Mobilā versija
Brīdinājums -0.4°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
24. novembris, 2016
Drukāt

Mielavs iemieso bērnības sapni un pulcē taurētājus

Publicitātes fotoPublicitātes foto

No 27. novembra līdz 22. decembrim sešos koncertos pirmo un pēdējo uznācienu piesaka Ainara Mielava projekts “Mielavs un taurētāji”. Rīgā Karla Kristofa fon Stricka villā līdzās Ainaram Mielavam ansamblī muzicēs arī Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra meistari – Edgars Bārzdiņš (trompete), Raivis Māgurs (tūba), Artūrs Šults (mežrags) un Kaspars Majors (trombons).

“Mielavs un taurētāji”. Jaunais ansamblis esot dzimis no jūsu apsēstības ar pūšaminstrumentiem.

Tā nav gluži apsēstība, tomēr pūšaminstrumenti ir daļa no manas bērnības atmiņām. Esmu dzimis Rīgā, bet mani vecāki un vecvecāki ir no Liepājas. Tur noritēja arī mani ikvasaras obligātie vectēva apciemojumi. Nav grūti saprast, ka vienam piecgadīgam puikam tāda veca vīra dzīvoklī ir diezgan maz runājamā un darāmā, kas puiku izklaidētu. Bija divas lietas – astoņu ziloņu kolekcija un trompete. Vectēvs to spēlēja kopā ar biedriem, pamatā bērēs. Viņš pats to nepaspēja man izstāstīt, tomēr domāju, ka tā bija svarīga viņa dzīves sastāvdaļa, lieliska iespēja izrauties no ikdienas. Viņš satikās ar draugiem – tādi sastāvi joprojām ir ierasti bēru gadījumos, pēc tam par nopelnīto honorāru iedzēra kādu šņabīti un atgriezās mājās. Instruments mani ieinteresēja kā spīdoša mantiņa, tam bija taustiņi un no tā varēja izdabūt kādu skaņu. Beidzot vectēvs parādīja, kā iepūst trompetē. Sapratu, ka tas ir diezgan grūti – tā tāda bērnības trauma labā nozīmē. Kopš tiem laikiem, klausoties dažādus sastāvus, allaž īpašu uzmanību pievēršu tieši trompetei. Visu mūžu esmu dzīvojis ar šo sajūtu. Kad kopā ar “Pārcēlājiem” ierakstījām plati “Atsaukties”, pieaicināju Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra pūšaminstrumentu meistarus, un man ārkārtīgi patika tās divas epizodes, kur viņi bija.

Nav nejaušība, ka koncerti notiek fon Stricka villā?

Dēls Mārtiņš apsaimnieko šo vietu, viņš to arī ierādīja. Bija doma, ka varbūt vajag mēģināt to piepildīt ar ko tādu, par ko esmu ilgi domājis.

Koncerti notiek pirmssvētku laikā, jādomā, arī repertuārs būs tam pielāgots?

Sākumā iedomājos to visu kā kaut ko īpaši māksliniecisku. Paldies Dievam, manai sieviņai pietika spara man apskaidrot, ka tas nav pareizais ceļš. Šiem tomēr jābūt svētku koncertiem – ne Ziemassvētku, bet tādiem, kuri rada cilvēkos izbrīnu un nesapratni labā nozīmē. Par to, kā tas viss skan, precīzi pateica Mikus Solovejs – sajūta ir tāda, it kā 60 gadu rokenrola posma vispār nebūtu bijis. Ir dīvaina atmosfēra, tā tomēr nav skumja un nomācoša. Ne velti pūšaminstrumenti dominē Balkānu kāzu un bēru orķestru sastāvos. Es saprotu šo ideju – vienā gadījumā svinam divu laimīgu iemīlējušos cilvēku savienošanu, otrā – viena cilvēka vairāk vai mazāk laimīgi nodzīvotu dzīvi.

Programmas veidošanā piedalās arī dzīvesbiedre?

Viņa ir mans galvenais producents. Viņa ļoti skaidri uztver manu būtību un visas šaubas. Un novirza tās ļoti pareizā gultnē. Esmu viņai ļoti pateicīgs.

Koncerta pieteikumā minēts, ka dzirdēsim arī “Jauna Mēness” dziesmas. Grūti iedomāties, kā tās varētu skanēt bez rokenrola garšas.

Jā, noteikti būs arī “Jauna Mēness” dziesmas. Tomēr tās izklausās pilnīgi citādi. Nav iespējams to aprakstīt. Pēc mēģinājumiem pirmā sajūta – esmu pacilāts. Un arī ārkārtīgi apmulsis – šķiet, ka pats klausos visu no malas, it kā manis tur nebūtu. Ko tādu novēlu izjust katram cilvēkam.

Kā satikāties ar jūsu taurētājiem?

Pašus meistarus izvēlējās Valmieras teātra muzikālās daļas vadītājs Emīls Zilberts. Esmu viņam pateicīgs par to. Mūziķi ir, maigi izsakoties, ārkārtīgi muzikāli. Lieli meistari. Lielākais pārsteigums – tādi profesionāļi ir entuziasma un enerģijas pilni, atraisīti, dzīvespriecīgi, asprātīgi. Nav liekas sarežģītības, ir ļoti viegla atmosfēra.

“Taurētāji” šajā ansamblī ir sastapuši “Pārcēlājus” – dziesmu aranžējumus radījis Gints Sola.

Gints sākumā šaubījās un atteicās veidot aranžējumus pūšaminstrumentiem. Tomēr, pakārtojot mūsu idejas simfoniskā orķestra mūziķu noslogotajam laika grafikam, projektu uzsākām laikus, un šajā laikā Gints, paldies Dievam, pārdomāja. Un viņa aranžējumi ir brīnišķīgi. Pēc pirmā mēģinājuma mums pievienojās vēl viens “pārcēlājs” – bundzinieks Juris Kroičs, kura klātbūtne šķita nepieciešama.

Par “taurētāju” kļūst arī Ainars Mielavs. Reklāmas video “Atpogā man kreklu” jums rokās bija mutes ermoņikas.

Mutes ermoņikas ir liela ironija.

Vai “Taurētājus” gaida patstāvīga nākotne arī pēc šī gada nogales koncertiem?

Absolūti par to nedomāju, ka šis stāsts varētu turpināties. Nedomāju, ka šis ir muzikāls projekts ar tālākām perspektīvām – vēlamies sagādāt svētkus šā gada izskaņā. Ja koncerti izdosies un būs adekvāts piedāvājums, un arī muzikanti varēs saskaņot grafikus, tad noteikti satiksimies vēlreiz. Pagaidām ir šā brīža uzliesmojums manā tā dēvētajā daiļradē. Šī pieredze noderēs “pārcēlājiem” mūsu nākotnē radītajās dziesmas. Bet citādi – “Mielavs un taurētāji” ir absolūti vienreizējs projekts, kas sāksies un beigsies pirms šiem Ziemassvētkiem.

 

Varbūt noder!!

Koncerti: 27. XI; 6., 7., 20., 21., 22. XII 20.00 Rīgā Karla Kristofa fon Stricka villā

Biļetes – “Biļešu paradīzes” kasēs, www.bilesuparadize.lv

Cena – EUR 21

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+