Mobilā versija
Brīdinājums +1.6°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
15. oktobris, 2013
Drukāt

“Man ir tik daudz, ko dot”


Nevienam no cēsniekiem dzeja nav galvenais un pirmais nodarbošanās veids, visiem – veids, kā izpaust radošos impulsus un mīlestību pret Latviju.

Visražīgākā biedrības literāte ir Dzidra Inkina, kurai iznākuši jau trīs dzejas krājumi, turklāt vairāki viņas dzejoļi dzīvo arī otru dzīvi komponista Jura Krūzes mūzikā. Arī Irēnai Dvinskai un Mirdzai Fridriksonei izdoti dzejas krājumi. Biedrības “Harmonija” literārais konsultants un redaktors Jānis Polis par abu pēdējo dzejnieču daiļradi izteicies atzinīgi, saskatot nerimstošu izaugsmi. Viņam pieder arī secinājums, ka Irēna Dvinska prot dzejā apvienot dzīves pieredzi ar modernu formu. Šis ir tikai neliels ieskats biedrības “Harmonija” biedru dzejā, pārsvarā aptverot vecākās paaudzes devumu.

Skaidrīte Kļaveniece



Ceļinieks


Vai tikai ceļaspieķi

Un tukšu somu plecā

Šodienas ceļinieks var līdzi ņemt?

Vai baiļu nav no mērķa nezināma

Un cīņas zemapziņa,

Cik grūti nācās lemt?

Vai esi aizmirsis te 
pienākumu,

Kas jāveic tev,

Lai tēva zeme plaukst?

Un atceries, ja pietrūks 
mīlestības,

Tev bērnu skatiens

Mirdzēs auksts.

Vai, svešā malā skaitot naudu,

Ik brīdi domas

Uz tēvu zemi trauks?

Šķiet gan, ka sāpe palicēju acīs

Ik mirkli atgādinās tev un

Mājup ceļā sauks.

Mirdza Fridriksone



Lūgums


Aizdod man, Vidzeme,

birztalu baltumu,

lai mana dvēsele

nepazūd tumsā.

Ziedo man, Kurzeme,

dziļjūras balsi,

spēju lai pasaulei

pārskanēt.

Iedod man, Latgale,

ezeru acis,

sirds lai var skaidrību

saskatīt.

Atvēli, Zemgale,

sīkstumu savu,

lai varu tēvzemi

aizstāvēt.

Dievs, tavu svētību

Latvijai izlūdzos,

lai spējam pasaulē

pastāvēt.

Dzidra Inkina



Vasara aiziet


Zilaces pēterpogas

Vasarai atvadas māj.

Gribēju noturēt sapņu princi

Zilo zvaniņu zābakos.

Nepaspēju.

Jau apvilcis rudens dubļaini pelēkos,

Vai tādu vairs var istabā laist?

Piebradās sakoptās grīdas,

Varbūt tāpēc tas vēl arvien

Manā pagalmā mīdās.

Dzidra Medvedjeva



Sirds jautā


Kāda man ir attieksme pret to

Dzeju – latvju zelta fondā 
ierakstīto,

Skolas un studiju gados lasīto

tik daudzreiz nesaprasto?

Vai šobrīd man uzskatīt to par pareizāko ?

Bet sirds pukst: “Gri-bu pašu jau-nā-ko.”

Kam tagad man padomu prasīt? Ko?

Varbūt domās pāršķirt dzeju lasīto

un izprast padomu sendzirdēto?

Daudz skaista tur atrodams ir,

kam mūžības vērtība jāpiešķir!

Astrīda Kamša



Vienošanās


Dziedoņu rindas aug un aug.

Kā tumšzilas kalnu gāles

Saplūst ar debesu.

Skaņas plūst no koriem,

Līdz paceļas debesu klajos.

Tūkstošiem dzidras balsis

Vienojas sirdīs un domās.

Apskauj cieši ikvienu.

Nezudīs, nedzisīs skaņas ,

Bet aizlidos līdz ar vēju

Augstāk, augstāk un augstāk.

Ināra Kacere



Noteikti rīt


Es staigāju parkā pa dzeltenām lapām,

Putni aizlido prom kopā ar skumjām.

Rudens dūmakā dienu kutina saule,

Arī manas acis un rokas.

Pēdējās siltās dienas pirms ziemas…

Tik daudz cilvēku parka metros,

Fotografēšanās, kņada un čalas,

Pensionāri sarunājas, kā pareizi baudīt dzīvi.

Mana sirds vēl tik brīva!

Bet noteikti rīt, varbūt satikšu Tevi.

Lai varētu klusām, soli pa solim

Pa parka dzeltenām lapām ejot,

Kustinot abu sadotās rokas

Un skūpstot, mēs aizdzītu drēgnos rudeņu vējus

Prom no dvēselēm savām.

Mirdza Krone



Šai dzīves tirgū


Šai dzīves tirgū,

kur pašā vidū

nelietība smird,

Es nenāku ubagot,

ne pārdot.

Man ir tik daudz,

ko dot –

tāpat vien.

Vakar

es riekšavām bēru

sudraba rasas pērles

no smaržīgās madaru pļavas.

Šodien

es krāju balto ceriņu smaržu,

tik tīru un maigu

kā tavu smaidu.

Bet rīt

saullēkta stundā

iesim pie jūras,

kur saule

savu mīļumu dalīs

un viļņi mūžību stāstīs.

Sanāciet visi,

dvēselēs bagātie!

Talita Rozenblate



Lai varētu


Lai varētu

kā sniegs uz galvas tev uzkrist

un pasmaidīt –

tieši tā tu mani gaidīsi

arī rīt

lai varētu

klusu klusu pieiet tev klāt

un skaļi paraudāt

lai varētu

sēdēt līdz rītausmai

un vienkārši parunāt

lai varētu

padzerties tēju no ziediem

kas tavas sirds pļavās zied

un uzticēt dziesmu

ko dvēseles bite dzied

lai varētu

es tev to pasacīt

ka nevajag īpašu redzi

lai varētu eņģeli ieraudzīt

Dievs radīja draudzību.

Pievienot komentāru

Jaunajā "Oņeginā" nav "fašistu" un "mūsējo". Pilnā saruna ar Rubiķi un Kalniņu (2)Diriģents Ainārs Rubiķis un režisore Rēzija Kalniņa operā "Jevgeņijs Oņegins" aicinās uz "romantikas, ilūziju un realitātes cīņu". Kā viņu redzējums atšķirsies no Andreja Žagara iestudējuma 2010. gadā?
Draugiem Facebook Twitter Google+