Nepabeigtās pārvērtības 0
Ēdena fon Horvāta lugas ar visai ietilpīgo, dažādus sociālos slāņus pārstāvošo personāžu klāstu šodienas teātrim ir paciets rieksts, kas no iestudētāja prasa spēcīgu sakodienu. Laika un vēstures plūdums autora tekstu sižetisko čaumalu ir padarījis tik gludu un cietu, ka tajā iegravētie raksti reti kādu vairs pārsteidz, taču dažas kodolā ieliktās rakstnieka priekšnojautas savu nozīmību joprojām nav zaudējušas, vienīgi tām ir grūtāk tikt klāt. Pirms dažiem gadiem vienu “Horvāta riekstu” stilistiski diezgan neveiksmīgi mēģināja pārkost Viesturs Kairišs, tagad to pašu jau ar stingrāku estētisko satvērienu Nacionālajā teātrī mēģina izdarīt poļu režisors Andžejs Bubeņs ar “Vīnes meža stāstiem”.
Pilsoniskās sabiedrības sociālais šķērsgriezums, kuru tuvākai aplūkošanai lugā piedāvā Alfrēda un Mariannes dramatiskais attiecību stāsts, uzskatāmi atklāj to saišu daudzveidību, kas mūs visus vieno un sasaista kopējā eksistences telpā. Kaut arī cilvēkam to ir grūti atzīt, šīs saites nepārtraukti determinē mūsu dzīvi, veido uzskatus un priekšstatus, iezīmē vērtības, nosaka izvēli un rīcību, rada apmierinātību un neapmierinātību un atbalsojas indivīda iekšējā stāvokļa izjūtā. Katra atbrīvošanās nozīmē saraut vismaz daļu no šīm saitēm, bet katra saraušana ir sāpīga, reizēm pat traģiska un šī dilemma reizē ar apzinātām brīvības alkām arvien vairāk sāka nodarbināt cilvēku prātu. Filozofijā tai pamatīgāk pievērsās tikai eksistenciālisti, taču Horvāts vienu otru jautājumu savos darbos paspēja uzdot jau pirms viņiem.
Andžejs Bubeņs, virknējot uz skatuves 20. gs. trīsdesmito gadu Vīnes sabiedrības pašpietiekamās dzīves ainiņas, savas uzmanības fokusā visu laiku cenšas paturēt šo “savstarpējās atkarības ķēdi”, kas vienlaikus ietekmē un formē lugas varoņu likteņus. Mariannes aušīgais mēģinājums saraut kādu tās posmu, lai tiktu pie kārotās brīvības, galarezultātā ne pie kā laba nenoved – līgavaiņa un skārņa īpašnieka Oskara vietā izvēlētais Alfrēds tieksmē pēc vieglas un bezrūpīgas dzīves savas važiņas saraut nespēj un sapņo vienīgi par to, kā ātrāk atgriezties tabakas veikaliņa pavītušās saimnieces Valērijas gādīgajā aprūpē. Tēvs, nevēlēdamies samierināties ar Mariannes nepaklausību, no meitas publiski atsakās. Izdzīvošanas problēmas pēc bērna piedzimšanas drīz vien piespiež Marianni kļūt par apšaubāmas reputācijas dejotāju naktslokālā, un beigās, Alfrēda bezjūtīgajai vecaimātei nežēlīgi piepalīdzot, iet bojā nevainīga dzīvība, kurai vieta šajā tīklojumā nebija paredzēta.
Lai tas viss grodāk ierakstītos skatītāja uztverē, režisors aktieru skatuviskajai eksistencei piešķir zināmu nosacītību, kurai būtu jāatbrīvo darbība no psiholoģizētas emociju uzjundīšanas un jāsakoncentrē tā teatrāli paspilgtinātā formā. Pirmā cēliena epizodēs aktieri to pārsvarā dara lieliski, žestos apvaldītā plastika un horeogrāfiskā partitūra precīzi iezīmē katra personāža pozicionālo stāvokli savstarpējo saišu samezglojumā un izgaismo to “laimes ilūziju”, kuru nodrošina gatavo veiksmes priekšstatu cirkulācija šajās koordinātās. Režisora gaumīgi stilizētajā “dzīves stenogrammā” nevainojami iekļaujas Ivara Kļavinska sīkais afērists Hīrlingers, graciozi – Ingas Misānes vīriešu mīlestību alkstošā Valērija, nepiekāpīgi Raimonda Celma sievu pakļaut alkstošais Oskars un artistiski izsmalcināti Jāņa Āmaņa laikmeta destruktīvajās vēsmās sevi atradušais Ērihs. Piedevām vēl ansambļa “Undertango” atskaņoto valšu raisītais kņudinājums, apliecinot šķietamo dzīves harmoniju, trāpīgi kontrastē ar varoņu aizplīvurotajām vēlmēm un maskēti cietsirdīgo rīcību.
Izrādes sākumā gandrīz nekas neliecina, ka starp formu un vēstījumu varētu parādīties plaisa, bet otrajā cēlienā tā jau ir iepletusies tik plata, ka draud sagraut visu režisora ieceri. Spēle strauji zaudē savu konkrētību. Vai nu režisoram nav bijis pietiekami daudz laika izpētīt, kādās pozīcijās viņa izvēlētie aktieri ir spēcīgāki, vai arī aktieriem dotie uzdevumi nav tikuši skaidri formulēti, bet izrādes mizanscēnas kļūst arvien izplūdušākas, ilustratīvākas un “cietie” lomu zīmējumi aizvien mīkstāki. Sarūk tik būtiskā distance starp aktieri un viņa radīto personāžu, bet spēle arvien vairāk ieslīd reālpsiholoģiskajā aptuvenībā un dažās ainās pat parādās absolūti neiederīgā “emociju plēšana”. Izrādes plūdums maina savu gultni un ieslīd emocionālā varoņu ētisko likteņu pārsijāšanā ar mērķi raisīt publikā līdzpārdzīvojumu. Tam tūdaļ seko izmaiņas attiecībās starp teksta jēgas slāņiem un virspusē uzpeld didaktika. Diemžēl just līdzi, balstoties uz ētiskām kategorijām, vēl nenozīmē gūt māksliniecisku baudījumu, bet režisori (un arī kritiķi) reizēm mēdz aizmirst, ka estētiskais baudījums, kas guļ mākslas uztveres pamatos, atšķiras no ikdienas dzīves pārdzīvojuma, un tas ienes sajukumu gan mākslas darba vērtējumā, gan arī jau tā subjektīvajos kritērijos, pēc kuriem šie vērtējumi tiek formulēti.
Poļu režisora iecere iestudēt “Vīnes meža stāstus” kā stilistiski vienotu formas veidojumu ir acīmredzama, taču kaut kādu iemeslu dēļ uz skatuves tā ir palikusi pusceļā. Vietām var just, ka dramaturģiskā materiāla iekšējā loģika ir spēcīgāka par režisora piedāvāto un viņš ar šo pretestību netiek galā, bet vietām vienkārši trūkst konsekvences izteiksmes līdzekļu izvēlē. Ja reiz ir pieņemts lēmums “Vīnes mežu” pārveidot par laikmetīgā stilā izturētu parku, tad tas jādara līdz galam, nevar dažus kociņus “apcirpt pēc formas” un pārējos atstāt necirptus, jo iecere šādā izpildījumā pazaudēs savu skaistumu. Tieši tā šoreiz ir noticis ar Andžeja Bubeņa iestudējumu Nacionālajā teātrī.
Uzziņa
Ēdens fon Horvāts, “Vīnes meža stāsti”, iestudējums Nacionālajā teātrī
Režisors: Andžejs Bubeņs (Polija) scenogrāfe, kostīmu māksliniece Anita Magda Bojarska (Polija).
Lomās: Uldis Anže, Lāsma Kugrēna, Līga Liepiņa, Ivars Kļavinskis, Inga Misāne-Grasberga, Raimonds Celms, Elizabete Bērziņa, Mārcis Maņjakovs, Normunds Laizāns u. c.
Nākamās izrādes: 31. martā, 7., 14., 22., 23. aprīlī.
Vārds skatītājiem
Armands Kalniņš, Alberta koledžas studiju programmu direktors: “”Vīnes meža stāsti” Nacionālajā teātrī līdzās izrādēm “Migla” un “Raiņa sapņi” ir viena no sezonas pārliecinošākajām izrādēm šā teātra Lielajā zālē. It kā banālajam sižetam vērtību piešķir tieši iestudējuma stils. Kā zināms, dažkārt ķermeņa valoda atklāj to, ko mēs ar vārdiem gribētu noslēpt, un šajā izrādē tas paspilgtināts/uzsvērts: kustības tieši un atklāti pauž tēlu patiesās domas, būtību. Veiksmīgi veidotajā ansamblī visi aktieri šķiet vienlīdz uzteicami, bet nav iespējams aizmirst Šoriņa, Liepiņas, Misānes-Grasbergas, Celma, Anžes tēlojumus. ”
Gerds Lapoška, skolnieks: “Ārkārtīgi neparasta, interesanta režija, saturs un izrāde. Aktierspēli papildina īpašas kustības, horeogrāfija. Tuvojoties pirmā cēliena beigām, gan sāku žāvāties, bet otrais cēliens spēja noturēt manu uzmanību pilnībā. No krāšņā aktieru ansambļa īpaši izceļas Līga Liepiņa, kura izcili atveido ļaunu, cietsirdīgu vecmammu. Pirmo reizi redzu aktrisi tik neparastā lomā. Izrāde runā par cilvēku kaislībām, nežēlību un uzdod skatītājam jautājumu: “Kāpēc, kam es dzīvoju?” Kopumā šī neparastā izrāde par neparastiem cilvēkiem un viņu likteņiem man ļoti patika.”
Sagatavojusi IEVA GRŽIBOVSKA
