, šoferiem vai apgaismotājiem. Scenāriju no autora NOPIRKA! Režisors kinostudijā strādāja par algu.
      Filmas ir valsts īpašums, jo kinostudija piederēja valstij!

  4. Mudžeklis mudžekļa galā…..tik daudz labu,skaistu filmu bija,labrāt arī tagad skatītos TV,gadiņi dara to,ka nav tā spēka un lustes staigāt pa k/teātriem.

Par misiju reitingus neprasīsAr grozījumiem Sabiedriskajā pasūtījumā jauniešu radiostaciju noskaņos uz vietējās mūzikas viļņa.
Draugiem Facebook Twitter Google+