Mantas dalīšana 0
Pagājušā gada maijā nomira mans vīrs. Tagad viņa meita no pirmās laulības grib mantot daļu mana dzīvokļa. Dzīvokli man piešķīra darbavieta, to privatizēju par saviem sertifikātiem un vēl 36 nopirku no māsas. Dzīvoklis zemesgrāmatā ierakstīts uz mana vārda.
Vīrs nevienu savu sertifikātu šī dzīvokļa privatizācijā neieguldīja, jo visus uzdāvināja savai meitai. Viņai uzdāvināja arī savu mantoto senču zemi Skrīveru novadā – 5 ha zemes un 5 ha meža. Meita savu prasību pamato ar to, ka visus šos gadus vīrs maksājis dzīvokļa komunālos rēķinus. Toties es kopu dārzu, audzēju dārzeņus, pirku produktus, gatavoju viņam ēst un rūpējos par viņa veselību. Kad mēs iepazināmies, vīrs bija smagi slims, ārsti prognozēja, ka nodzīvos tikai vēl gadu. Es viņu kopu, ārstēju ar tautas metodēm, un viņš nodzīvoja 30 gadus! Vīrs atstāja arī lielu bibliotēku – ap 6000 grāmatu, tai skaitā senos izdevumus, bibliotēkas vērtība varētu būt ap 15 000 latu. Piedāvāju vīra meitai, lai ņem bibliotēku – nē, to viņai nevajag! Vai vīra meitas pretendēšana uz daļu mana dzīvokļa ir likumīga un kā man rīkoties? Sarma Stopiņu novadā
Ir tiesības
Protams, no ētikas viedokļa meitai, kurai ir cita dzīvesvieta, nav īsti cilvēcīgi atņemt tēva otrajai sievai daļu dzīvokļa, kas ir viņas vienīgais īpašums un vienīgais mājoklis. Taču no likuma viedokļa meitai šādas tiesības ir. No otras puses, šajā situācijā arī sievai rokās ir labas kārtis, un viņa var sevi aizstāvēt. Un vēl nav zināms, kura izrādīsies vinnētāja…
Meita var doties pie notāra, pieteikties kā mantiniece un saņemt mantojuma apliecību (kaut gan pašlaik nekāda mantojuma nav). Pēc tam var sniegt prasību tiesā un mēģināt pierādīt, ka privatizētais dzīvoklis bija laulāto kopmanta.
Meitai gan pašai būs tiesā jāpierāda, ka dzīvoklis iegūts ar abu laulāto līdzekļiem vai ar abu kopīgu darbu (atbilstoši Civillikuma 89. pantam). Tas, ka vīrs maksāja komunālos maksājumus, vēl nepierāda viņa līdzdalību dzīvokļa iegūšanā, jo to var darīt arī īrnieks. Tādēļ nav nekādas pārliecības, ka meita šajā prāvā vinnēs.
Pieņemsim, ka tiesa tomēr nolems, ka mirušā vīra laulātā kopmantas daļa bija puse no šī dzīvokļa. Šo pusi mantos abas mantinieces – sieva (ja viņa pie notāra būs pieteikusies kā mantiniece) un meita, tātad katra – ¼ daļu. Dzīvokļa otra daļa pieder sievai kā laulāto kopmantas daļa, tātad kopā sievai piederēs ¾ dzīvokļa, bet meitai – ¼ daļa.
Aizstāvības taktika
Ja meita ir uzkāpusi uz kara takas un pieteikusies kā mantiniece, arī sievai nāksies rīkoties. Uz mantojumu var pieteikties viena gada laikā. Pēc vīra nāves vēl nav pagājis gads, tādēļ viņa var doties pie jebkura zvērināta notāra, noskaidrot, pie kura ir uzsākta mirušā vīra mantojuma lieta, doties pie šī notāra un arī pieteikties kā mantiniece un saņemt mantojuma apliecību. Bijušais vīrs nekādu mantojumu nav atstājis. (Bibliotēku, ja vēlas, var neņemt vērā, jo tai nav piederības dokumentu. Ja vēlas, to var iekļaut mantojamās mantas sarakstā, taču lietas būtību tas nemainīs).
Kas notiks tālāk? Sakarā ar to, ka sievai nav ko mantot, viņa tiesā var celt pretprasību, lai viņai kā neatraidāmajai mantiniecei tiesa izdala neatņemamo daļu no mantas, kuru vīrs savā laikā uzdāvinājis meitai – zemes, meža (rēķinot gan meža zemes, gan mežaudzes vērtību) un sertifikātiem. (Atbilstoši Civillikuma 423. pantam neatraidāmie mantinieki ir laulātais un bērni).
Civillikuma 1922. pantā teikts – ja dāvinājums izdarīts tādā apmērā, ka dāvinātāja neatraidāmajiem mantiniekiem neatliek pat viņu neatņemamās daļas (atbilstoši 422. un turpmākajiem pantiem), tad viņi var prasīt no apdāvinātā, lai izdod šīs daļas.
Aprēķinot neatņemamo daļu, jāņem par pamatu dāvinātāja mantas stāvoklis dāvināšanas laikā. Bet, ja šī manta vēlāk pavairojusies, tad jāievēro tiklab šis pavairojums, kā arī tas, kas neatraidāmam mantiniekam novēlēts rīkojumā nāves gadījumam.
Mantotā senču zeme un sertifikāti, ko vīram piešķīra par Latvijā nodzīvoto laiku, nav laulāto kopmanta. Civillikuma 425. pantā rakstīts, ka neatņemamā mantojuma daļa ir puse no tās mantojuma daļas vērtības, kādu mantinieks manto pēc likuma. Šo daļu nosaka pēc tā mantas sastāva un vērtības, kāds bijis testatora nāves dienā.
Tātad sievai pienāksies ¼ daļa no meža, zemes un sertifikātiem. Šajā prāvā sievas izredzes ir lielākas, jo viņai nekas nav jāpierāda, tikai jāsameklē dokumenti, kas apliecina, ka vīrs patiešām zemi, mežu un sertifikātus uzdāvinājis meitai.
Vienīgais strīds var būt par īpašumu vērtību. Ja meita mežu un zemi jau pārdevusi vai mežu izcirtusi, tas lietas būtību nemaina. Novērtējot īpašumus, var izmantot gan to kadastrālo vērtību, gan tirgus vērtību, kuru noteiks sertificēts vērtētājs. Lai pareizi uzrakstītu prasības pieteikumu un prasmīgi aizstāvētu savas interese tiesā, būs vajadzīga advokāta palīdzība.
Kas rezultātā iznāk? Ja tiesa tā būs nolēmusi, meitai pienāksies ¼ daļa dzīvokļa vērtības, bet sievai – ¼ daļa no zemes, meža un sertifikātu vērtības (pie tam sertifikātu vērtību rēķinās pēc nominālvērtības – 28 lati gabalā). Un var sanākt, ka sieva būs vinnētāja un viņai vēl pienāksies krietna naudas summa.
Tēvs par savu meitu dzīves laikā rūpējās un uzdāvināja viņai visu, kas pašam piederēja – zemi, mežu un sertifikātus. Viņam laikam pat visļaunākajos murgos nerādījās, ka abas viņa mīļās sievietes vēlāk sāks tiesāties par mantu.
UZZIŅA • Mantojuma apliecību pie notāra var saņemt arī tad, ja pašlaik nav, ko mantot. Apliecībā būs rakstīts, ka mantinieks mantojamo mantu nav norādījis. Jārēķinās ar izmaksām. Mantojuma lietas uzsākšana (iesnieguma pieņemšana, sludinājums “Latvijas Vēstnesī”, notāra ieskatīšanās datu bāzēs u.tml.) maksā ap 40 – 50 latiem. Par mantojuma apliecības saņemšanu laulātajam jāmaksā vēl apmēram 37 lati, bet bērnam (ja viņa deklarētā dzīvesvieta nav bijusi kopīga ar mantojuma atstājēju) – vēl vairāk. • Neatraidāmie mantinieki savu neatņemamo daļu no apdāvinātā var izprasīt arī tad, ja pēc dāvinājuma veikšanas pagājuši vairāk par 10 gadiem. Tiesības izprasīt savu daļu mantiniekiem iestājas tikai pēc mantojuma atstājēja nāves, un viņi to var darīt 10 gadu laikā pēc miršanas datuma. • Šādās situācijās nav vienprātības par to, kā nosaka mantas vērtību, – uz dāvinājuma dienu vai uz mantojuma atstājēja nāves dienu, jo Civillikuma 425. pantā runāts par mantas vērtību nāves dienā, bet 1922. pantā – par mantas vērtību dāvināšanas dienā. • Uzsākot tiesu darbus, noteikti vajadzīgs labs advokāts – kaut vai tādēļ, lai nezaudētu prāvu formālu iemeslu dēļ, nepārzinot procesuālās nianses.
|
Konsultēja Latvijas Zvērinātu notāru padomes priekšsēdētāja Sandra Jakušenoka un Juridiskās nodaļas vadītāja Dita Reliņa.
