Mobilā versija
Brīdinājums -1.4°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
5. novembris, 2015
Drukāt

Modes nama aizkulisēs

Publicitātes fotoPublicitātes foto

Dokumentālā filma “Diors un es” pievērsa uzmanību ne tikai tāpēc, ka atklāj pasauli, kurai pieder vien izredzētie, bet arī tāpēc, ka izdara to pārdomāti un bez pārlieku lielas sentimentalitātes devas. Tas viss – pateicoties režisora Frederika Čenga skatījumam, kas iepriekš ietrenēts arī citās modes pasauli atainojošās filmās.

Tribeka, Sietla un Melburna – šie ir nozīmīgākie kinofestivāli, kuros izrādīta dokumentālā filma “Diors un es”, un, sekojot, kā sokas leģendārā modes nama jaunajam mākslinieciskajam direktoram Rafam Simonsam, autori velk paralēles ar paša dibinātāja dzīvesstāstu, darbu un vīzijām, kas pārsteidzošā kārtā vēl joprojām diktē toni mūsu garderobē. Taču ne mazāks uzsvars likts uz tiem cilvēkiem, kuru čaklās rokas rada fantastiskos tērpus, ar kuriem lepojas “Dior”, un tās ir šuvējas, kas jau gadu desmitiem atbild par aristokrātu un sabiedrības krējuma garderobi un ar smaidu atzīst, ka paša Diora gars vēlos vakaros nāk apraudzīt ateljē, lai pārliecinātos, vai viss pareizi izdarīts.

Iespējams, tā ir tikai leģenda, kas mākslīgi uzpucē noslēpumainības auru, taču varbūt pats meistars pat tik daudzus gadus pēc nāves nespēj atiet otrā plānā, lai paša uzbūvētas paradīzes priekšā ļautu gozēties citiem modes noteicējiem. No viņa ēnas izvairīties vismaz Diora modes namā nav izdevies nevienam, tāpēc nav brīnums, ka Rafs Simonss, iesēdies krēslā, no kura par antisemītiskiem izteicieniem ar lielu skandālu tika izmests Džons Galiano, ir nospriegots kā vijoles stīga, jo līdz kārtējam šovam palikušas vien astoņas nedēļas, bet viņš, svaigi apstiprināts par radošo dizaineru, pat nav lāgā iepazinies ar pārējo komandu, bet viena no pastāvīgajām klientēm, kura katru gadu apģērbiem no Diora nama iztērē 350 tūkstošus (!) dolāru, izsaukusi galveno šuvēju uz Ņujorku.

Epizodiski pavīd arī Anna Vintūra, Mariona Kotijāra, Izabella Ipēra, Dženifera Lorensa un Šarona Stouna, jo, kā zināms, mode iet rokrokā ar tiem, kas to māk nest, un grūti iedomāties vēl labākus kandidātus par ļoti nozīmīga žurnāla seju un aktrisēm. Taču, neskatoties uz bagātīgo vēsturisko materiālu un apzināti kāpināto spriedzi Simonsa centienos attaisnot savu iecelšanu šajā tik prestižajā amatā, “Diors un es” ir žurnālistiska eseja par modi, ne filma, kas iezīmēs kādu būtisku pavērsienu kinomākslā. Tajā ir brīnišķīgi momenti, asprātīgi joki un fantastisks triumfa mirklis, un, ja montāža būtu raitāka, bet pašas filmas garums – krietni īsāks, tad varētu uzskatīt, ka “Diors un es” ir labs reklāmas materiāls modes namam, kas pēc II pasaules kara parūpējās, ka sievietes atkal izskatās pēc sievietēm un ir atguvušas sievišķību un koķetēriju.

UZZIŅA:

“Diors un es”/ “Dior and I”

2014., Francija

Režisors Frederiks Čengs

No 6. novembra “Kino Bize”

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+