Egils Līcītis: Balsojiet par mani, jo es pret visiem 2
Esam samierinājušies, ka mūsu partijas lielākodaļ ir rada galertam, jo idejiskos uzskatos plūstošas un drebelīgi mainīgas, bet izteikumos čūskveidīgas. Taisnība vērtētājiem, ka aizvēsturiskos laikos Tautas partija, “Jaunais laiks” bija stingrāk nobāzējušies, kaut arī ne bez dotībām lavierēt pa vējam. Grūti pārmest Nacionālai apvienībai, kas stāv kā Mārgareta Tečere, vai “Saskaņai”, kura atbalstam uz Daugavu drīzāk atvilks bruņukuģi “Aurora”, nekā atkāpsies no naše delo pravoje. Taču pašreizējās amatpersonas uz augstākās varas pakāpes, vairākums deputācijas un partijnieku ir ne pārāk organizēta pelēcība, kas samācīta uz laipošanu un dūmu stabu laišanu. Kas ir Saeima politiķiem? Viņu Vemblija stadions, kur spīdēt ar noslīpētu runas meistarību, bumbas pārvaldīšanas tehniku un pretinieka apvešanas māku un labi uzasinātu aizsardzību. Parlaments nav pļāpātava, bet vieta, kur izpausties ar pozīciju par sabiedriski politiskās dzīves aktualitātēm. Pilsoņi iet uz vēlēšanām, nobalso par sarkanu, zaļu, lillā pārstāvību un labticīgi cer, ka Saeima būs intelektuālās uzlādes punkts, kur partiju piedāvājumi sacentīsies cilvēku dzīves apstākļu vai valsts pārvaldes uzlabošanā, lai Latvija panāktu un 20 gados apsteigtu Igauniju. Lai ievēlētie ar to nodarbotos sildlampu radītā komfortā un labsajūtā un lai pat mušas deputātiem nekostu, par nodokļu maksātāju līdzekļiem tautas priekšstāvjiem gādāti pirmklasīgi apstākļi. Uzcelts ēku komplekss Vecrīgas kvartāla izmērā ar dārgāko luksusa apmēbelējumu, aprīkojumu un persiešu paklājiem, kā nevarētu atļauties izbūvēties pat multimiljonārs!
Bet ko saņemam no Jēkabielas palaco, kas labiekārtots par mūsu ietaupījumiem? Saviļņojošo tekstu vietā ik pa laikam dzirdama aitu blēšana, kā lasītāji teiktu, runā sviestu. Vietējie homēri, kam uzdevums iznēsāt pa pasauli pasakas, tā arī lej čugunu no tribīnes. Bija tāds gadījums. Mežcirtēja ģimenē. Puisīti Ansīti un meitenīti Grietiņu aizveda uz mežu, atstāja. Ko lemsim? Vai arī – kad jaunietei sarkanā cepurē mežā uzbruka agresīvs dzīvnieks. Ko darīsim?
Pie likumu došanas dāmas, kungi raujas 1h nedēļā plenārsēdē, pēc tam draudzīgi dodas uz ēdnīcu un pačalošanu tuvējā kafejnīcā. Valstiski nav ko apspriest. Garāmejot jāpiemetina, ka Igaunijas Rīgikogu “ārpus kārtas” debatējis par Katalonijas neatkarības centieniem. Nav teikts, cik vērta tāda nodarbība, bet deputātisko smadzeņu trenēšanai, rūsējošā runas orgāna ielocīšanai, partijisko pozīciju noskaidrošanai – lietderīga. Lai mūsu priekšstāvji liek darba kārtībā citus apspriedes vērtus punktus un politiskus dokumentus, bet ne. Saeimas simts raustās kā organiskas cilmes sekrēts uz drāts, nozīmīgos jautājumos no partijniekiem neizspiest ne brīkšķīti tai vai citā virzienā, jo ir bailes, ka vēlētāji sarauks uzacis, kolīdz uzzinās, ka partijai ir konkrēta nostāja.
Pieņemsim, pašlaik ievēlēti B kategorijas politiķi bez domu dziļuma, cēlušies no šaurvirziena marksistiem, un, kopš izslēgts drogists Belēvičs, nav, kas izdala dopinga pulverīšus, viagras tabletes debates uzkurināšanai. Taču no grēdas atšķeltās pagales separātisti lipina jaunpartijas, un viņiem jābūt godkārībām radībām, lai taisītu politisko kapitālu un trumpām sistu novecojošo politiķu kārtis. Arī čiks. Uzbrūkošajā frontē “Kustībai Par” pa spēkam bijis tik, kā uzklabināt manifestu, kamēr citi jaun-uzņēmumu montāžisti šā tā apvārdo publiku, izvelk uz skatuves pa pievilcīgas ārienes švītam, bet augstas kvalitātes partijas būvmateriālu neražo un lasāmvielu zinātkāram vēlētājam nedod. Ko zaļoksnie saka par skolu latviskošanu, saimnieciskām problēmām, pāreju uz jaukto vēlēšanu sistēmu, tūkstoš svarīgām, sasāpējušām lietām – nezinām. Jedritvaikociņ, kas vēlētājiem prasa brīvbiļeti ielaišanai Saeimā – uzlieciet uz papīra vismaz cilvēkiem saprotamu 10 punktu programmu, taustāmu kartējumu, kāda joda pēc par jums lai vispār vēlē! Jo ne katrs sasniegs ievērojamu stāvokli pēc Ksenijas Sobčakas programmas – balsojiet par mani, jo es pret visiem!
