Sports

NBS karavīrs: Vislabākais psihologs ir sports 9

Jānis Avotiņš ar sievu Elīnu, dēliem Miķeli (pa kreisi) un Jēkabu.

Karavīram vislabākais psihologs ir sports – tā teic Nacionālo bruņoto spēku (NBS) kājinieku brigādes kaprālis Jānis Avotiņš, kurš ar fantastisku entuziasmu ziedojot visu brīvo laiku izveidojis armijas sporta klubu “Patria” (tēvzeme). Kas nu jau izaudzis par lielu līdzīgi domājošu cilvēku apvienību, kuras mērķis ir ne tikai pilnveidoties fiziski un piedalīties dažādu sporta veidu sacensībās, bet arī cīnīties par augstām vietām.

Augsta latiņa

Savulaik armija bija viens no lielākajiem naudas devējiem Latvijas sportā – treknajos gados “ASK Rīga” basketbolā, “ASK/Ogre” hokejā un vēl citi bija veiksmīgi piezīdušies pie valsts budžeta pupa. Krīze smagi iecirta sporta sadaļai. NBS sporta klubs fokusējās uz sportistu sagatavošanu militārajiem čempionātiem, bet tikai atsevišķiem cilvēkiem – Andreju Rastorgujevu biatlonā, pieccīņniekiem, orientieristiem.

“Latvijā ļoti populāri ir kalnu riteņbraukšanas, skriešanas seriāli. Sacensībās satiku kolēģus un radās doma veidot savu komandu tautas sportam, par ko cilvēki pamazām ieinteresējās,” atminas Jānis Avotiņš. 2013. gadā “Patria” sāka ar mazāk kā desmit sportistiem, bet šobrīd izaugusi jau līdz 64, no kuriem 59 nāk no militārās vides. Visvairāk ir skrējēji (27) un riteņbraucēji (20), šķēršļu joslu skrējēji (9), arī orientieristi, airētāji, slēpotāji. Šogad sportistus “Patria” formās varēs redzēt teju simts visdažādākajās sacensībās Latvijā.

“Iespēja iekļauties mūsu komandā ir pilnīgi visiem militāristiem, civilos izvērtējam un ļoti reti paņemam. 95 procenti ir militāristi. Ir interese izveidot basketbola, florbola komandu, kas startētu kādā amatieru līgā, izmaksas tur nav lielas. Katru gadu kaut ko pieliekam klāt. Mēs vispār esam arī kā rekrutēšanas resurss – vismaz seši cilvēki iestājušies armijā “Patria” komandas dēļ,” ar gandarījumu atzīst Jānis. Pirmajā gadā komandai nebija lielu sportisku mērķu, bet pērn jau izdevies uzlikt ļoti augstu latiņu un šogad viņi cer būt vieni no labākajiem riteņbraukšanā, skriešanā un šķēršļu joslu sacensībās.

Idejas vārdā

Jānis bieži sastapies ar stereotipu – ja reiz armijas komanda, tad tie ir naudīgi. Bet tas esot pagalam aplami. “Mums NBS nosedz dalības maksu SEB MTB riteņbraukšanas posmos un nodrošina transportu. Ekstras nevaram prasīt, jāatrod pašiem. Makšķere mums ir – jāmakšķerē. Nevis – iedod man to un to un tad es izdarīšu.” “Patria” sezonā operē ar aptuveni četriem tūkstošiem eiro.

Viens no “Patria” mērķiem ir sagatavot kalnu riteņbraucēju komandu startam pasaules militārajās spēlēm, kas tiek uzskatītas par armijnieku olimpiādi un risinās reizi četros gados. Nākamās būs Ķīnā 2019. gadā. Jānis cer, ka mūsējie spēs cīnīties par medaļām.” “Kad ir liela nauda, vari izdarīt visu. Māksla ir to pašu paveikt ar mazākiem līdzekļiem. Mums valstī ir daudz ļoti mantkārīgu un negodīgu cilvēki. Mēs ar sievu esam izrunājuši – ja mēģināsim iedzīvoties, tad sevi, ģimeni, bērnus būsim nodevuši. Tas ir tabu.”

Jānis ar sievu Elīnu “Patria” komandu vada uz entuziasma pamata. “Paši veidojam mājas lapu, esam menedžeri, marketinga speciālisti, meklējam sponsorus. Reizēm darbā pusdienlaika pārtraukumu nākas izmantot, lai atbildētu uz e-pastiem, bet pārsvarā pie organizatoriskajiem darbiem ķeros pēc deviņiem vakarā, kad bērni nolikti gulēt, reizēm ceļos piecos no rīta, lai pirms braukšanas uz Ādažiem paspēj vēl kaut ko paveikt. Visas brīvdienas ar ģimeni esam kopā ar komandu. “Man viens cilvēks teica – kurš tad mūsdienās kaut ko bez maksas dara. “Es daru, nesaņemu nevienu centu. Man ir forma un velosipēds – tos komandai sagādāja “Sportland”. Viss,” uzsver Jānis.


Kā kredīts

Pēdējos divus atvaļinājumus viņš veltījis sponsoru piesaistei – klauvējis pie daudzu uzņēmumu durvīm, bet atvērušās tikai dažas. “Jūtu, ka mums vēl līdz galam nenotic, nesaprot, par ko ir runa. Graudā varētu būt daudzas sadarbības – čipsus ēstu, alu dzertu. Arī no uzņēmēju puses ir tas stereotips – ja jau esat armija, valsts iestāde, pašiem taču ir nauda. Bet es nekaunību esmu atmetis. Ja gribi izdarīt, jābūt biezai ādai. Tomēr mēs neprasām, piedāvājam sadarbību – tev ir reklāma. Nupat viens tūkstotis pazuda – solīja, jau līgums bija jāsaskaņo. Bet nenoslēdza. Man uzreiz visi cipari galvā, ātri jāreaģē. Es gan nevienu brīdi nenožēloju, ka uzņēmos šos pienākumus.”

Jānis Avotiņš ir kājinieks 14 gadus. Jautāju, kurā Adažu poligona mežā var iegūt prasmes organizēt un vadīt sporta klubu? “Ir vienkārši jādara, jākļūdās un no tā jāmācās. Tas ir kā kredīts – esi paņēmis un atbildīgi jāmaksā. Ja būtu lielas prasmes, mums būtu jau savs busiņš. Gribam arī normālas telpas, lai mājās nav darbs un dokumenti. Sarīkojām fotosesiju krosfita zālē. Tur bija āķis lūpā, arī gribam tādu bāzīti. Tas līmenis būtu jāsasniedz. Ir ideja taisīt kalendāru – fotogrāfs Aleksandrs Sokolovs ir viens no mūsu skrējējiem, agrāk bija Zemessardzē.”

Jānis Avotiņš ļoti labi glezno, bet nu jau trīs gadi kā pie molberta nav piestājies – fiziski neesot laika. Agrāk arī pats mina pedāļus, bet nu pietrūkst stundas sagatavoties sacensībām. Ģimenē aug divi puikas – Miķelim ir septiņi gadi, Jēkabam – trīs.

Dievs ir latvietis

Jānis pārliecinājies, ka vislabākais psihologs karavīram ir sports. Kopā viņš bijis četrās misijās – pa divām Irākā un Afganistānā. Kad ir smagi brīži, stress, domas par ģimeni, tad labākā terapija esot kross 40 grādu tveicē. “Vienīgais, ko prāts pēc tam uztver – ka ķermenim ir grūti,” viņš nosaka.

“Uz pirmo misiju es ļoti gribēju braukt. Kad to izdomāju, jau pēc astoņiem mēnešiem biju Irākā, tas bija 2004. gadā. Nezinājām, kas mūs sagaida, braucām kā uz nošaušanu, informācijas bija maz. Atnāca vēstule no īpašā kontingenta, tik grūtsirdīga, ka katrā izbraucienā ir sadursmes, un mēs ar mājiniekiem atvadījāmies kā uz neatgriešanos,” atceras Jānis. Viņš izstāsta daudzas epizodes no misijām un klausoties ir pat jāsastingst. Karavīra ētika gan neļaujot publiski atklāt kaujas sadursmju nianses, tāpēc vienojamies, ka tas paliek aiz kadra.

Visgrūtākā esot bijusi otrā reize Irākā 2006. gadā. Ieskatam viens trīs nedēļu cikls, kas īpaši iespiedies Jāņa atmiņā: “Mēs bijām Alkutā, pie Irānas robežas. Dzīvojām briesmīgos apstākļos, viss slapjš, bez palagiem, spilveniem, nekā. Pēc trim mēnešiem aizbraucām uz Divāniju, tur konteineros jaunas gultas, veļa. Tā sajūta ir kapitāla, kad nonāc kardināli citādākos apstākļos. Veikalā nopirkām televizoru, video spēļu konsoli. Pēdējie uzbrukumi tur bijuši pirms pusgada, likās – nekādu problēmu. Bet pēc pāris nedēļām sākās.” Reiz naktī pilsētā iekļuvuši slēpnī – līdz tikuši ārā, pa šaurajām ieliņām riņķojuši 20 minūtes un visu laiku notika apšaude. Jānis vēl tagad nesaprot, kā “Hummer” bruņmašīna izturēja.

Nākamajā dienā uzspridzināta amerikāņu ekipāža. Vēl pēc divām dienām paveicās ekipāžai, pie kuras auto stūres bijis Jāņa labākais draugs – bumbu iedarbināja par ātru un sprādziena vilnis aizgāja pret sienu. Mūsu karavīriem populārs bijis teiciens – Dievs ir latvietis.

Ne visu laiku ir tik bīstami. Pēdējā misijā Afganistānā bijis posms, kad mēnesi no bāzes neaizbrauca. Tad laiks jāaizpilda – sportojuši, spēlējuši video spēles, kur topā bijis Andris Biedriņš un Goldensteitas “Warriors”. Taču vienlaikus arī nedrīkst atslābt, jo notikt var jebkas. Reiz bāzes ārējā perimetrā ielauzušies vietējie iedzīvotāji.”


Raimonds Pauls, Latvija!

“Patika tas, kā amerikāņiem sakārtots – aiziet karot, līdzi ir. Sava ēdnīca, filipīniešu pavāri. Visa kā tik daudz. Pirmo reizi ieraugot, ka viss par velti, šķīvis lūza. Jauni čaļi bijām, man 21 gads un tas bija jāizdzīvo. Internets gan pirmajā misijā bija ļoti lēns un dārgs, rakstījām parastās vēstules. Zvans uz mājām bija apmēram tāds – pasaki čau, tad trīs sekundes klusums, atpakaļ dzirdi – čau,” smejas Jānis. Irākā reiz apsargāts tilts un kāds vietējais, ieraugot uz formas Latvijas karogu, izsaucies – o, Latvija, Raimonds Pauls, Rīga! Izrādās, viņš krievu laikā te mācījies.

Bagdādē Avotiņš pabijis sešas reizes, izstaigājis visas Sadama Huseina pilis, kurās zaļā zona milzīga – gandrīz kā Rīga. Tagad tā ir amerikāņu bāze. “Krāšņums nenormāls, bet tauta dzīvo nabadzībā. Žēl par to, kas tagad tur notiek, terorisms, sprādzieni un kārtības joprojām nav. Taču zinu, ka Huseins daudziem nepatika. Biju Irākā tur tieši tad, kad viņu notvēra. Cilvēki priecājās, tie bija svētki. Ielās redzēju uzkrītoši daudz kropļus, rokas otrādāk izaugušas – viņi tika mocīti. Ko vietējie domāja par to, ka tur ir ārvalstu karavīri, es nezinu. Var jau acīs smaidīt, bet patiesībā nīst. Katrā ziņā tad, kad tu esi tur, tad jādomā, ka dari kaut ko vajadzīgu. Ja no desmit cilvēkiem diviem, trim esi vajadzīgs, tas jau ir labi. Nevajag ieciklēties un domāt par politiku. Tev kā karavīram ir uzdevums un tas ir jāizpilda,” spriež Jānis.

Viņš misijās izbaudījis pilnīgi visu – bailes, adrenalīnu, stresu. Bet to dabīgi pieņēmis, jo karavīrs gatavojas tāpēc, lai izdzīvotu šīs situācijas: “Ne brīdi nenožēloju, ka biju tur, džeki ļoti forši. Iemaņas iegūsti – poligonos vari trenēties, skriet, bļaut, bet, ja nezini, kam gatavojies… Atbraucot atpakaļ es sapratu, kā trenēties, kā galvu sakārtot. Lai sagatavotu karavīru, jāiegulda milzīgs darbs, un gadu no gada zināšanas ir jāatjauno, jāatkārto. Daudzi nesaprot – liekas, ka mēs tur paskraidām, pašaudāmies. Bet tas nav viegli – dzīvošana ārā nedēļām ilgi, ziemā, sausās brokastis. Man Afganistānā četri mēneši ir bijuši uz sausās pārtikas. Tā ir karavīra romantika – ja noķer to knifiņu, tad ir. Arī nekā nedarīšana ir rūdījums – vienā misijā mēs desmit dienas dzīvojām piecus reiz piecus metrus lielā telpā.”

Viņš nenoliedz, ka sava loma doties misijā daudziem bija finansiālais aspekts. Toreiz karavīrs algā saņēmis 120 latus, no kuriem 50 atdeva par dzīvokļa īri. “Dzīvojām no algas līdz algai. Irākā saņēmu 800 latus. Divas nedēļas pirms aizbraukšanas ieskaitīja avansu – 500 latus. Tādu naudu dzīvē nebijām redzējuši. Protams, nauda bija svarīga, bet tas nedrīkst būt motivējošs faktors. Tāpat kā sportā – ja sāc domāt par skanošo, viss beidzies. Svarīgākais ir te un te (rāda sirdi un galvu). Uz ceturto misiju aizbraucu jau kā tēvs, tad domāšana mainījās vairāk. Tagad ir divi puikas, skaidrs, ka kaut ko tādu darītu tikai par tēvzemi. Zinu, ka X stundā spēšu izdarīt savu darbu.”

Jānis ir latvietis līdz kaulam. Vai tas būtu dienests armijā, šalle ar latviskiem rakstiem, lāpu gājiens ar ģimeni Lāčplēša dienā vai sporta kluba nosaukums – Latvija viņam svēta.

LA.lv