Mobilā versija
+4.9°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
2. jūlijs, 2012
Drukāt

Mēs visi iesim bojā

Foto - LETAFoto - LETA

Pēc neveiksmēm sporta arēnās Krievijā bija mode novelt vainu uz visu pasauli – tiesneši apkrāpa, stadions bija bedrains, klimatiskie apstākļi ieskādēja, un jūs jau zināt, kas traucē švakam baletdejotājam. Nu krievi ir restartējušies, un tikko futbola čempionātā izgāzušos izlasi ņem pie dziesmas dzelzs grābienā, ka mati ceļas stāvus no īpatā sadomazohisma.

Izlaižot necenzējamus un māmiņas vārdus, kā pieklājīgākie izteicieni skanēja – “mūsu līkkājainā komanda” vai par centra uzbrucēju – “pēc zaudējuma viņš ģērbtuvē dusmās gribēja spert miskastei, taču pat tai netrāpīja”! Man jau šķiet, ka tā ir tikai spēle un ka krievu futbolists nemaz tik slikti nespēlēja – nu, nepaveicās.

Biju domājis, ka Latvijā līdzīgi kareivīgi sadomazohisti, kuriem ir bauda, kā darīt citiem, tā pašam izjust sāpes, dzīvo tikai interneta komūnā. Jūs taču piekritīsiet, ka šai vidē sastopams ne viens vien gaudotājs, kuram par atbildi gribas uzūjināt – ej un ieroc savas bēdas dziļi zemē, lai citiem nav jāklausās, vai – ej, iedzer indi un nomierinies. Taču nu ir nācis klajā anketējums ar pretenziju uz objektivitāti, kas atklāj, cik ļoti zināmā daļā sabiedrības tiek apšaubītas Latvijas nākotnes izredzes Eiropas Savienībā un līdzšinējais prorietumnieciskais kurss. Gandrīz puse aptaujāto pauž neticību neatkarīgas valsts pastāvēšanai, vairāk par pusi atzīst, ka LPSR laikos PSRS klājās gluži jauki, un lielākā daļa novērtē Latviju kā atpalikušāko otrās šķiras valsti Eiropā. Reti kurā sabiedrībā (varbūt Ziemeļkorejā) tam, ka labāki laiki nav aiz kalniem, bez svārstīšanās tic 99 procenti iedzīvotāju, taču augšminētais Latvijas “referendums” apliecina visai dīvainu bilanci par pilsoņu simpātijām un antipātijām un pārāk siekalainu nostalģiju pēc padomju laikiem. Ja šais procentu skaitļos nekas nav pieķemmēts, tad uzņēmīgiem politiskiem ļaužiem uz 12. Saeimas vēlēšanām vajag taisīt augšā partiju un rakstīt šādu “īso”  programmu: 1) likvidēt Latviju kā neatkarīgu valsti un nekavējoties izstāties no ES, 2) sākt sarunas par pievienošanos Eirāzijas Savienībai, 3) atjaunot PSRS un nospraust sociālisma kursu, 4) 20 gados sasniegt komunismu. Šim virzienam simpatizējošiem vēlētajiem pievilcīgi liktos arī programmas punkti, piemēram, par pārkārtošanos uz ēnu ekonomiku, par blata sistēmas atdzīvināšanu un stipras, spalvainas rokas varu. Lai par šādas partijas līderiem kļūst, kā dziesmā dzied, “tri tankista, tri vesjolih druga”  un – uz raso lai svin uzvaru vēlēšanās. Pie reizes arī apstākļus, kā Latvija nokļuva brālīgo republiku savienībā, varēs pa otram lāgam izskaidrot kā “darbaļaužu sociālistisko revolūciju 1940. gadā”.

 

Lai gan zinām, ka mums jau tagad ir politiski spēki kā Maskavas zābaklaižas, ir avīzes, kam viss slikts Latvijā notiekošais gaužām labi noder publicēšanai, un ir pat tādi rakstītāji, kas vienmēr uzskatījuši šo teritoriju par nedalāmu Krievijas impērijas daļu, tomēr 5. kolonna diez vai atklāti koncentrēsies vietvalžu partijā, lai ar urrā ieņemtu varas augstienes un veiktu attiecīgos pārveidojumus.

 

Par stāvokli valstī, manuprāt, patiesāk liecina valodu referendumā 18. februārī parādītā proporcija, no kuras izrietēja, cik pārliecinoši uzvarēja neatkarīgās valsts piekritēji un kādu sakāvi cieta citas valsts valodas prasītāji, no kuriem daudziem patiešām šķiet, ka brīva Latvija ir kļūda. Tikmēr nule saskaitītā aptaujā, manuprāt, būs nosvēruši dabisko stāvokli, cik daudz sabiedrībā ir optimistu un cik daudz pesimistu. Ja pārmēru kritiski uztver “ilgošanos pēc sociālisma”, tad jau par traģisku būtu atzīmējama pilsoņu nelabojama indeve atzīties, ka viņi labprātāk nemaksātu nodokļus, nekā maksātu.

Uz šejieni brauc pietiekami solīdi cilvēki, kuri nebeidz daudzināt – jums ir tik skaista zeme, tik jauki cilvēki, jūsu valstiskums ir nostabilizējies, un Latvijai ir vieta ES saimē. Un to saka no sirds, nevis aiz rafinētības vai pieklājības. Pat tautsaimnieciskie sasniegumi liecina, ka neesam PIGS valstu grupā. Uz to, ceptas desiņas ēzdami, nospiesti latvieši atbild – nē, mūs pārvalda kangari, valsts novesta pussabrukumā, mēs ES esam tikai pažobele, un mēs visi iesim bojā, ja ar amerikāņu transportlidmašīnām mums tūlīt neatvedīs humānās palīdzības pakas. Viņiem atbildēt var tikai vienu – ubagot pat Ušakovs Rīgā ir aizliedzis, Saeimu, kas sastādīja valdību, ievēlēja šo pašu Latvijas pilsoņu vairākums, beidziet vienreiz šīs žēlabas, pašpazemošanos un gaušanos, sāciet strādāt. Un ko pavēlēsiet darīt pēc draņķīgiem cipariem aptaujās? Uz vietas pašiznīcināties vai vēl pamēģināt spirināties kā vienas kaimiņvalsts Rietumu protektorātam? Nav ko grābstīties kā miroņiem gar svecēm ap padomijas laikiem, kas ir beigti, pagalam un prom uz neatgriešanos.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+