Mobilā versija
Brīdinājums +19.5°C
Melānija, Imanta
Sestdiena, 19. augusts, 2017
31. janvāris, 2017
Drukāt

Mākslas izstāde vai asociāciju spēle

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Mākslas muzejā “Rīgas birža” līdz 12. martam apskatāma izstāde “Reformācijai – 500. Rietumeiropas grafika. 15. – 20. gadsimts”.

Šogad visā pasaulē atzīmēs reformācijas apaļo piecsimto jubileju. Daži klusāk, daži, piemēram, Vācijā skaļi ieskandinājuši šīs svinības jau 2008. gadā. Latvijā un īpaši Rīgā arī nevar aizmirst par simbolisko 1517. gadu, kad Mārtiņš Luters publiskoja slavenās 95 tēzes, lai pievērstu garīdzniecības uzmanību indulgenču tirgošanas apšaubāmajai praksei. Kā viena niecīga dzirkstele ar propānu piepildītā istabā Lutera iniciatīva izraisīja sprādzienu, kā sekas mēs redzam, gan dzīvojot Rietumu pasaules daudzkonfesionālajā situācijā, gan tepat Latvijā – skatoties uz daudzu dievnamu tīri balsinātajām sienām, kur no kādreizējā dekora palikušas tikai kapu plāksnes un epitāfijas. Lai arī mums nav spēju viennozīmīgi atšķirt labu no ļauna, tomēr, salīdzinot ar Luteru un viņa laikabiedriem un skatoties no ievērojamas laika distances, mums ir vieglāk redzēt plusus un mīnusus, ko nesa baznīcas reformācijas ideja. Par tās garu un reformācijas pretrunīgo vēsturi ar mākslas darbu palīdzību stāsta izstāde mākslas muzejā “Rīgas birža”.

Izstāde “Reformācijai – 500” iecerēta kā pietiekami ambiciozs projekts – apskatīt protestantisma idejas transformāciju dažādos laikos un kultūrās, izmantojot grafikas darbus. Projekts pēc būtības ir utopisks, jo runāt par reliģiju vispār nozīmē preparēt visu cilvēka dzīvi, sākot no ikdienas, ekonomikas un attiecībām ar varu un beidzot ar mākslu un priekšstatiem par skaistumu. Precizēt vai sašaurināt apskatāmo tēmu būtu viens no variantiem, bet izstāde tomēr palikusi pie ļoti skaļā un tikpat neskaidrā vispārinājuma, ko citiem vārdiem varētu dēvēt “Reformācija – viss par visu”. Pieeja līdzīga arhīvam, kas vāc visu ar cerību, ka savāktais kādreiz noderēs nākotnei un pētniekiem, kuri pratīs pārvērst informācijas jūru vērtīgos secinājumos. Varbūt tāpēc, ienākot Biržas lielajā zālē un ieraugot paralēlas ekspozīcijas rindas ar nepārtrauktām eksponātu virknēm, rodas asociācija ar bibliotēku vai arhīva stelāžām. Tomēr ekspozīcijas ģeometriskā skaidrība nepalīdz orientēties izstādes struktūrā. Saprast, kur ir sākums, nav tik vienkārši, bet pēc būtības arī nav nepieciešams, jo katra sadaļa, neskatoties uz nosacītu hronoloģisko secību, ir sevī noslēgta, pašpietiekama miniizstāde par Mārtiņa Lutera dzīvi un viņa laikabiedriem, par kalvinismu un anglikāņu baznīcu, par mākslas reliģisko ikonogrāfiju pirms Lutera un Bībeles sižetu vizuālo interpretāciju romantisma laikmetā un 20. gs. otrajā pusē.

Tomēr ir viens faktors, kas spēj attaisnot jebkādas ekspozīcijas pastāvēšanu – tie ir paši mākslas darbi. No šī viedokļa izstāde “Reformācijai – 500” ir brīnišķīga iespēja visiem, kam patīk grafika un oforta melnās līnijas nervozitāte vai kokgrebuma mīksto tīklojumu labirinti, vai ekspresīvais kokgriezuma raksturs, vai arī litogrāfijas kaligrāfiskā brīvība. Grafikas mīļotājiem šī ir iespēja aci pret aci tikties ar izcilu meistaru mākslas darbiem – no Dīrera un Rembranta līdz Dorē un Diksam. Izstāde ievērojama arī ar to, ka pirmo reizi tiek eksponētas iespiedgrafikas no tā saucamā Gotas albuma, kas atrodas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijā un kurā apkopoti vairāku Lutera laika mākslinieku darbi. Protams, lielākā daļa ir 19. gs. novilkumi no 15. – 16. gadsimta grafikām, veidoti pēc oriģinālām klišejām, bet šis fakts tikai piesaukts, lai kairinātu skatītāju prātus, domājot par to, kas ir oriģinalitātes jēdziens pavairojamās grafikas gadījumā. Runājot par kolekcijām, nevar nepieminēt Pētera Betgera apjomīgo dāvinājumu Latvijas Nacionālajai bibliotēkai, bez kura turpmāk Latvijā nenotiks neviena nopietna vēsturiskās grafikas izstāde, un likumsakarīgi, ka darbi no šī krājuma rotā arī izstādi “Rīgas biržā”. Tomēr lielāko izstādes daļu aizņem grafikas sērijas no Tomasa Emmerlinga privātās kolekcijas. Tās ir gan Gistava Dorē kokgrebuma ilustrācijas Bībelei, gan Oto Diksa litogrāfijas Mateja evaņģēlijam, gan izcilā 15. gs. mākslinieka Martina Šongauera svēto, alegoriju un reliģisko sižetu attēlojumi. Vienīgā problēma, ka uztvert, piemēram, Dorē filigrānās grafikas traucē stipri matētie stikli, kas galarezultātā dod aizsvīduša loga un kaleidoskopa efektu. Tāpēc, skatoties trešdaļu izstādes, nekas cits neatliek kā klusu pie sevis čukstēt vārdus no Pāvila vēstules korintiešiem: “Mēs tagad visu redzam mīklaini kā spogulī, bet tad vaigu vaigā.”

Redze patiešām izstādē nav galvenais instruments, ar kuru skatītājam vajadzētu apbruņoties. Labāk noderētu kāda reliģijas kultūrvēstures grāmata, kas palīdzētu vērpt savu stāstu un vilkt savas saites starp izstādes eksponātiem. Savā ziņā tā varētu būt brīvu asociāciju spēle, kas galarezultātā dotu iespēju cauri gadsimtiem savienot Dīreru un Diksu. Varbūt šī brīvā intelektuālā spēle ar protestantisma piegaršu ir viens no aizraujošākajiem šīs izstādes fenomeniem, kas ļauj vienu un to pašu mākslas darbu kopu apskatīt katru reizi no jauna, atklājot arvien jaunas likumsakarības.

 

 

UZZIŅA
5. februārī plkst. 15 mākslas muzejā “Rīgas birža” ciklā “Sarunas muzejā” notiks tikšanās ar izstādes “Reformācijai – 500. Rietumeiropas grafika. 15. – 20. gadsimts” kuratori, muzeja vadītāju Daigu Upenieci.

11. februārī plkst. 16 ciklā “Terra Incognita” notiks medievista Andra Levāna (LU) lekcija “Ceļojums uz vietām, kuru nav…” par cilvēkiem, kuri pirms 500 gadiem par sevi lika runāt Vitenbergā, Romā, Vormsā, Nirnbergā un Rīgā.

16. februārī plkst. 17 – 19 ciklā “Telpa, Tērps un Tēls” notiks LU profesores, Dr. philol. Māras Grudules lekcija “Reformācijas laikmeta literārā telpa”.

Pievienot komentāru

JRT darbu Tabakas fabrikā sāks ar "Marķīzi de Sadu"Alvis Hermanis: "Uz šo trimdas laiku, mūsu teātris sauksies "JRT pie Dzemdību nama", jo es šaubos, ka daudzi zinātu, kur "Tabakas fabrika" atrodas."
Draugiem Facebook Twitter Google+