Horoskopi un mistika
Pasaulē

Nāras un vienradži: mītiskās būtnes, par kuru esamību joprojām sapņo cilvēki 1

playbuzz.com

Autors – Māris Zariņš

Pasaules tautu folklorā ir ļoti daudz visādu veidu nostāstu par pussievietēm–puszivīm, kuras allaž ir arī neatvairāmas visa jūrā esošā savaldzinātājas. Interesanti, kāpēc tie vēl joprojām saglabājušies? Varbūt taisnība ir mūsdienu psihologiem, kuri apgalvo, ka šis tēls simbolizē seksuālo vēlmi, kas ved uz pašiznīcību? Tostarp lielākā daļa cilvēku mūsdienās noliedz nāru eksistenci. Starp citu, tāpat arī to, ka varētu būt vienradži – mītiskas būtnes ar zirga vai kāda cit dzīvnieka ķermeni, taču katrā ziņā ar vienu ragu pierē…

Monro stāsts

Kādā siltā 1890. gada vasaras dienā skolotājs Viljams Monro rāmi pastaigājās pa Skotijas grāfistes Keitnesas pludmali. Pēkšņi uz kāda no jūrā esošajiem daudzajiem akmeņiem viņš pamanīja sēžam būtni, kas izskatījās kā kaila sieviete. Ja Monro nezinātu, ka peldēt akmeņu tuvumā ir vairāk nekā bīstami, viņam, visdrīzāk, nerastos nekādas šaubas par to, ka viņš novēro sievieti un neko citu. Taču šajā ainā bija kaut kas ļoti noslēpumains un savāds, tāpēc viņš apstājās un ielūkojās vērīgāk. Varēja saskatīt, ka būtnes ķermeņa apakšējā daļa ir zem ūdens, tomēr gluži skaidri bija redzamas kailās rokas, kas laiski ķemmēja spīdīgos kastaņbrūnos matus. Bet vispārsteidzošākais tikai sekoja. Pēc neilga mirkļa būtne eleganti ieslīdēja no akmens jūrā un pazuda skatienam…

Tikai pēc ilgiem 12 iekšēju pārdomu un šaubu gadiem Monro beidzot saņēmās un nosūtīja uz Londonu laikrakstam Times vēstuli, kurā vēl joprojām ļoti piesardzīgi un sausi aprakstīja paša acīm redzēto būtni: “…Galvu klāja iepriekš norādītās krāsas mati, kas bija mazliet tumšāki pakausī, ieapaļa piere, seja viegli uzblīdusi, vaigi sārti, acis zilas, mute un lūpas dabiskas formas, pilnīgi līdzīgas cilvēka mutei un lūpām; zobus saskatīt nevarēju, jo mute būtnei bija aizvērta; krūtis un vēders, rokas un pirksti bija tāda paša izmēra kā attiecīga vecuma cilvēku rases pārstāvim; tas, kā šī būtne izmantoja pirkstus matu ķemmēšanai, neliecināja, ka starp tiem varētu būt peldplēve, lai gan pilnībā pārliecināts par to neesmu.”

Monro vēl arī pauda – kaut arī daudzi citi godājami ļaudis apgalvojuši, ka savulaik redzējuši šo būtni, viņš nav lāgā ticējis līdz brīdim, kamēr arī pats savām acīm to redzējis. Un tagad viņš bija vairāk nekā pārliecināts, ka šī būtne bijusi nāra. Vēstules beigās Monro izteica cerību, ka tā palīdzēs apstiprināt, ka “eksistē šāds fenomens, ko iepriekš nav izpētījuši naturālisti, vai vismaz mazinās skepsi, ko allaž pauž ļaudis, kuri vienmēr gatavi apstrīdēt visu, ko, šķiet, nav iespējams apjēgt”.

No šīs ļoti lielā mērā loģiskās vēstules izriet, ka ticība nāru eksistencei nebija tikai tādu jūrnieku prerogatīva, kuri pamazām jūk prātā garlaicības un pārlieku ilgās seksuālās atturēšanās dēļ ilgstošajos ceļojumos okeānā. Būtībā nāras, tieši tāpat kā pūķi jeb drakoni, ir teju vai universāls simbols, jo tās pieminētas būtībā visu pasaules tautu folklorā, un tajā gadījumā, ja kādā valstī nav un nekad nav bijis jūras, par nāru mājvietu kļūst upes un ezeri. Pilnībā līdzīgi, kā tas ir gadījumā ar drakoniem, nāru rašanās saistīta ar simbolisku kādas vīriešu iekšējas nepieciešamības izpausmi.


Seksuāla, saldkaisla un nepieejama valdzinātāja, kas vienlaikus ir arī it kā absolūti auksta un vispār netverama. Tās mūžīgā jaunība un skaistums, burvestīgā balss un pavedināšanas māksla allaž ievilina lamatās bezpalīdzīgos jūrniekus. Mūsdienu psihologu interpretācijā nāra ir seksuālās tieksmes un nāves apvienots simbols, vēstījums par vīrieša vēlmi pilnībā aizmirsties, pat tajā gadījumā, ja iepriekš labi zināms, ka tas nozīmē pašiznīcību. Leģendas par nārām slēpj veselu virkni romantisku sapņu un tiekšanos uz ideālu – uz nepieejamo sievieti, uz tādu, kura nelīdzinās vienkāršajiem mirstīgajiem.

Tajā pašā vietā, kur ar Monro atgadījās šis “pārsteidzošais stāsts”, arī agrāk bija noticis kaut kas līdzīgs, turklāt pat krietni vien neticamāks. Vietējās leģendas vēsta, ka reiz tāda nāra uzdāvinājusi kādam jauneklim zeltu, sudrabu un dimantus, kurus salasījusi uz nogrimuša kuģa. Viņš pieņēmis dāvanas, taču drīz vienu daļu no tām atdevis savai iemīļotajai meitenei. Taču daudzkārt ļaunāk bijis tas, ka viņš nav pildījis solījumu satikties ar nāru norunāto skaitu reižu, tādēļ izpelnījies tās greizsirdību un ienaidu.

Reiz tā piepeldējusi pie jaunekļa laivas un novirzījusi to uz tuvāko alu, sakot, ka tur atrodas visi šajā līcī jebkad pazudušie dārgumi. Tajā mirklī jaunekli pārņēmis nepārvarams miegs un viņš aizmidzis. Pamostoties viņš konstatējis, ka ar zelta ķēdēm piekalts pie akmens, turklāt tā, ka spēj pats aiziet tikai līdz dimantu kaudzei pie pašas ieejas alā. Un, kaut arī tagad viņam piederēja gan pasakainas bagātības un arī daiļā nāra, kura allaž gatava izpildīt jebkuru viņa vēlmi, viņš tomēr uz visiem laikiem palika gūsteknis. Morāle, protams, ir tāda, ka jauneklis savas alkatības dēļ bija iekritis lamatās.

Pēdas ved uz Babilonijas dievībām

Tas jau ir leģendārs fakts, ka nāras ir ļoti nežēlīgi atriebīgas, ja kāds tās piemāna vai vispār kaut kādā veidā aizskar. Par šo ar nārām saistīto iespaidu avotu, iespējams, kalpo vīriešiem raksturīgās seksuālās fantāzijas par nepakļāvīgu radījumu, kas vārda vistiešākajā nozīmē pilnībā nojūdzies tikai uz savu personīgo vēlmju piepildīšanu. Atbilstoši dažām leģendām nāra ir tā dēvētais kritušais eņģelis, kura barība ir dzīva miesa. Ar dziedāšanu un brīnumainu mūziku tā jūrniekus ievilina savā tīklā (šajā aspektā šis tēls saplūst ar sirēnu). Taču tajā gadījumā, un tādi mēdzot būt ļoti reti, ja tāds pievilināšanas paņēmiens nenostrādā, nāra paļaujas un sava ķermeņa unikālo aromātu, un tam neesot spējīgs turēties pretim neviens vīrietis. Noķērusi un aizmidzinājusi savu upuri, nāra viņu tad ar saviem smalkajiem, asajiem un zaļajiem zobiem sadala mazos gabaliņos.

Savukārt mazāk nežēlīga leģenda pauž, ka nāras un tritoni allaž dzīvojuši pazemes valstībā visu pasaules lielāko dārgumu ieskāvumā, un uz turieni vienmēr aizvilkti visi ievilinātie upuri. Šā iemesla dēļ jūrnieki nāras allaž uzskatījuši par ļoti nelāgu zīmi, jo tas nozīmējis, ka tas, kurš šo būtni redzējis, drīzumā ies bojā, noslīkstot jūrā.

Viss liecina, ka leģendu par nārām saknes stiepjas līdz pat Babilonijas dievībām, kas saistītas ar Sauli un Mēnesi. Saules dievam bija cilvēka ķermenis, un tā vainags bija izgatavots no zivs galvas, bet mantija no zivju zvīņām. Šo dievu pakāpeniski izstūma dievs Ea, kas jau bija puszivs–puscilvēks, un ir iespējams pieņemt, ka mītu par tritoniem rašanās cēlonis saistīts tieši ar šo dievu.

Savukārt mēness dieviete Atarhartisa, puszivs–pussieviete, bija nāru priekštece. Babilonieši ticēja, ka tad, kad Saule un Mēness beidz savu ikdienas ceļojumu debesjumā, tie abi iegrimst jūrā. Babiloniešiem šķita gluži dabiski tas, ka Saules un Mēness dieviem jābūt nepieciešamiem ķermeņiem, kas piemēroti dzīvošanai gan zem ūdens, gan ārpus tā. Šo dievu neparastie ķermeņi ir cilvēka un zivs savienojums, un to spēja iegremdēties neaptveramos okeāna dziļumos piešķīra tiem absolūtu noslēpumainību.

Nāras katrā ziņā ir mantojušas šīs īpašības. Iespējams, spogulis, ar kuru rokā tās ļoti bieži tiek atveidotas, simbolizē mēnesi, kas ietekmē paisumus, tādējādi palielinot nāru varu. Visdrīzāk, saistība ar šiem dieviem, kas jau krietnā senatnē apveltīti ar ārkārtīgu varenību, palielināja cilvēku ticību visa veida leģendām par nārām.

Citi tiešie nāru priekšteči ir grieķu mitoloģijas tritoni, kas bija spējīgi izraisīt gan vētru, gan absolūtu bezvēju, un to ķermeņi, gluži tāpat kā nārām, sastāvēja no divām daļām – viena daļa piederēja cilvēkam, otra – zivij. Lai gan sirēnas grieķu mitoloģijā bija pussievietes–pusputni, tās, līdzīgi nārām, ar savu brīnišķīgo dziedāšanu pievilināja cilvēkus. Kad leģendārais sengrieķu varonis Odisejs veica mēģinājumu apiet sirēnu salu, viņš vispirms lika aizbāzt ausis visiem jūrniekiem, bet pats sevi piesēja pie kuģa masta, lai tādējādi spētu nepakļauties sirēnu dziedāšanas valdzinājumam.

Arī seno indiešu upju nimfām bija cilvēcisks veidols, taču tām bija ļoti daudz kopīga ar nārām: tās prasmīgi spēlēja lautu un, protams, bija neaprakstāmi skaistas un valdzinošas, un kā nepastāvīgas un allaž jaunas uzvaras alkstošas būtnes tās nekad neatriebās vīriešiem, kuri viņas bija pievīluši, un centās nest tikai prieku.

Līdz ar kristietības invāziju noteiktā daļā pasaules leģendās par nārām uzradās jauna tēma: tās sāka aprakstīt kā būtnes, kuras alkaini tiecas iemantot dvēseli. Agrīnie kristieši savā apmātības pilnajā māņticībā uzskatīja, ka nāra patiešām var iegūt šo dvēseli, tikai tai jāapsola pamest jūra un jāatsakās no sapņa tajā jelkad atgriezties, uz visiem laikiem apmetoties uz sauszemes. Nezin kāpēc kristiešiem ļoti patika, ka tas nārām izraisīja nežēlīgu iekšējo konfliktu, jo būtnei, kas tikai pa pusei ir cilvēks, tāda dzīve praktiski nav iespējama.

Zināms kāds aizkustinošs un skumjš stāsts no 6. gadsimta, kas vēsta par nāru, kura katru dienu apmeklējusi svētā Jonas brālības mūku uz nelielas saliņas jūrā netālu no Skotijas krastiem. Un viņa tad sirsnīgi lūgusies par dvēseles iemantošanu. Kopā ar to savu dievību ar lūgsnām centies pielabināt arī mūks, vienlaikus iedrošinot nāru un vairojot tās spēkus jūras pamešanai uz visiem laikiem. Un, kaut arī nāra kaismīgi iemīlējusi mūku un ļoti vēlējusies iemantot dvēseli, tā tomēr nav spējusi rast sevī spēkus, lai nodotu savu dzimto jūru. Un, visbeidzot, lejot rūgtas asaras, tā uz visiem laikiem pametusi salu. Ļaudis runāja, ka nāras izlietās asaras pārvērtušās oļos, un salas piekrastē vēl joprojām atrodamos pelēkzaļas krāsas akmentiņus dēvē par “nāras asarām”.

Nozodz nārai kroni

Roņus to gludo ķermeņu un atsevišķu uzvedības iezīmju dēļ, kas visnotaļ līdzīgas cilvēka uzvedībai, ilgu laiku saistīja ar nārām. Mūsdienās daudzi pētnieki uzskata, ka stāsti par nārām balstīti iespaidos par nejaušiem un negaidītiem sastapšanās mirkļiem ar roņiem. Tostarp leģendās par nārām roņi parasti figurē kā pastāvīgi to pavadoņi. Piemēram, ir stāsts par to, kā reiz zvejnieks apdullināja un nodīrāja roni, pēc tam to vēl dzīvu iesvieda atpakaļ jūrā. Nāra apžēlojusies par nabaga dzīvnieku un devusies meklēt tā ādu. Taču to savukārt noķēris tā zvejnieka, kurš tik nežēlīgi izrīkojās ar roni, draugs, un nāra no pārāk ilgas uzturēšanās gaisā nomirusi. Taču roņi to atcerējušies un kopš tā laika pateicībā par tās drošsirdību allaž bijuši nāru pavadoņi.

Šiem diviem radījumiem – nārām un jūras nimfām – ir vesela gūzma kopīgu iezīmju, tāpēc daudzās leģendās nav iespējams saprast, par ko ir runa. Gan vienām, gan otrām patīk dziedāt un dancot, kā arī piemīt pareģošanas spējas. Ir virkne stāstu par to, kā jūras nimfas un nāras, iemīlējušās cilvēkā, ilgus gadus dzīvojušas krastā.

Cilvēki uzskatīja, ka katrai nārai ir pašai savs kronis, bez kura tā nevar atgriezties jūrā, un, ja vīrietim izdodas to nozagt un noslēpt, tad viņš var ar nāru apprecēties. Taču tajā gadījumā, ja nāra kaut kad vēlāk tomēr atradīs savu kroni, acumirklī tā kopā ar atrasto pazudīs jūras viļņos. Tieši tāpat vīrietis par sievu var apņemt jūras nimfu, taču šim nolūkam viņam jānozog un jānoslēpj nāras otra jeb “roņa” āda.

Arī saistībā ar to ir daudz leģendu. Piemēram, kāds sens skotu kalniešu vēstījums pauž par vīrieti, kurš kaislīgi iemīlējās jūras nimfā, nozaga tās otro ādu un rūpīgi noslēpa. Drīz viņi apprecējās, pasaulē nāca viņu bērni, un kopumā viņi dzīvojuši laimīgi. Taču reiz viens no dēliem nejauši atrada noslēpto ādu un parādīja to mātei. Nevilcinoties ne mirkli, viņa to uzvilkusi mugurā un strauji metusies jūrā, uz visiem laikiem pametot gan vīru, gan bērnus.

Taču vispopulārākie stāsti par nārām allaž bijuši tieši jūrniekiem. Iepriekš visnotaļ skeptiski noskaņotais Kristofors Kolumbs sava pirmā ceļojuma laikā pierakstījis, ka redzējis jūrā draiskojamies trīs nāras netālu no Gviānas piekrastes. Ir uzskats, ka, ilgus mēnešus ceļojot okeānā, jūrnieki cietuši no garlaicības un ilgstošas seksuālās atturēšanās, tāpēc biežāk par citiem redzējuši tieši nāras. Iespējams, pateicoties tieši viņu fantāzijām, daudzi jūras dzīvnieki, piemēram, graciozie roņi vai pat tūļīgie jūras lauvas viņiem sākuši šķist kā itin glītas pussievietes.


Slavenais angļu ceļotājs Henrijs Hudzons savu tikšanos ar nāru aprakstījis kā visnotaļ ikdienišķu, parastu gadījumu. Viņa dienasgrāmatā 1625. gada 15. jūnijā ir šāds ieraksts: “Viens no komandas, palūkojies pāri bortam, ieraudzīja nāru. Uz augšu no nabas viņas mugura un krūtis bija kā sievietei… ļoti balta āda un gari, vaļēji krītoši melni mati. Kad tā ienira, visi ieraudzīja tās asti, kas bija līdzīga delfīna astei, ko izdaiļoja visa veida plankumi, gluži kā makrelei.”

Krievijā nāras parasti bija “liela auguma, bālas un skumjas”. Par tām īpaši daudz rakstīts Skotijas un Taizemes hronikās. Tajā pašā Skotijā 1658. gada maijā pie Dī upes grīvas novērotas vairākas nāras, savukārt izdevums “Aberdīnas almanahs” solīja ceļotājiem, ka viņi “katrā ziņā varēs novērot brīnišķīgu nāru pulciņu, kas ir ārkārtīgi daiļi radījumi”.

Nāras satiek arī mūsdienās

Protams, baumu par nārām kļuva aizvien vairāk, tāpēc, kā jau tādos gadījumos mēdz būt, radās ļoti daudz viltojumu. Parasti tādus izgatavoja, savienojot pērtiķa augšējo daļu ar lielas zivs asti. Viens no tādiem viltojumiem, kas izgatavots, iespējams, 17. gadsimtā, 1961. gadā demonstrēts Londonas Britu muzeja izstādē, kas speciāli veltīta visa veida viltojumiem. Lielākā daļa šādu nāru allaž atrastas ļoti izkropļotas, taču tas katrā ziņā uzturēja nepārejošu interesi.

Kādā 1717. gada izdevumā ir būtnes, kas, iespējams, ir nāra, attēlojums. To rotā paraksts: “Sirēnai līdzīgs briesmonis, kas noķerts Borneo piekrastē, Amboinas administratīvajā apgabalā. Tas ir 1,5 metrus garš, pēc ķermeņa uzbūves līdzīgs zutim. Uz sauszemes nodzīvojis četras dienas un septiņas stundas, uzturoties mucā ar ūdeni. Būtne periodiski izdvesa dažādas skaņas, kas atgādināja peles pīkstēšanu. Piedāvātos moluskus, krabjus un jūras vēžus neēda…”

Zināms, ka par nārām pilnā nopietnībā interesējās arī Krievijas valdnieks Pēteris I, kurš speciāli vērsās pie dāņu koloniālā garīdznieka Fransuā Valentīna, kurš savukārt bija rakstījis par šo tēmu. Tiesa, dānis nevarēja daudz piebilst 1717. gada izdevuma aprakstam, vien tikai aprakstīja vēl kādu Amboinas nāru, kas novērota vismaz 50 liecinieku klātbūtnē, kad tā draiskojusies kopā ar savām paziņām. Katrā ziņā garīdznieks bija pilnībā pārliecināts par to, ka stāsti par nārām ir patiesi. Viņš rakstīja: “Ja vispār pasaulē ir kādi stāsti, kas pelnījuši uzticību, tad tie ir tieši šie stāsti par nārām. Tas, ka daži šiem stāstiem netic, neko nenozīmē, jo vienmēr atradīsies cilvēki, kuri noliedz pat tādu pilsētu, piemēram, Konstantinopoles, Romas vai Kairas eksistenci tikai tāpēc, ka viņiem nav nācies skatīt tās pašiem savām acīm.”

Kaut arī valdīja uzskats, ka nāras ir cietsirdīgas un netiklas, jūrnieki bija pārliecināti, ka tās tomēr ir maigas un šķīstas. Tieksme notvert nāru un, iespējams, paturēt to sev dažāda veida izklaidēm bija tik neizmērojami liela, ka matrožiem visviet rādījās viņu erotisko sapņu varones. Kāds vārdā neminēts pagātnes autors teicis – tam, ka cilvēka fantāzija no okeāna dzīlēm izcēlusi šīs lieliskās, noslēpumainās un bīstamās jūras dievietes, katrā ziņā vajadzēja atbilst kaut kādām cilvēka pamata vajadzībām…

Viduslaikos faktiski visās vietās Eiropā dievnamus izdaiļoja ar nārām, kas izgatavotas no koka vai akmens. Taču, sākot ar 19. gadsimta vidu, ticība nārām pamazām apsīka. Tāpat kā gadījumos ar citiem tā dēvētajiem jūras briesmoņiem, tiklīdz pasaules jūrās buriniekus nomainīja tvaikoņi un lielākā daļa jūras ceļojumu kļuva īsāki, jūrnieki pakāpeniski aizvien mazāk stāstīja par to, ka viņus atkal būtu centušās savaldzināt, pavedināt vai kaitināt sirēnas.

Tiesa, pilnībā nāras tomēr neaizmirsa. 1900. gadā Skotijas ziemeļos zemes īpašnieks Aleksandrs Hanns sastapa kārtējo nāru. Kopā ar savu uzticamo suni cenšoties izglābt piekrastes klinšu spraugā iestrēgušu aitu, viņš vienā brīdī pacēlis skatienu un uz blakus klinstbluķa pamanījis sēdošu nāru. Tai bijuši gari, viļņaini, zeltaini rudi mati, zaļas acis un lokā izliektas uzacis. Vārdu sakot, viņa bijusi vienkārši lieliska! Tiesa, esot bijis ļoti grūti pateikt, kas juties vairāk pārsteigts – fermeris, nāra vai suns. Pirmais vaļu savām emocijām devis tieši suns – smilkstot un ieraujot asti, tas aizmeties fermerim aiz muguras. Hanns redzējis, ka arī nāra jūtas izbiedēta, lai gan pārsvaru tomēr ņēmušas dusmas. Vēlāk viņš savam draugam no sirds apliecināja – viņš patiešām savām acīm redzējis nāru…

Bet 50 gadus vēlāk, pastaigājoties tajā pašā vietā, divas meitenes arī sastapušas nāru, kas nelaimīgā kārtā palikusi uz sauszemes pēc bēguma. Tās apraksts pilnībā atbilda tam, ko savulaik bija sniedzis fermeris Hanns.

Jau drīz pēc aprakstiem par satikšanos ar nārām 20. gadsimtā pievienojās vēl viens pilnīgi citā pasaules malā. Tas notika 1957. gada 3. janvārī, kad ceļotājs Eriks de Bišops kuģoja no Taiti uz Čīli savā rekonstruētajā seno polinēziešu plosta modelī. Pēc diviem gadiem publicētajā grāmatā “Taiti–Nui” viņš stāstīja, ka sardzes vīrs vienā mirklī sācis uzvesties ļoti dīvaini. Proti, matrozis pēkšņi visiem mēģinājis alkaini pierādīt, ka tikko redzējis nesaprotamu būtni, kas no ūdens uzlēkusi uz klāja. Mēģinot noturēt līdzsvaru uz astes, šī būtne ar matiem, kas līdzīgi smalkām ūdenszālēm, apstājusies tieši viņam priekšā. Pieskāries nelūgtajai viešņai, matrozis pretim saņēmis tādu triecienu, ka acumirklī bijis garšļaukus uz klāja. Būtne gan arī acumirklī pazudusi atpakaļ jūras viļņos. Tā kā matroža rokas klāja mirguļojošas zivs zvīņas, Bišops nešaubījās par šā stāsta patiesumu, viņš bija pārliecināts – tā patiešām bijusi sastapšanās ar nāru.

Četrus gadus vēlāk, 1961. gadā, Menas salas tūrisma uzņēmums sarīkoja “zivju zvejas nedēļu”, apsolot piešķirt balvu tam, kurš noķers dzīvu nāru Īrijas jūrā. Acumirklī parādījās vairāki paziņojumi par rudmatainām nimfām, kas draiskojas jūras viļņos. Tomēr nomedīt kādu no tām tā arī neizdevās. Katrā ziņā īru nāras šajā gadsimtā izrādījās tikpat nenotveramas kā to māsas pagātnē. Vismaz tajā vienā nedēļā.

Protams, mūsdienās nav daudz cilvēku, kuri no visas sirds varētu atklāt, ka viņi tic nāru eksistencei. Neskatoties uz to, nāras iemantojušas savdabīgu pseidorealitāti. Leģendas par tām joprojām ir tik izplatītas un aizraujošas, ka nāras, tāpat kā citi cilvēka zemapziņas radījumi, piemēram, tie paši drakoni, jau pārvērtušās gluži konkrētā simbolā.

Lūk, un tieši tas pats noticis arī ar vienradzi.

Vienradzis

Šī materiāla ievadā pieteiktā būtne principā var būt jebkurš dzīvnieks, taču tam obligāti jābūt ar vienu garu ragu. Tāpat kā gadījumā ar drakoniem, arī vienradža uzvedība variējas atkarībā no apvidus, kurā tapusi attiecīgā leģenda. Dažkārt tas ir līdzīgs vairākiem dzīvniekiem vienlaikus vai arī var būt pilnīgi nenosakāms zvērs – zirgs, kaza vai pat čūska. Rietumos to apraksta kā mežonīgu dzīvnieku, kam visvairāk patīk vientulība. Ir uzskats, ka to nav iespējams piejaucēt. Savukārt Ķīnā tā ir piemīlīga un jauka būtne, kas mēdz atnest laimi.

Tāpat kā visi citi mītiskie dzīvnieki, arī vienradzis simbolizē lielu daudzumu parādību un jēdzienu. Vienīgais tā rags simbolizē vīrišķo pirmsākumu un valdnieka varu, bet atsevišķos gadījumos tas ir kārtības un tīrības simbols. Tā kā vienradzim ir rags un visnotaļ sievišķīgs ķermenis, tas sevī it kā apvieno abus dzimumus. No ķīniešu vārda “ki–liņ” tas tulkojams kā “vīriešu–sieviešu”. Objektīvi un dabiski atšķirīgo vīrišķā un sievišķā pirmsākuma apvienojums vienā būtnē norāda uz to, ka vienradzis ir samierināšanās un citu pretišķību simbols. Ideja par vienam pret otru pretstāvošu spēku harmoniju bija ļoti svarīga senatnes magu un alķīmiku pasaules uztveres daļa, tāpēc maģijas vēsturē vienradzim ierādīta svarīga loma.

Pirmo reizi Rietumos vienradzis minēts grieķu vēsturnieka Ktēsija grāmatā par Indiju, kas uzrakstīta 398. gadā pirms mūsu ēras. Tur, piemēram, vēstīts, ka Indijā sastopami savvaļas ēzeļi zirga lielumā un pat vēl lielāki, tiem ir balts ķermenis, acis tumši zilas, galva tumši ruda, bet pierē apmēram metru garš rags.

Iespējams, Ktēsijs balstījies minējumos un citu ceļojumu atstāstos. Jo šajā gadījumā vienradzis ir degunradzis, kaut kādas antilopes un savvaļas ēzeļa krustojums. Tāpat senajā grāmatā vēstīts, ka rags pašā galā ir smails un ass, pie pamatnes balts, vidū melns, bet nobeidzas jau purpura krāsā. Iespējams, Ktēsijs kaut kur redzējis kādu tādā veidā izkrāsotu un no raga izgatavotu trauku, jo zināms, ka indiešu valdnieki parasti dzēruši no tādiem ragiem. Vēl viņš rakstījis, ka šis rags esot lieliska pretinde un ikviens, kurš no tā dzer, ir pasargāts no krampjiem un saindēšanās. Jāpiebilst, ka līdz jauno laiku sākumam cilvēki patiešām ticēja šīm vienradža raga īpašībām. Valdītāji un bagātnieki labprāt maksāja bargu naudu par traukiem, kas izgatavoti it kā no vienradža raga.

Aptiekāri bieži stāstīja, ka viņu ārstniecisko līdzekļu arsenālā ir arī vienradža rags. Dažkārt tam piedēvēja pat spēju atdzīvināt mirušos. Vēl pat 17. un 18. gadsimtā no vienradža raga izgatavotais pulverītis, ko dēvēja par alikornu, bija iekļauts oficiālajā to ārstniecības līdekļu sarakstā, ko publicēja Anglijas karaliskā fizikas biedrība. Šā preparāta neprātīgi augstā cena kļuvusi par pamatu daudzām parunām. Aptiekāri šo ārkārtīgi augsto cenu skaidroja ar to, ka vienradži, raugi, dzīvojot Indijā un pulverīša atvešana no turienes esot visnotaļ dārgs pasākums…

1641. gadā kāds franču marķīzs rakstīja, ka ceļojumā uz Londonu viņš kādā izstādē Tauerā redzējis vienradža ragu. Tas bijis karalienes Elizabetes I personiskais īpašums, kas tajā laikā maksājis vismaz 40 000 sterliņu mārciņu. Patiešām – ārkārtīgi liela nauda tiem laikiem! Marķīzs vēlējies pārbudīt, vai rags patiešām ir īsts. Šim nolūkam bija nepieciešams ietīt to zīdā un ielikt ugunī. Marķīzs apgalvoja: ja rags ir īsts, tad zīds nesadegs. Taču klātesošie sardzes vīri neļāva viņam īstenot iecerēto eksperimentu.

Vienradža raga attīrošās īpašības aprakstītas kādā viduslaikos tapušā leģendā. Daudzi dzīvnieki mijkrēslī sapulcējas pie dīķa. Taču ūdens ir saindēts, un to nav iespējams dzert. Tad ierodas vienradzis, iegremdē savu ragu ūdenī, un inde acumirklī izzūd. Kristiešu interpretācijā, kuru tiešā uzraudzībā tapusi šī leģenda, vienradža rags simbolizējot… krustu (?), bet ūdens – pasaules grēkus.

Kāda cita tā paša laika leģenda vēsta par to, kā notiek vienradža medības. Tur vienradzis ir mežonīga būtne aptuveni kazas lielumā. Bet tas ir ļoti manīgs un veikls, tāpēc medniekiem nedodas rokā. To var noķert tikai jaunava, kura vientuļi sēž mežā zem koka. Viņas īpašā aromāta pievilināts, vienradzis pietuvojas un noliek savu galvu viņai uz ceļiem. Jaunava tad liegi glāsta tā ragu, kamēr vienradzis aizmieg. Tad viņa nozāģē ragu un pasauc medniekus ar suņiem. Šā stāsta seksuālā simbolika ir acīmredzama, un to pietiekami bieži apspēlē erotiskajā kultūrā. Tomēr arī šis stāsts nav izsprucis cauri tajā laikā virāk nekā modro kristiešu cenzūrai, un tā attiecīgo situāciju skaidroja šādi: jaunava – tā, protams, ir Jaunava Marija, vienradzis – tas, protams, ir pats galvenais Kristus, savukārt rags simbolizējot Tēva un Dēla vienotību. Un šajā gadījumā, kā to laikam jau nav grūti iedomāties, Kristus esot upuris visas grēcīgās pasaules pestīšanai…

Ir virkne dabaszinātnieku, kuri uzskatīja, ka vienradzi ir iespējams radīt mākslīgi. Un 1933. gada martā tā arī notika! Amerikāņu biologs Franklins Dovs Menas pavalsts universitātē operēja vienu diennakti vecu teļu. Viņš “pacientam” transplantēja pieres frontālajā daļā abu telēna ragu aizmetņus vienu virs otra, paužot pārliecību, ka augšanas procesā tie apvienosies vienā ragā, gluži kā mītiskajam vienradzim. Jāatzīst – eksperiments uzskatāms par visnotaļ veiksmīgu, jo rezultātā tapa bullis vienradzis. Tas nebija līdzīgs viduslaikos aprakstītajiem vienradžiem, kuri ar galma literātu palīdzību iemantoja smalkumu un teicamu drasētāju eleganci. Taču tā uzvedība katrā ziņā atšķīrās no parasto bullēnu uzvedības.

Un, kas zina, varbūt agrāk arī kādi Franklinam Dovam līdzīgi ļaudis tamlīdzīgā veidā selekcionējuši radījumu, kam piemīt īpašības, kuras ir atšķirīgas no citiem sugas brāļiem. Un, iespējams, tieši šīs būtnes kalpoja par pamatu pašu pirmo leģendu tapšanai.

Bet varbūt arī viss bijis krietni vien prozaiskāk, proti, par vienradža prototipu leģendās kļuvis visparastākais degunradzis, vienalga – Āfrikas vai Indijas. Bet, iespējams, vienradzis ir tikai un vienīgi cilvēkam raksturīgās iztēles auglis. Starp citu – tieši tāpat kā nāra.

LA.lv