Kultūra
Literatūra

Melnbaltais putenis 16


Aivars Eipurs
Aivars Eipurs
Aivars Eipurs

Pagājušajā piektdienā Liepājā sniegs uzdejoja ar puteni, bet nedēļas nogalē Rīgā, Ķīpsalā, plosījās ikgadējā Grāmatu izstāde.

Kāds, kurš ikdienā grāmatu procesam neseko, pajautāja, ko tad iegādāties no pagājušā gada izdevumiem. Ieteicu Paula Bankovska “Trakos večus” un Svena Kuzmina “Pilsētas šamaņus”. Tikai pēc tam atcerējos, ka abi stāstu krājumi taču iznāca gadu agrāk, 2016. gadā. Nu un? Kas par to? Varēju tikpat labi ieteikt arī Jozefa Škvorecka “Cilvēka dvēseles inženiera stāstu” (2014) vai Gunsteina Bakes “Odu un Modu”, kas iznāca 2015. gadā, bet vēl nupat manīju uz grāmatu galdiem. Abu pēdējo sakarā prātā ienāca Vlada Spāres sociālajā tīklā rakstītais par iepriekšējos gados balvu neieguvušo grāmatu kandidēšanu arī pāris nākamajos gados. Tas derētu, īpaši tad, ja iepriekšējais gads padevies tāds liesāks. Tas – attiecībā uz Literatūras gada balvas pasākumu, kurš arī drīz ieies finiša taisnē. Šajā sakarā labu ierosinājumu dzirdēju arī no Ronalda Brieža, proti, par sazarotāku žūriju līdz nomināciju piešķiršanai. Piemēram, dzeju atlases posmā varētu vērtēt tikai dzejnieki; analoģiski – arī tulkotajā un bērnu literatūrā. Ierosinājums gan netika virzīts. Kad par to reiz ierunājos, man teica, ka būtu sarežģīti ar žūrijas darba apmaksu un ka visur pasaulē tiecas pēc iespējas mazākām žūrijām. Labs ir. Kad ne, ne.

Ievērojāt, ka cilvēkam nenorādīju uz iespēju iegādāties kādu no vēsturisko romānu sērijas “Mēs. Latvija, XX gadsimts” grāmatām. Tāpēc, ka zināju, ka tās jau viņam mājās stāv. Tas ir nozīmīgi, ka tagad grāmatnīcu topos lielākā daļa ir latviešu autoru darbi, tostarp minētās sērijas romāni. Arī tāpēc, ka latvietim laikam ir tāds pamatīguma gēns un šāda veiksmīgi inspirēta sērija ir kā kulaks uz acs. Atliek vienīgi novēlēt, lai lasītājs iegādājas arī citus paralēli un pirms un pēc tapušus vēsturiskus romānus, kuri nav sērijas sastāvdaļa. Vēl gaidām sērijas beidzamo romānu – Andra Akmentiņa darbu “Skolotāji”.

Ko tad tomēr ieteikt no 2017. gada izdevumiem? Pilnīgi noteikti Emīlijas Dikinsones dzeju bilingvā “Āboliņš un bite”, kā arī mākslas zinātnieka un filologa Jāņa Kalnača grāmatu “Rīgas dzīvokļu “likumīgā” izlaupīšana. 1944 – 1949″. No latviešu daiļliteratūras? Nū-ū, nezinu. Droši vien Dainas Sirmās un Annas Auziņas dzejoļu krājumus – no šiem diviem tik dažādiem apcirkņiem var gūt labu priekšstatu par latviešu jaunāko dzeju. Varu ieteikt arī Māras Zālītes romānu “Paradīzes putni”, kas ir triloģijas otrā daļa. Gan jau nevilsieties, jo dzejnieki, kuri nenovēršami atrod sevi arī prozā, mēdz lutināt ar spožām lappusēm. Tas attiecas gan uz Ingu Ābeli, kura sāka ar dzejoļu krājumu, gan uz autoriem, kurus vēl nupat zinājām vairāk kā dzejniekus, bet nevar zināt, kā tas izskatīsies pēc gadiem. Te domāju Andru Manfeldi, Ingu Gaili, Māru Zālīti, Rūtu Mežavilku, Janu Egli, Andri Akmentiņu un citus. Atcerēsimies, ka Džoiss, Kortasars, Borhess arī sāka ar dzejoļiem, bet kuram šobrīd nesas prāts viņus uzskatīt par dzejniekiem? Un otrādi – Borisam Pasternakam Nobela prēmiju piešķīra par romānu “Doktors Živago”, taču viņa stiprā puse noteikti ir dzeja. Nepiekrītu Jūlijai Dibovskai, kura raksta, ka Jānis Rokpelnis kā prozaiķis izgāzies, taču prognozēju, ka pēc gadiem Rokpelni atcerēsies kā dzejnieku. Pie literārā procesa attīstības pēdējos gados jāpieskaita arī fantāzijas romānu ielaušanās; šajā sakarā atzīmētu Ievas Melgalves darbu kvalitāti. Vēl zinu, ka ir viens vietējais erotiskais dižpārdoklis, neesmu gan lasījis un viedokļa man nav, bet esmu par. “Lata sērijas” romāni tagad veikalā maksā jau pāri četriem eiro, un, jāsaka, viens otrs ne bez iemesla – ir lasāms. No pēdējo gadu oriģinālliteratūras grāmatām es izceltu Marta Pujāta dzejas krājumu “Nāk gaismā pati lampa” (2013) un Gunta Bereļa romānu “Vārdiem nebija vietas” (2015).

Saistītie raksti
LA.lv