Mobilā versija
+0.1°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
20. janvāris, 2015
Drukāt

Nepazust teātra lavīnā. Saruna ar Nacionālā teātra režisoru Elmāru Seņkovu (4)

1. Atbildība, kas nāk par ātru

1no3
Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Elmārs Seņkovs ir režisors, kurš pērn novembrī trīs reizes kāpa uz Dailes teātra skatuves saņemt “Spēlmaņu nakts” balvas. Viņa iestudētais “Ezeriņš” kļuva par Gada mazās formas izrādi un saņēma arī “Grand Prix”, bet Elmārs Seņkovs – Gada režisora titulu. Viņa iestudētie Gorkija “Vasarnieki” M. Čehova Rīgas Krievu teātrī bija viena no piecām pretendentēm uz balvu Gada lielās formas izrāžu kategorijā. Elmārs Seņkovs uz sešiem gadiem ievēlēts par docētāju Kultūras akadēmijā, kur jaunajiem māca aktierspēli.

Zviedru rakstniecībā ir trīs pasaulē pazīstami vārdi – Selma Lāgerlēva, Astrīda Lindgrēne un Augusts Strindbergs (1849 – 1912). Dramaturgs, romānists, gleznotājs, esejists. Četras desmitgades ilgajā karjerā uzrakstījis vairāk nekā 60 lugu, kā arī vairāk nekā 30 cita veida darbu. Latvijā slavenajam zviedram visvairāk pievērsies Dailes teātris, savulaik iestudējot viņa “Kreditorus”, “Spēli ar uguni”, kā arī nupat atkal Elmāra Seņkova nolūkoto “Nāves deju”. No režisoriem visdziļāk Strindberga varoņu tumšajās dvēseles dzīlēs ielūkojusies Māra Ķimele, Jaunajā Rīgas teātrī iestudējot gan zviedru klasiķa pasaulē vispopulārāko lugu “Jūlijas jaunkundze”, gan “Tēvs”.

Saruna ar režisoru Elmāru Seņkovu pirmizrādes priekšvakarā – par Strindberga izaicinājumu un teātri Latvijā.

– Nenoliedzami, trīs lielas balvas vienā vakarā ir kā zvaigžņu stunda, gandarījums, tomēr televīzijas operatora acs tevi notvērusi mirklī, kad trešo reizi kāpi uz skatuves pēc balvas ar tādu izteiksmi sejā, it kā gribētu sacīt – vai patiesi, vai nebija gana ar tām divām…

E. Seņkovs: – Mēs, māk­slinieki, esam kompleksaini, vienmēr liekas – es jau neesmu pelnījis… Tajā brīdī, kāpjot uz skatuves, tu ne par ko vispār nedomā, ja nu vienīgi – kaut viss ātrāk būtu galā… (Pasmaida.) Līdz ar tādu balvu iegūsti arī atbildību, kas nāk par ātru. Teātrī esmu tikai četrus gadus. Tas ir maz. Vēl garš moku ceļš jānobrien, lai nonāktu pie kaut kā jauna, neparasta… Ar tādu izrāžu pārprodukciju, kāda ir Latvijā, krietni jānopūlas, lai uz skatuves radītu ko neredzētu, nebijušu. Vienmēr uzdodu sev jautājumu: ar ko šī izrāde būs savādāka man, teātrim, skatītājam, aktieriem? Un to izdomāt ir tas grūtākais. Jo radīt kārtējo izrādi teātrim ir ļoti vienkārši. Bet meklējumi vienmēr ir uz riska robežas, un ne viss, kas ir uz riska robežas, vainagojas ar veiksmi. Taču tik augstas raudzes balva it kā čukst – nu tev nedrīkst neizdoties.

– Starp citu, kur glabājas balva?

– No kamīna pārceļoja uz dziļāku stūri grāmatu plauktā. Lai lieki nežilbina.

– Nacionālā teātra direktors ne vienreiz vien teicis, ka teātris strādā kā fabrika. Bet ja vienā jaukā dienā viņš ierosinātu: turpmāk iestudēsim mazāk, pie katras izrādes strādāsim ilgāk un tā, lai katra kļūtu par notikumu?

– Režisori jau būtu par. Tikai nez, vai tas iespējams. Vienreiz mums arī tika skaidrota ar nepietiekamo dotāciju saistītā finansiālā situācija, taču līdz galam visu tā arī nesapratu. Ilgākais, cik man bijis ļauts strādāt pie vienas izrādes, ir divarpus mēneši. Vajadzētu trīs, īpaši sarežģītam materiālam četrus. Jebkurš aktieris sapņo – nāks režisors, kurš viņam iedos kaut ko jaunu, viņu mainīs, lauzīs klišejas, noberzīs štampu sārņus, bet režisoram šajos divos mēnešos tā arī nepietiek laika pastrādāt ar aktieri. Mēs izmantojam vecos štampus. Un tas ir posts.

– Minēji, ka katrā izrādē izvirzi sev jaunus uzdevumus. Vai “Ezeriņš” nav mēģinājums apliecināt, ka arī Nacionālā teātra aktieri stāstu stilistikā spējīgi ne mazāk kā šā paņēmiena aizsācēji Latvijā Jaunajā Rīgas teātrī?

– Šī izrāde mums sanāca tieši tādēļ, ka aktieriem tas bija kaut kas jauns. Sākumā gan pat nobijās: kā tas būs – paņemt stāstu, vienam to izstāstīt, bez rekvizītiem, papildu līdzekļiem? Bet tieši tāds bija uzdevums, turklāt ar teatrālismu labā nozīmē, spēles teātri, kas Nacionālajā teātrī droši vien nāk no Jaunušana laika, un šī maniere Nacionālā teātra aktieriem patiesībā ļoti piestāv. Pārspīlējumā, groteskā aktieri jūtas ļoti labi, līdzko viņiem ļauj spēlēt. Dažs tā arī atzinās: beidzot es varu spēlēt! Vai tad pirms tam to nedarīji? Acīmredzot nebija izjutis šādas spēles prieku, stāstīšanas prieku. Ārišķīgas teatrālās formas, groteska, spēles teātris kā Džilindžeram “Sasodītais sarkanais mēness” Liepājā, “Oblomovs” un “Divpadsmit krēsli” Hermanim Jaunajā Rīgas teātrī, “Migla “un “Ezeriņš” Nacionālajā, varētu minēt vēl veselu virkni, kas veidotas šajā atkal aktuālajā formā.

  1. Atbildība, kas nāk par ātru
  2. Ej prom, vai tevi salauzīs
  3. Pieslēgt sirds zonu

Pievienot komentāru

Komentāri (4)

  1. Bleķis jau ir tikai BLEĶIS.

  2. Bleķis vien ar tiem krieviņiem un ārzemju autoriem.

    Gaidit jau gaida to GODO, bet visi tikai tukšenieki.
    LATVIEŠU TEĀTRIM LATVIEŠu AUTORUS, REŽISORUS un AKTIERUS.

    ..

  3. Agrīnos 90. gados Dailes teātrī bija iestudēta arī Strindberga “Jūlijas jaunkudze” (rakstā nebija nosaukta pie šajā teātrī iestudētajām Strindberga lugām) ar Māru Zvaigzni titullomā.

  4. Nu, diemžēl, “Mans nabaga tēvs” bijs briesmīga, emocionāli neko nedodoša izrāde. Pirms tās režisors intervijā teica, ka Agneses māsa ieteikusi, ka māsa tur kaut ko rakstot, utt, šis paņēmis to gabalu vēl nepabeigtu un nu tik būs… Varbūt nevajag vadīties pēc blatiņa, bet palasīt ko vairāk? Redz, “Ezeriņš” pavisam cita lieta (bez blatiņa iestudēts…) Skatītāji sagaida emocijas- smeiklus vai asaras, vienalga, bet nevis eksperimentus vien.

Jaunajā "Oņeginā" nav "fašistu" un "mūsējo". Pilnā saruna ar Rubiķi un Kalniņu (1)Diriģents Ainārs Rubiķis un režisore Rēzija Kalniņa operā "Jevgeņijs Oņegins" aicinās uz "romantikas, ilūziju un realitātes cīņu". Kā viņu redzējums atšķirsies no Andreja Žagara iestudējuma 2010. gadā?
Draugiem Facebook Twitter Google+