Mobilā versija
Brīdinājums +2.0°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Trešdiena, 7. decembris, 2016
20. augusts, 2012
Drukāt

Nekad nepadoties

BAIBA BARONE smaida par spīti pārdzīvotajam, ko ne katram būtu pa spēkam izturēt. Pēc sākotnēji bezcerīgas diagnozes Baiba atspirgusi dzīvei, lai, iespējams, ieraudzītu to pavisam citās krāsās.

 

Dzīve salūst vienā dienā

Baiba arī bērnībā bijusi smaidīga un to atceras kā ļoti skaistu laiku.

– Visspilgtākais, kas palicis atmiņā: ar vecākiem biju aizbraukusi ciemos pie krustmātes un māsīcas – tas bija vasarā, sēdēju pie mājas uz kāpnītēm un uz vēdera “līmēju” lielos gliemežus. Tagad liekas, kā es tā varēju, bet man patika, – stāsta Baiba.

Jau septiņu gadu vecumā viņa piedzīvoja pirmās nopietnās veselības problēmas. Divas reizes nācās pārslimot angīnu, kas radīja sirds mazspēju, ar ko vajadzēja cīnīties vairākus gadus. Bet tas salīdzinājumā ar pārciesto pirms četriem gadiem bija kā viena asara uz vaiga, jo 2008. gadā Baiba nonāca pavisam tuvu nāvei. Viņa sāka justies ļoti slikti, ārsti ilgi nespēja pilnībā noteikt, kas Baibai kait. Slimība prasīja vairāk nekā gadu no viņas dzīves.

Baiba tikko bija piedzīvojusi skaistu notikumu – 9. klases izlaidumu, vasara bija klāt, bija pat atrasts auklītes darbs, lai kaut ko nopelnītu, bija iesniegti dokumenti Rīgas Tūrisma un tirdzniecības skolā, lai mācītos par ēdināšanas pakalpojumu speciālisti, bija nākotnes plāni un viss šķita tik labi. Bet jau otrajā darba dienā visa dzīve sagriezās kājām gaisā.

– Pirmā diena darbiņā pagāja jautri, otrajā dienā tik daudz netrakojām, bet trešajā dienā liku bērniem pašiem spēlēties, jo nejutos labi un sāpēja vēders.

 

Vakarā mamma mani aizveda uz slimnīcu, lai gan protestēju, jo rīt jāiet uz darbu. Slimnīcā mani paturēja, jo atklāja, ka man ir apendicīts un liels daudzums ascīta (ūdens). Pēc operācijas man teica, ka nekam tādam nevajadzētu vairs atkārtoties.

 

Baiba arī jutās labi atlikušo vasaru un atrada citu auklītes darbu, cerīgi sāka skolas gaitas, tomēr jau septembrī viņu atkal aizveda uz slimnīcu ar lielām galvassāpēm. Bet sāpju cēloni neatrada, tikai ieteica novājēt.

– Sāku vēl vairāk pieņemties svarā, lai gan ēdu ļoti maz. Laikam nekad neaizmirsīšu, ka slimnīcā kāda medmāsa man divas reizes pārjautāja, vai neesmu stāvoklī, jo tiešām izskatījos kā grūtniece 8 – 9 mēnesī.

 

No vēža līdz pareizai diagnozei

– Drīz vien ārsti paaicināja manu mammu parunāties. Atceros, ka mamma atnāca uz palātu noraudājusies, viņa centās savaldīties, bet es redzēju, ka kaut kas nav kārtībā. Viņa tikai teica, lai krāmēju mantas, mani pārsūta uz citu nodaļu. Jautāju, kas tā ir par nodaļu, mamma atbildēja, ka nezina. Bet es tik un tā uzzināju, ka tā ir vēža slimnieku nodaļa. Tajā brīdī viss manā dzīvē mainījās vēl vairāk, – skumji atceras Baiba.

 

Tas viņai bijis vissmagākais laiks – dzīvot ar apziņu, ka ir slima ar vēzi. Bet blakus bija ģimene, kas sniedza lielu atbalstu, un arī personāls atsaucīgs. Tomēr tas, vai Baibai patiešām ir vēzis, simtprocentīgi droši zināms nebija, jo analīžu rezultāti vēl nebija pilnībā gatavi.

 

– Tā es apmēram nedēļu dzīvoju neziņā. Dziļi sirdī es neticēju, ka man tas varētu būt, bet kādu dienu daktere pie manis atnāca un teica, ka ir atrastas metastāzes, ka būtu nepieciešams sākt ķīmijterapiju. Es piekritu. Diemžēl pēc ķīmijterapijas kursa jutos ļoti slikti un man izkrita mati, – skumji atceras Baiba.

Pēc tam sekoja negaidīts pavērsiens. Uz Lieldienām viņu palaida mājās, bet, pēc Lieldienām atgriežoties slimnīcā, tika paziņota vienlaikus gan laba, gan šokējoša ziņa – ķīmijterapijas vairs nebūs, jo izrādījās, ka vēzis Baibai nemaz nav bijis un analīzes bijušas neprecīzas.

– Pēc tam slimnīcā nogulēju vēl vairākus mēnešus, līdz beidzot noteica pareizo diagnozi – Budd-chiari sindroms (reta asinsvadu slimība), ko diemžēl Latvijā tobrīd vēl nevarēja ārstēt. Tāpēc daktere sazinājās ar Vīnes ārstiem, kuri bija gatavi mani pieņemt. Tomēr braucienu vajadzēja atlikt, jo mans stāvoklis bija ļoti smags. Ārsti nezināja, vai izdzīvošu. Bet es biju un esmu stipra, tāpēc izķepurojos, – ar pārliecību un apņēmību stāsta Baiba, kurai pārciest visas sāpes un grūtības palīdzēja ģimene un ticība Dievam.

Baibu nepameta arī domas par to, kāpēc viņai tas viss jāpiedzīvo, vai tiešām šoreiz noteikta pareizā diagnoze, vai viņa izdzīvos, būs pietiekami spēcīga, lai uzvarētu ilgo cīņu ar slimību. Reizēm Baiba gremdējās nākotnes vīzijās, pārdomāja, ko viņa darīs, kad beidzot būs vesela. Tas lika atkal no jauna saņemties un cīnīties pret slimību.

 

Pēc pārbaudījumiem – stipra un optimistiska

– Uz Vīni aizbraucu septembra beigās. Tā kā jau biju pilngadīga, nonācu pieaugušo slimnīcā. Pēc operācijas atgriezos Latvijā kā jauna un vesela meitene, – ar patiesu prieku teic Baiba.

Pat neskatoties uz to, ka vairākas reizes diagnoze tika noteikta nepareizi, viņa ticēja savam spēkam un uzticējās ārstiem.

 

– Man nebija izvēles ticēt vai neticēt, man bija jāpaļaujas uz ārstiem. Un, lai gan viss nenotika tik ātri, kā gribētos, un bija diezgan pamatīgas kļūdas, esmu pateicīga viņiem, jo bez ārstu pūlēm es šeit vairs nebūtu.

 

Pēc pārdzīvotās ilgās slimības tagad Baiba jūtas labi, plāno nākotnes ieceres, mācās un strādā sirdij tuvu darbu.

– Slimība man atvēra acis, cik tomēr skaista ir šī pasaule. Un katrs brīdis ir jāizbauda pilnvērtīgi. Iespējams, ka slimība man arī iemācīja būt patstāvīgai, – atzīst Baiba. 
– Tagad es vēl arvien strādāju par auklīti. Esmu atradusi darbu bērnudārzā. Jau kopš bērnības man patikuši bēr
ni, visbiežāk arī spēlējos ko
pā ar mazākiem bērniem. Kad brāļa sievai piedzima meita, kamēr mamma ar tēti bija darbā, man viņa bija jāauklē. Tas man lika saprast, ka tieši to es vēlos savā dzīvē darīt, – apstiprina Baiba.

– Ikdienā to, ka esmu slima un izgājusi cauri šim murgam, nevar pat pateikt. Bet es sevi ļoti saudzēju, daru tikai tik daudz, cik varu, ja jūtu, ka vairāk nevaru, tad nedaudz atpūšos. Tā arī aizrit mana ikdiena – darbs, mājas, darbs, mājas. Brīvdienās šad tad kaut kur aizbraucu atpūsties. Mēdzu teikt – dzīvē man ir melnas un baltas svītras. Baltās, kad viss ir ļoti labi un jūtos labi, un melnās, kad neveicas un jūtos slikti. Pēc slimības arī 2010. gadā biežāk bija melnās svītras, bet tagad jau esmu aizmirsusi par tām. Man ir lieli nākotnes plāni, iesākumā pabeigt vidusskolu. Pēc tam vēlos iestāties augstskolā un iegūt pirmsskolas skolotājas diplomu, tad kļūt par metodiķi. Vēlos arī atrast otru pusīti un dibināt savu ģimeni, – cerību pilno nākotnes vīziju uzbur Baiba.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+