Viedokļi
Komentāri

Monika Zīle: Mūsu kolektīvās aizgādnības migla 9

Foto-Dainis Bušmanis

Pēc Liepājas puisēna traģiskās nāves aktualizējies viedoklis, ka mums citam citu jāpieskata rūpīgāk, ir vietā un laikā. Ne tikai mazu bērnu sakarā. Tomēr, uz viņiem fokusējoties, publiskajos šīs pieskatīšanas attīstības modeļos parādās arvien vairāk mulsinoša. Gan amatpersonas, gan jo sevišķi dažādas sabiedriskās organizācijas tagad aizrautīgi vienojas secinājumā, ka iedzīvotājiem pietrūkst zināšanu, lai laikus atpazītu un palīdzētu dažādu vardarbības izpausmju traumētiem bērniem, un tāpēc mums ļoti nepieciešamas apmācošas sociālas kampaņas. Principā laba ideja, bet izbrīna tas, ka domu straume producē vienīgi kolektīvās aizgādnības kāpināšanas variantus un absolūti nepieskaras vecāku atbildības celšanai. Vārdu sakot, turpmāk audzināsim bariņā, katrs sniedzot savu artavu.

Ir saprotama traģēdijas izmeklētāju attieksme, tagad ar tiešas bardzības rīksti nevēršoties pret konkrētā bojā gājušā zēna pieaugušajiem tuviniekiem – viņi, mazuli zaudējot, jau saņēmuši vislielāko sodu, taču šai līdzīgu ģimeņu bez bērnu pieskatīšanas tradīcijām Latvijā diemžēl nav retums. Ne visas dažādu iemeslu pēc nokļūst sociālā dienesta lokā, bet kopējais cipars varētu izrādīties šokējošs. Par demogrāfijas kāpuma līkni rūpējoties, valstī nesaprotamā kārtā pagaisušas vecāku atbildības normas un arī patlaban aktualizējusies kolektīvās aizgādnības noskaņa tikai sabiezina miglu, kurā aug daļa Latvijas nākotnes. Reta diena paiet bez ziņas par zaņķos atrastiem izsalkušiem bērniem, kuru mātes “svin” kārtējo pabalstu, un ar zīdaiņu vāģīšiem pa ielu meimurojošiem tēviem. Un kas tālāk?… Pēc paģiru izgulēšanas šī grupa aktīvi kritizē valsti, kur “bērns nav vērtība”, populārajā vārdkopā saskatot vienīgi materiālu jēdzienu. Tādā vidē augušie iziet dzīvē ar ģimenē aizgūto paraugu un, pat nebūdami hroniski žūpas, piekopj mantoto attiecību modeli, kur nav izpratnes par vecāku pienākumiem. Tur labākajā gadījumā raugās, lai bērns nebūtu badā, bet nereti šīs gādības pamatā ir vienīgi prastas bailes no sociālā dienesta – ja ģimenes apsekošanā atklās pārtikas trūkumu, var zaudēt pabalsta “objektus”.

Lai cik vērīgi turpmāk būtu sabiedriskā transporta vadītāji, ziņojot par vienatnē ceļojošiem mazuļiem, un lai kādu pienesumu visjaunākās paaudzes drošībā mēģinātu ieguldīt vēsās atturības bruņas nometušie lielie līdzcilvēki, bērns izaugot paņems tikai savas ģimenes bagāžu. Vispārējo aizgādnību pastiprinot, iespējams novērst Liepājā notikušajai līdzīgas nelaimes. Taču pēdējais laiks demogrāfijas veicināšanas aizgādņiem pamest savus augstos plauktus un ielūkoties zemākajā līmenī, kur lielai grupai trūkst elementāras vecāku pienākuma izpratnes. Bet, pirms apsvērt tās veicināšanas ceļus, vajadzētu noskaidrot, cik bērnu patiesībā aug līdzīgi pavasarī uzdīgušai zālītei. Bez šaubām, cipars būs skarbs. Nav ne vainas iecerei par pirmslaulību apmācību un šim nolūkam Tieslietu ministrijā tapinātajai programmai. Bet, godīgi runājot, tā ir ekstra apstākļos, kad derētu pievērsties sāpīgākām problēmām.

Saistītie raksti
LA.lv