Mobilā versija
Brīdinājums +1.6°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
12. janvāris, 2016
Drukāt

Divas gadumijas aktualitātes: pareizi sasildīties, nepārprast ātruma limitus (4)

Foto - Atis JansonsFoto - Atis Jansons

Bargs janvāris. Pērtiķim grūti… Lai gan – tā smalki ņemot – nav jau šis nemaz vēl ieradies. Ķīniešu kalendāra 4713. gads sāksies 8. februārī, mērkaķīša horoskopi dažas dienas agrāk.

Bet mūsu jaunais gads ir sācies ar salu un dažiem jauniem punktiem satiksmes noteikumos. Tādēļ šodien par divām janvāra aktualitātēm, kuras par svarīgām savās vēstulēs un interneta komentāros uzskatījuši mūsu lasītāji. Atbildi gatavojot, lūdzu talkā trīs pieredzes bagātus vīrus, kuru sejas un vizītkartes (no “Gada auto” žūrijas sarakstiem) te līdzās redzamas. Viedokļi izrādījās līdzīgi, bez pretrunām, viens otru papildinoši, tādēļ tos turpmāk nedalu.

 

Auto salā – kā sildīt?

Cik ilgi? Mūsdienu auto pat visai bargā salā faktiski ir gatavs kustībai jau tūlīt pēc iedarbināšanas. Pēc kādas minūtes tukšgaitā – pilnīgi noteikti. Tas gan nenozīmē, ka tas tik ātri būs gatavs lielām slodzēm. Kaut cik jāapsilst, jāizkustas, jāiegriežas ne tikai dzinējam. Tādēļ labākā sildīšana būtu lēna, rāma, maiga kustība līdz brīdim, kad apkures sistēmas atveres sāk pūst jūsu rokai (laikam jau nosalušajai) tīkamu gaisu. Diemžēl šī recepte būs grūti realizējama tiem, kuriem tūlīt pēc starta jāiekļaujas blīvā, nervozā pirmsdarba kustības plūsmā. Bojāsiet nervus sev un citiem…

Piešķiļu, tad brokastoju… Un braucu ar siltu. Izklausās labi. Bet saistīts ar problēmu virkni. Pirmkārt – ja vien nestāvat droši slēgtā pagalmā – var nospert. Lai aizslēgtu rūcošu auto, vajadzēs otru atslēgu komplektu (un jāslēdz būs mehāniski, nevis ar pulti, jo citādi iedarbināsiet apsardzes sistēmu un dzinējs apklusīs). Un pat aizslēgtam dažās sekundēs var izsist logu un…

Pat ja nenospers – bez pieskatīšanas rūcošu auto var atstāt tikai tad, ja tas ir perfektā tehniskā stāvoklī. Citādi – kas ātri reaģēs uz iespējamu pārkaršanu, nepietiekamu eļļošanu vai pat kādu nekoptas elektroiekārtas “īso”?

Turklāt – ilgstoša tukšgaita dzinējam gan nav kaitīga, bet degvielu tā tērē (līdz pat litram stundā) un efektu dod mazu. Iesilšana ir lēna, sevišķi dīzeļmotoriem, kas pat pēc krietnām brokastīm vēl būs tikai tādi remdeni.

Tātad, ja vien jūsu auto nav iebūvēts pats labākais barga klimata papildaprīkojums – elektriska priekšsildīšanas sistēma dzinēja blokā –, nepieciešamo komforta līmeni salonā vienalga sasniegsiet tikai pēc vairākiem nobrauktiem kilometriem. Līdz šim skaistajam brīdim nāksies iztikt ar apsildāmiem sēdekļiem, uzvilkt cimdiņus utt.

Darba temperatūra. Dzesēšanas šķidruma temperatūras rādītājs ir visai aptuvens rīks. Pēc tā nepateiksiet – ir tur 80 vai 90 grādi. Bet pirmie nav pietiekami ekonomiskai kustībai ar nepilnu jaudu, kāda veido mūsu ziemas ikdienas 90 procentus. Pērn ziemas aukstākajā laikā pieslēdzu savam “Nissan” papildu mobilas diagnostikas (“Garmin” firmas) datu devējiņu un konstatēju – mierīgā kustībā dzinējs iesilst tikai līdz 82 grādiem (laukā – mīnus 18). Vainīgs šķiet termostata defekts vai tīšs šāds sportiskiem režīmiem piemērots regulējums. Atcerējos jaunību un aizsedzu krietnu daļu radiatora ar kartona gabalu. Sasniedzu 94 grādus. Un degvielas patēriņš nokritās par gandrīz litru uz 100 km. Protams, bez precīza temperatūras rādītāja šis paņēmiens jālieto visai piesardzīgi. Kādā sastrēgumā uzvārīties un motora vāku cilāt – tas jūsu pašcieņu un komforta līmeni neuzlabos…

 

Grants un 80 km/h?

Savāds punkts jaunajos satiksmes noteikumos. Mūsu ekspertu reakcija – “dalītas jūtas”. Pievienojos.

Skaidrs, ka pārāk ātrs brauciens sarežģītos ceļa apstākļos ir bīstams. Tādēļ jebkuras likumdevēju aktivitātes šajā virzienā principā atbalstāmas. Taču – vai efekts būs?

Pirmkārt – grants ceļu Latvijā ir ļoti daudz. Pievienotajā tabulā redzams, ka (dalot neasfaltētu ceļu kopgarumu uz valsts platību) šajā rādītājā esam otrajā vietā pasaulē. Otrajā vietā arī Eiropā, kur šādu ceļu gandrīz nav. Izņemot Ungāriju, Rumāniju, Zviedriju un Baltijas valstis. Mums ir vairāk nekā 50 000 km grants. Un daži desmiti radaru. Ja dalām 50 000 ar pat nākotnē absolūti utopisku 100 policijas ekipāžu klātbūtni – vienalga iznāktu tikai viens kontrolpunkts uz 500 km. Tātad regulāras, metodiskas kontroles nebūs. Un jaunā likuma ievērošana paliek jūsu sirdsapziņas jautājums.

Otrkārt – ja “90” uz asfalta diezgan bieži (ne vienmēr!!!) tiešām ir ne tikai “atļautais”, bet arī drošs ātrums, par “80” uz grants to vis teikt nevar. Pārāk dažādi ir mūsu grants ceļi. Dažāda konfigurācija, platums, segums (no asfaltam tuvu saķeri nodrošinoša līdz dubļu dangām un cietām “trepēm”). Lielākā daļa 21. gadsimta pārvietošanās līdzekļu šim kokteilim nav piemēroti. Tie ir būvēti asfaltam. (Grants ceļu Eiropā gandrīz nav.) Zema un plata profila riepas, kas teicami turas uz asfalta, uz oļiem vai salijušā mālsmilts biezputrā ir gauži nevarīgas. Jaudīgie motori izārda trūcīgo saķeri ar ceļu gan ieskrienoties, gan izbaiļu brīdī strauji atlaižot gāzi. Pat šķietami pieticīgos jaunos kompaktklases automobilīšos elektroniskās drošības kontroles sabāztas tādos daudzumos un saregulētas tik piesardzīgi, ka tie, slīdītes saoduši, vienkārši atsakās kaut cik ātri kustēties, un tev garām sāk braukt pie slideniem apstākļiem pieraduši vietējie zēni ar veciem “golfiem”. Stresa jūra…

Atzīsti uzreiz un bez kautrēšanās – ja neesi regulāri un speciāli grants brauciena iemaņas kopis, tu neesi šim pārbaudījumam gatavs. Vēl mazāk gatava ir tava meitene, kuru liksi pie stūres, ja sadomāsi alu dzert. Auto reakcijas uz šāda seguma krasi atšķiras no pierastajām. Tas nestājas – antibloķēšanas sistēma tirkšķ, vāģis ripo vēl simts metrus pat tad, ja ātrums bijis nieka 70 stundā. Tas mēdz pēkšņi vairs neklausīt stūrei un stumt degunu uz grāvja pusi. Tas var mest slīdē, kuru uz asfalta gadiem nesagaidīsi, pakaļējos riteņus. Tas niķojas, spītējas, un tikai liels meistars te var pabraukt droši un ātri. Vispār – pat viņš nevar…

Saprātīgs, speciāli negatavojies pilsētnieks uz grants pieņems vienīgo pareizo lēmumu un brauks ļoti lēni. Atļauts 80? Aizmirsti! Tas gandrīz vienmēr ir daudz par daudz. Arī 60 – 70 vietvietām prasīs saspringt. Es – ar grantij piemērotām riepām, ar pilnpiedziņas auto, ar ilgstoši trenētām rallista iemaņām varētu arī 120, bet parasti braukšu tikpat lēni, jo apdzīt uz sausas grants praktiski nav iespējams. Ja arī kādā brīdī, kādā garākā taisnē un klajumā, kur vējš mākoni izdzenā, izdodas ceļu pārskatīt, es nevaru, nedrīkstu ar visu jaudu vilkt kolēģim garām. Pārāk lielas ir izredzes kādu akmeni viņa logos iesviest.

Ja manā virzienā neviens cits nebrauc, man vienalga jābūt trīskārt piesardzīgam un divreiz lēnākam par savām spējām, jo, pēkšņi parādījies līkumā ar ātrumu, kurš kolēģim var likties nevadāms, es varu pretimnākošo sabaidīt. Ja viņš ir iekšmalā (kreisais līkums), izbīlis var likt šim bremzēt un aizšļūkt pa pieskari (man virsū!). Ja viņa mala ir ārējā, pat mana cieša piekļaušanās pie iekšējā grāvja var neglābt viņu no sānslīdes, ko radīs instinktīva gāzes pedāļa atlaišana un kas beigsies krūmos…

Tātad – jaunais punkts satiksmes noteikumos var kalpot vienīgi kā atgādinājums, ka neasfaltēts ceļš ir daudz bīstamāks par melnajiem, kā aicinājums uz papildu piesardzību. Pasarg Dievs, ja sāksim to uztvert kā rekomendāciju.

 

celi_tab

 

Pievienot komentāru

Komentāri (4)

  1. Patiesībā pilnīgi vienalga, kāds ir atļautais ātrums uz grants ceļa. Galvenais lai man neviens nemēģina kompostrēt smadzenes, ar kādu ātrumu un kā ir jābrauc. Ar labām riepām pa granti braukt lēnāk kā 160 ir grēks… Ja vēl blakus kāds “steķīti” palasa…

  2. Visu cieņu autoram, bet par grants ceļiem viņš spriež kā pilsētnieks un jāsāk šaubīties par viņa braukšanas prasmi. Parunājiet ar tiem, kuri ikdienā redz tikai zemesceļus. Bet par atļauto maksimālo ātrumu piekrītu, Lietuvā vispār ir tikai 70 km stundā, lai gan ceļi labāki.

  3. Mans 20-gadīgais “Audi” uzsilst jau pēc 10 min., tikko kā paspēju pārģērbties.

  4. “Pasarg Dievs, ja sāksim to uztvert kā rekomendāciju.”

    Par grants ceļiem.
    Atšķirībā no cienījamā autora, es dažādu iemeslu dēļ pie tiesībām tiku jau solīda vīra vecumā, pie tam – pārliecībā, ka man tās nespīd nekad, par braukšanu nebiju arī interesējies un nejēdzu neko. Kursus beidzu Rīgā un pirmais manas vadītāja prakses pusgads tika pavadīts tikai un vienīgi uz asfalta.
    Pirmo reizi dodoties pie lauku radiem, es par grants ceļu zināju tikai to, ka ārpus pilsētas jābrauc (jā, tieši tādā interpretācijā!) uz 90. Tā arī braucu.
    Man stāvēja blakus kādi augstāki spēki, tāpēc apmēram trešajā līkumā mans skorpis (praktiski bez manas līdzdalības) ar pakaļu pa priekšu ieskrēja līdzenā pļavā starp divām brangām liepām tieši pa vidu.
    Kāpēc to saku? Gan jau neesmu vienīgais tāds pilsētnieks. Starp mums un lauciniekiem ir viena bīstama atšķirība – ja viņi reti brauc uz pilsētu, tad, tajā nokļuvuši, no šīs burzmas baidās. Ja mēs reti braucam uz laukiem, tad nokļuvuši tajā plašumā, nebaidāmies. Bet reizēm vajadzētu…

Revolūcija, kas nes attīstību un briesmasTāpat kā cunami vilni, cilvēki digitālās tehnoloģijas sākumā vilni apbrīno, neapzinoties tā spēku un ātrumu
Vietnes "nozagts.com" un "Toma joki" nonākušas arī Drošības policijas redzeslokāSavstarpēji saistītās interneta vietnes "nozagts.com" un "ukradeno.com", kā arī viena no populārākajām sociālā tīkla "Facebook" lapām latviešu valodā "Toma joki" ir Drošības policijas redzeslokā, tomēr dienesta pārstāvji nekomentē šo interneta resursu saistību ar personām, kas saņem Krievijas finansējumu un izplata Krievijas ideoloģisko propagandu.
FOTO: Divi BMW "nesadala" Marijas ielu; viens ietriecas graustā (2)Pēc divu "BMW" automašīnu sadursmes Elizabetes un Marijas ielas krustojumā šovakar, viena no tām ietriecās Marijas ielas graustā.
Draugiem Facebook Twitter Google+