Nāras un vienradži: mītiskās būtnes, par kuru esamību joprojām sapņo cilvēki 1
Autors – Māris Zariņš
Pasaules tautu folklorā ir ļoti daudz visādu veidu nostāstu par pussievietēm–puszivīm, kuras allaž ir arī neatvairāmas visa jūrā esošā savaldzinātājas. Interesanti, kāpēc tie vēl joprojām saglabājušies? Varbūt taisnība ir mūsdienu psihologiem, kuri apgalvo, ka šis tēls simbolizē seksuālo vēlmi, kas ved uz pašiznīcību? Tostarp lielākā daļa cilvēku mūsdienās noliedz nāru eksistenci. Starp citu, tāpat arī to, ka varētu būt vienradži – mītiskas būtnes ar zirga vai kāda cit dzīvnieka ķermeni, taču katrā ziņā ar vienu ragu pierē…
Monro stāsts
Kādā siltā 1890. gada vasaras dienā skolotājs Viljams Monro rāmi pastaigājās pa Skotijas grāfistes Keitnesas pludmali. Pēkšņi uz kāda no jūrā esošajiem daudzajiem akmeņiem viņš pamanīja sēžam būtni, kas izskatījās kā kaila sieviete. Ja Monro nezinātu, ka peldēt akmeņu tuvumā ir vairāk nekā bīstami, viņam, visdrīzāk, nerastos nekādas šaubas par to, ka viņš novēro sievieti un neko citu. Taču šajā ainā bija kaut kas ļoti noslēpumains un savāds, tāpēc viņš apstājās un ielūkojās vērīgāk. Varēja saskatīt, ka būtnes ķermeņa apakšējā daļa ir zem ūdens, tomēr gluži skaidri bija redzamas kailās rokas, kas laiski ķemmēja spīdīgos kastaņbrūnos matus. Bet vispārsteidzošākais tikai sekoja. Pēc neilga mirkļa būtne eleganti ieslīdēja no akmens jūrā un pazuda skatienam…
Tikai pēc ilgiem 12 iekšēju pārdomu un šaubu gadiem Monro beidzot saņēmās un nosūtīja uz Londonu laikrakstam Times vēstuli, kurā vēl joprojām ļoti piesardzīgi un sausi aprakstīja paša acīm redzēto būtni: “…Galvu klāja iepriekš norādītās krāsas mati, kas bija mazliet tumšāki pakausī, ieapaļa piere, seja viegli uzblīdusi, vaigi sārti, acis zilas, mute un lūpas dabiskas formas, pilnīgi līdzīgas cilvēka mutei un lūpām; zobus saskatīt nevarēju, jo mute būtnei bija aizvērta; krūtis un vēders, rokas un pirksti bija tāda paša izmēra kā attiecīga vecuma cilvēku rases pārstāvim; tas, kā šī būtne izmantoja pirkstus matu ķemmēšanai, neliecināja, ka starp tiem varētu būt peldplēve, lai gan pilnībā pārliecināts par to neesmu.”
Monro vēl arī pauda – kaut arī daudzi citi godājami ļaudis apgalvojuši, ka savulaik redzējuši šo būtni, viņš nav lāgā ticējis līdz brīdim, kamēr arī pats savām acīm to redzējis. Un tagad viņš bija vairāk nekā pārliecināts, ka šī būtne bijusi nāra. Vēstules beigās Monro izteica cerību, ka tā palīdzēs apstiprināt, ka “eksistē šāds fenomens, ko iepriekš nav izpētījuši naturālisti, vai vismaz mazinās skepsi, ko allaž pauž ļaudis, kuri vienmēr gatavi apstrīdēt visu, ko, šķiet, nav iespējams apjēgt”.
No šīs ļoti lielā mērā loģiskās vēstules izriet, ka ticība nāru eksistencei nebija tikai tādu jūrnieku prerogatīva, kuri pamazām jūk prātā garlaicības un pārlieku ilgās seksuālās atturēšanās dēļ ilgstošajos ceļojumos okeānā. Būtībā nāras, tieši tāpat kā pūķi jeb drakoni, ir teju vai universāls simbols, jo tās pieminētas būtībā visu pasaules tautu folklorā, un tajā gadījumā, ja kādā valstī nav un nekad nav bijis jūras, par nāru mājvietu kļūst upes un ezeri. Pilnībā līdzīgi, kā tas ir gadījumā ar drakoniem, nāru rašanās saistīta ar simbolisku kādas vīriešu iekšējas nepieciešamības izpausmi.
