Kultūra
Teātris un kino

“Nameja gredzens” vēsturnieka acīm: labs mērķis neprecīziem paņēmieniem 6

Foto: Timurs Subhankulovs/Latvijas Avīze

Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā nupat šonedēļ notika senā bruņojuma pētnieka Artūra Tomsona vadīts tematisks pasākums “Karotāji vai karadraudzes: militārās struktūras Latvijas aizvēsturē”. Tēma lieliski sasaucas ar šobrīd aktuālo Andreja Ēķa un Aigara Graubas filmu “Nameja gredzens”, kurā liela loma ir tieši ieročiem un to lietotājiem.

Artūrs Tomsons, LNVM Arheoloģijas departamenta galvenais glabātājs, 2012. gadā aizstāvējis promocijas darbu par tēmu “Divasmeņu zobeni Latvijas arheoloģiskajā materiālā 9.-13. gadsimtā”, zina stāstīt, ko arheoloģija ļauj uzzināt par karu un karošanu aizvēsturē un kādas neprecizitātes pamanījis jaunajā kinolentē.

– Par vēsturiskajām neprecizitātēm filmā jau daudz dzirdēts, bet kā tā izskatās vēsturnieka acīm?
Artūrs Tomsons: – Par detaļām jau vienmēr var atrast, kur uzdot kādus jautājumus… Mulsina izmantotā 9. gadsimta norvēģu vikingu kuģa kopija – kāpēc tieši tāds kuģis ir zemgaļiem? Mazliet par sarežģītu šķiet izprast iemeslus kādēļ par galveno zemgaļu slepeno svētvietu izveidota megalītu būvi paugurā purvā, kas tik ļoti atgādina britu akmens laikmeta Stonhendžu. Rietumu skatītājs jau tos labi atpazīs. Pārējais – rotas, ieroči, tur viss samests kopā no visas Latvijas bez īpašiem sirdsapziņas pārmetumiem tā, lai tik labi izskatās kadrā…

– Arī par Nameja vārdu raisās diskusijas, kā tad īsti ir: Namejs, Nameisis, Namiesis…
– Ar vārdiem tā ir: gandrīz vienīgais avots par to ir hronikas un atsevišķi cita veida dokumenti, kurus rakstījis ienācēju pārstāvis, kurš turklāt diez vai bijis tiešs notikumu aculiecinieks, turklāt arī tulkojumā var daudz kas pazust. Samērā lielu seno valdnieku vārdu atveidošanas haosu radīja pirmskara vēsturnieki, kuri mīlēja visu latviskot. Heinrihs kļuva par Indriķi, Lamekins – par Lameiķi, īpaši “cieta” Kokneses valdnieks Vetseke – manuprāt, tas nav šī cilvēka vārds, bet viņa statuss, “vecākais”, krievu avotos dēvēts arī par kņazu Vjačko. Tāpat ar Nameju.

– Man nav dziļu un detalizētu zināšanu par senvēsturi, tāpēc vēsturiskās filmās vienmēr vispirms pievēršu uzmanību frizūrām. Arī “Nameja gredzenā” tās šķiet pārmēru kārtīgas…
– Ai, jā, un tie svaigie, nesasmērētie tērpi, tāpat pēc kautiņiem uzgrimēt piemirstie zilumi (smejas). Un aproces, – fotogrāfijās no filmēšanas ainām puisītim filmā ir platās, masīvās latgaļu sieviešu 8.-10. gadsimta manšetaproces…. Par laimi, filmā šo salikumu gan nepamanīju. Mans jautājums šajā sakarā – kāpēc no vienas puses sākumā tika runāts par domu konsultēties, bet rezultātā izveidots eklektisks elementu kokteili, kas balansē uz gaumīguma robežas. Nav jau vairs 19. gadsimts, kad senos karotājus zīmēja sieviešu vainagu spirāļu bruņucepurēs, kad nebija precīzu nekādu ziņu par mūsu senču ārējo izskatu, tērpiem, rotām, rīkiem, bruņojumu..

Pat viens vienīgs viens labs vēstures students filmēšanas laukumā būtu varējis “izķert” lielākās blēņas un absurdākos, neiespējamākos lietu salikumus, lai viss pasākums nekļūtu par zobgalību avotu. Muzejos šis materiāls ir uzkrāts un labi saglabāts un speciālisti ar prieku sniegs konsultāciju ikvienam.

Man reiz filmas tapšanas pirmsākumos pirms vairākiem gadiem piezvanīja, šķiet, tas laikam varēja būt Ziedonis Ločmelis, kurš filmas veidotājus konsultēja par nažu mešanu, – piezvanīja, lai pateiktu, ka viņi par mums zinot, bet tāpat taisīs, kā grib (smejas). Līdzīgu lietu piedzīvojuši podnieki Baiba un Einārs Dumpji, kam pat dota ziņa, ka viņi zinot par viņu autentisko produkciju, bet tomēr ņemšot… “Latvijas Keramikas” traukus, jo tas, lūk, sponsors…..

– Vai ir kāda vēsturiska filma, seriāls, kas šķiet detaļās daudzmaz patiesa? Pēdējā laikā mājās skatāmies “Vikingus”, no kuriem pārvilināts arī Nameja lomas tēlotājs…
– “Vikingus” es nespēju sevi piespiest noskatīties. Ar mokām piebeidzu otro sezonu… Šis ir, protams, stilizējums, kurā apvienoti vairāku gadsimtu notikumi sajaukumā ar fantāziju. Protams, daļēji izdabājot skatītājam ar modīgām frizūrām, stilīgiem ādas tērpiem un tā tālāk.

No Holivudas filmām negaidīti labs šķita pēdējais “Makbeta” ekranizējums, kaut arī tam pamatā pilnīgi literārs Šekspīra materiāls, taču veidotāji nav piegānījuši kadru ar nefunkcionējošiem riņķiem, ķēdēm, siksnām, sprādzēm; tāpat filmā “Valhalla Rising” bija notikusi veiksmīga nezināmo lietu aizstāšana minimālisma virzienā, ar fokusu nevis uz lētiem efektiem, bet kadra ātrumu, izjūtu. Daudzas filmas vēl joprojām izmanto žanra štampu – pieliekot metālisku skaņu ainām, kurās varonis izvelk zobenu no koka maksts ar ādas iekšpusi. Šeit cerēju, ka varbūt nebūs, bet diemžēl vīlos (smejas).

– Tad pēc būtības “Nameja gredzens” pielīdzināms “Vikingiem”?
– Pēc tā “dziļuma”, līmeņa, savā ziņā jā. Tiem, kas nezina detaļas, droši vien nebūs lielu iebildumu. Ja es tagad atkal mācītu skolā, droši vien to filmu parādītu, lai analizētu un rosinātu domāšanu, kā bija, kā varēja būt, un aicinātu analizēt pašiem.

Ja kaut nedaudz, nedaudz iedziļinās, būtu bijis iespējams likvidēt liekās, karnevāliskās detaļas, kuras atgādina Ķirsona “Lido” stilu. Ja kaut kā kadram būtiska trūkst mūsu pašu arheoloģiskajā materiālā, nu paņemam analogu no tuvākajiem kaimiņiem laikā un telpā, noņemam specifiskas detaļas – tā rīkoties būtu korekti. Nevis samest visu rasolā un nosaukt to par fantāziju. Arī fantāzijas var veidot dažādi. Diemžēl arī sižets ir visai paplakans, varoņi neizstrādāti un paredzami… Tomēr ir labi, ka mēģināts veidot spraigu sižetu, kāpināt spriedzi, kas tur tīri labi izdodas.

Šeit rodas jautājums par auditoriju un atbildību tās priekšā, – kādu vēstījumu mēs nododam. Tāpat bija ar “Rīgas sargiem” – filmām taču tic, un pēc tam jācīnās ar tiem, kuri noticējuši. Jo jebkura filma, arī fantāzija, veido mūsu priekšstatus, un zināmai atbildībai tur jābūt klāt būtu.

– Bet varbūt desmit, 20 pusaudži noskatīsies un ies studēt vēsturi?
– Varbūt, tas jau būtu daudz, bet kāpēc tik labu mērķi panākt ar aizgūtām lietām? Tas ir jautājums, vai filma ir par patriotisma gara celšanu, un, ja jā, vai pieņemami to darīt, piedēvējot zemgaļiem to, kā viņiem nemaz nebija – to pašu Stonhendžu un 400 gadu senus vikingu kuģus?

– Filmā jau galvenais, lai skaisti un iespaidīgi.

– Jā, jā, kadram ir savi principi, un tas tiek likts pirmajā vietā. Un, protams, ir cilvēki, kas skatoties šādas filmas, gaida apstiprinājumu sev jau esošajām zināšanām. Ja šīs gaidas tiek pietiekami labi apstiprinātas, tad filma tiek vērtēta kā laba. Bet es tomēr uzskatu, ka skatītājs ir mazliet jāizglīto un ar katru šādu projektu sadarbība starp nozarēm jāpalielina, jo mums visus taču būtībā vieno mīlestība pret mūsu kopīgo un neapšaubāmi varonīgi interesanto pagātni.

Galerijas nosaukums

LA.lv