Mobilā versija
-0.7°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
15. jūlijs, 2012
Drukāt

Marmorēšana

Foto - Zanda BirzeFoto - Zanda Birze

Kopš seniem laikiem ir meklēta iespēja atdarināt marmoru, jo tā pielietojums ir ierobežots dārgās apstrādes un transporta izdevumu dēļ, vedot šo iezi no ieguves vietām. Kā tikt pie marmora imitācijas?

 

Marmors pieder metamorfozo iežu grupai, veidojies no nogulumiežiem un izvirduma iežiem, kaļķakmenim un dolomītam pārkristalizējoties augstas temperatūras vai spiediena ietekmē. Šie masīvie ieži var būt baltā, dzeltenā, sarkanā, melnā vai citā krāsā ar fantastiskiem rakstiem, kurus pat vistalantīgākie mākslinieki nevar izdomāt, bet gan tikai interpretēt.

Marmors ir viegli zāģējams un pulējams, tādēļ to izmanto tēlniecībā un celtniecībā, tomēr tā lietojums ir ierobežots diezgan dārgās apstrādes un transporta izdevumu dēļ. Tādēļ jau no seniem laikiem meklēta iespēja to mākslīgi atdarināt. Tā radās stuks (kaļķa, krīta un pigmentu maisījums), eļļas un citās tehnikās atdarināti marmori, kuru izmaksas ir mazākas, bet apdares plakņu kompozīcijas un kolorīta iespējas – neierobežotas. Par to var pārliecināties, piemēram, apskatot Rundāles pils Zelta zāli, Rožu istabu un citas telpas.

 

Vislētākā marmora imitācija ir eļļas tehnikā izpildītā. Ir arī tehnikas ar citām saistvielām – dekstrīnu (cietes hidrolīzes starpprodukts), gumiarābiku (Arābijas akāciju sveķi).

 

Visbiežāk marmorē kāpņu telpas, gaiteņu paneļus, kamīnus, dušas, baseinu un citu telpu sienas. Dažreiz imitāciju lieto grīdu apdarei, izveidojot sarežģītas kompozīcijas.

Caurstaigājamo telpu apdari izvēlas dekoratīvāku, marmora toņus – košākus un kontrastainākus. Dzīvojamās telpas turpretim marmorē gaišākas, mierīgākas, ar mazāk izteiktu rakstu.

Jāievēro arī telpu novietojums. Ziemeļu pusē apdare ieteicama siltākos toņos, dienvidu – aukstākos.

 

Virsmas sagatavošana

Sākot marmorēt, jānovērtē pamatne un virsma. Parasti tā ir no apmetuma vai koka, aplīmēta ar tapetēm vai noklāta ar eļļas, emulsijas vai līmes krāsu.

Jaunam apmetumam jābūt vismaz trīs gadus nostāvējušam, lai kaļķu karbonizācijas procesi būtu nostabilizējušies un neradītu sārmainu reakciju, kas negatīvi iespaido marmorēšanā lietotos materiālus, saistvielu – linu eļļas pernicu, kā arī pigmentus vai krāsvielas.

Jaunais apmetums jānorīvē ar silikātu ķieģeli un jānotīra ar putekļsūcēju. Plaisas un apmetuma padziļinājumus aizziež ar ģipsi. Apmetumu otē ar linu eļļas pernicu, kas atšķaidīta ar terpentīnu vai vaitspirtu attiecībā 1:1, iepriekš to uzsildot.

Pēc otējuma nožūšanas (apmēram 48 stundām), sienas špaktelē ar eļļas tepi, kuru var pagatavot mājas apstākļos, izmantojot 65 g izkausētas līmes, 70 g pernicas un 1 kg pludinātā krīta pastas.

Kad špaktele nožuvusi, to pārslīpē ar smilšpapīru, nogruntē un špaktelē otrreiz, kā arī vēlreiz nogruntē. Divas reizes krāso ar eļļas krāsu, izvēloties gaišāko marmorējuma toni.

 

Tapetes vai krāsa
Bauska-Rundaale_052

Koka pamatni sagatavo tāpat kā apmetumu, tikai ir neliela atšķirība. Plaisas koksnē un iedobes aizšpaktelē ar tepi, ko mājas apstākļos pagatavo no 15 – 20 % galdnieka līmes, ko papildina ar smalkām zāģu skaidām. Zaru vietas un izsveķojumus pārklāj ar koncentrētu šellaku vai nitro­laku.

Ja sienas aplīmētas ar tapetēm, tās vairākkārt samitrina ar karstu ūdeni un noplēš. Pēc tam nomazgā līmes paliekas. Vecā līmes krāsa jāsamitrina ar siltu ūdeni un jāattīra ar krāsotāju lāpstiņu. Pēc tam sienu pārmazgā ar siltu ūdeni.

Sarežģītāk, ja sienas pārklātas ar eļļas vai emulsijas krāsu. Būvniecības veikalos pārdod dažādus krāsu noņēmējus. Vēlams iegādāties tos, kuros nav sārmu un skābju, kas var ietekmēt marmorējuma kvalitāti. Ja sārmi un skābes nav norādīti lietošanas instrukcijā, šo vielu klātbūtni var pārbaudīt ar lakmusa papīru. Ja pH ir 6, tas nozīmē, ka krāsas noņēmējs ir nei­trāls, visticamāk – uz ķīmisko šķīdinātāju bāzes.

Uz vecās eļļas vai emulsijas krāsas uzliek attīrītājā iemērktu flaneli (10 x 10 cm), uz tā – poli­etilēna plēvi, un ļauj krāsai uzburbt. Parasti ķīmiskā reakcija notiek 5 – 10 minūtēs. Uzburbušo krāsu noņem ar skalpeli vai krāsotāja lāpstiņu. Attīrītāja paliekas nomazgā ar terpentīnu, vaitspirtu vai ūdeni.

Kad veikti virsmas sagatavošanas darbi, jāuzmet telpas apdares kompozīcijas skice, jāizvēlas marmora tonis un siena jāsadala laukumos, ņemot vērā skicē uzzīmēto.

 

Dažādas tehnikas

Marmoram ir daudz toņu un nianšu, dažāds arī strukturējums un dzīslojums. Pirms darba jāizvēlas, kādu marmoru grib atdarināt, jāizpēta šī dabīgā ieža struktūra un tonis, jātiek skaidrībā, kura marmorēšanas tehnika piemērotākā.

Marmorējums eļļas krāsas tehnikā notiek divos posmos. Vispirms sagatavo pamatni un virsmu nokrāso vēlamajā tonī. Tad pārklāj ar eļļas krāsu marmora gaišākā tonī, otas švīkas izlīdzinot ar mīkstu plakanotu. Spožai virsmai ir vāja saistība ar lazējošu virsējo slāni.

Otrajā posmā ietilpst marmorēšana, kurai jāizvēlas caurspīdīgie (lazējošie) pigmenti vai krāsvielas (dabīga siena tonis, ambra, Kaseles brūnais, Indijas dzeltenais, smaragdzaļais, Berlīnes vai Parīzes zilais, kraplaks utt.).

Pernicā iemaisa 6 svara daļas sausā pigmenta, pievieno 3 daļas terpentīna un 1 daļu sikatīva, tā iegūstot liesu lazūrkrāsu.

Var izmantot tūbiņās pildītās mākslinieku krāsas, kuras atšķaida ar šādu pernicas un terpentīna šķīdumu.

Marmorēšanai ieteicams izmantot fotogrāfijas vai marmora flīžu katalogus kā uzskates līdzekļus. Pieredzējis, ar labu gaumi apveltīts meistars marmoru var atdarināt, rīkojoties vienīgi pēc atmiņas.

 

No gaišākā uz tumšāko

Lazūras uzklāj vairākkārt, sākot ar gaišākiem laukumiem un beidzot ar tumšākiem. Katrai krāsas kārtai ļauj pilnīgi nožūt (aptuveni 36 stundas). Tās var modelēt ar dažāda lieluma un mīkstuma otām, klājumus vietām samīkstinot ar plakanotu, vietām virsmai uzspiežot ar saburzītu lina audeklu. Marmorēšanas beigās ar smalku apaļotu ievelk dzīslojumu un ar sedzošu krāsu lazē gaišākos laukumus.

Pēc pilnīgas krāsas nožūšanas virsmu slīpē ar smalkas struktūras smilšpapīru, ar samta spilventiņu notīra putekļus, pēc tam virsmu pārklāj ar caurspīdīgu laku (blāvu vai spīdīgu).

Lazūras pigmentu saistvielai var izmantot dekstrīnu vai gumiarābiku. Straujās žūšanas dēļ darbs jāveic ātri.

Šīs receptūras nav vienīgās, bet ekoloģiski tīras un meistaru pārbaudītas. Tās var aizvietot ar mūsdienās ražotiem materiāliem, vizuālais izskats marmorējumam nemainīsies, bet darbam būs citi tehniski tehnoloģiskie noteikumi.

Marmora imitācijas paņēmienus detalizēti aprakstīt ir diezgan grūti, pieredze jāiegūst praksē.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+