Klaiņājošie kapiņi. Patiesi stāsti par aizgājējiem, kas mainījuši atdusas vietu 0
Autors – Signe Koļcova, žurnāls “Planētas Noslēpumi”
1928. gada rudenī sers Arturs Heizlems ieradās Skotijas pilsētiņā Glensvilā. Vietējā kapsētā pirms aptuveni 70 gadiem bija apglabāts viņa onkulis Rodžers. Heizlemu ģimenē bija tradīcija apmeklēt viņa kapu. Arturs pats šeit bija viesojies pirms 15 gadiem. Viņš bija atmiņā labi saglabājis Rodžera kapa atrašanās vietu, galvenokārt pēc līdzās esošā granīta kapakmens, kurā iegravēts eņģeļa tēls.
Arī šoreiz, ieejot kapsētā, viņš acumirklī pagriezās virzienā pa labi un devās pa kapsētu ieskaujošo apļa celiņu. Rodžera kapam vajadzēja būt pašā galā, tieši pie žoga. Taču… tā tur vairs nebija! Vieta, kurā savulaik atradās kaps, tagad bija pilnībā līdzena, aizaugusi. Arturs bija gatavs apzvērēt, ka atmiņa nav viņu pievīlusi. Raugi, tepat ir arī kapakmens ar eņģeļa tēlu, un viņš lieliski atcerējās – burtiski dažu metru attālumā bija jābūt onkuļa Rodžera kapam.
Tā kā mazliet nošņurkušais kapsētas uzraugs neko nespēja paskaidrot saistībā ar pazudušo kapu, Arturs vērsās vietējā pašvaldībā. Taču tur vienīgais, ar ko viņam varēja palīdzēt, bija veca kapu izvietojuma shēma. Un tā, starp citu, apliecināja, ka Arturs nav kļūdījies, meklējot tieši tur, kur vajadzīgs.
Tad kāds atcerējās par iepriekšējo kapsētas uzraugu Pīteru Fērgusonu. Viņš acumirklī atcerējās, ka tieši Rodžera kaps viņam vairāk iekritis acīs un pēdējo reizi viņš to “vecajā” vietā aplūkojis pirms četriem gadiem. Viņš kopā ar Arturu atkal devās uz kapsētu, ilgi klaiņāja ap eņģeļoto kapakmeni un beigās bezcerīgi pamāja ar roku: jā, kaps bija šeit, taču – kur gan tas tagad palicis? Vai patiešām kādi ļaunprātīgi apgānītāji to pilnībā iznīcinājuši?
