Mobilā versija
-0.3°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
11. marts, 2014
Drukāt

“Neraudi, Latvija, pagaidi” (2)

Foto no personiskā arhīvaFoto no personiskā arhīva

Māksliniece, amatniece, dzejniece un publiciste Ieva Nikoleta Dāboliņa (1969) dzimusi Rīgā, trīs pieaugušu bērnu māte.

Dzīves ap­stākļu dēļ 90. gadu sākumā ar ģimeni pārcēlusies uz laukiem, strādājusi par šuvēju, vēlāk par audzinātāju un zīmēšanas skolotāju Sociālās korekcijas iestādē meitenēm Naukšēnos. 2001. gadā beigusi LLU Ekonomikas fakultāti, bijusi Rūjienas un Valmieras rajona attīstības daļu vadītāja. Partijas “Visu Latvijai” un vēlāk “Pilsoniskās savienības” dibinātāja. 2011. gadā ievēlēta Rīgas Latviešu biedrības valdē, kļuvusi par tā brīža priekšsēdētāja Ingmāra Čaklā vietnieci, bet tā paša gada beigās izslēgta no biedrības laikrakstā “Latvija Amerikā” publicētā un “Radio SWH” izskanējušā feļetona “Žēlaba” dēļ. Regulāra blogu autore portālā ir.lv.

Literatūrā debitējusi samērā vēlu un nav daudzrakstītāja. Pirmās publikācijas rakstītas “Rūjienas Vēstnesim” un Valmieras rajona laikrakstam “Liesma”. Presē publicēts stāsts “Zeķubikses”, atmiņu stāstījumi “Olimpiāde” un “Cīlīte”. Internetā lasāma un 2011. gadā atsevišķā grāmatiņā iznākusi “Pasaka par Latviju” ar trim esejām un zīmējumiem. 2011. gadā iznācis arī dzejas krājums “LR2”, kas nominēts “Gada balvai literatūrā 2013” dzejas grāmatu nominācijā.

– Nepārprotami esat Latvijas patriote, taču apvienojat to ar skaidru skatu uz mūsu trūkumiem, kas ir diezgan liels un iepriecinošs retums. Kā jums tas izdodas?


I. N. Dāboliņa: – Man dažreiz ir teikts, ka valsti jau nevar mīlēt, un ir cilvēki, kas apgalvo, ka tādas latviešu tautas nemaz nav. To, ko nepazīst, jau nevar īsti mīlēt. Cik spēju, esmu iepazinusi mūsu tautu un valsti vēstures grāmatās, latviešu literatūrā, laukos, pilsētā un ikdienā. Tauta jau nav tikai Dziesmu svētku gājienā. Tauta ir laukos, mazpilsētās, tirgū un autoostā. Reizēm sēžu Rīgas satiksmes autobusā un saprotu, ka mīlu visus šos cilvēkus – vecāku novārtā atstātus, ledusskapja un datora audzinātus bērnus, vecus un slimus cilvēkus. Es nojaušu viņu dzīves stāstus, un man tie sāp. Un man sāp arī mūsu valsts dzīves stāsts, jo es to zinu. Tomēr ar visu sirdi es ticu mūsu atdzimšanai un nākotnei. Mēs vēl ļoti leposimies ar sevi un savu valsti.

– Kādi ir jūsu mīlestības uz Latviju avoti?


– Droši vien, ka tā ir Latvijas daba un latviešu literatūra. Mīlestību uz abām man ielika vecāki jau ģimenē. Mans tētis bija mežu taksators, Latviju pārstaigājis neskaitāmas reizes, un, katru reizi atgriežoties Rīgā, viņam bija jauni stāsti par cilvēkiem un vietām. Tomēr man šķiet, ka galvenais ir tas, ka esmu augusi piecu bērnu ģimenē, kurā vispār valdīja dzīvesprieks un gaišs skatījums uz dzīvi.

– Kas, pēc jūsu domām, ir svarīgākais cilvēka tikums/īpašība?


– Ticība un paļaušanās uz Dievu, spēja piedot un mīlēt. Jautājums tikai – vai tās ir cilvēku īpašības. Mēs visu mūžu to mācāmies.

OIRO 


Mūsu Māte, kas esi Briselē.

Svētītas lai top Tavas direktīvas,

Lai atnāk Tavs Lisabonas līgums,

Tavs prāts lai notiek kā Vācijā, tā arī Latvijā,

Mūsu dienišķos tiešmaksājumus

Dod mums šogad,

Un piedod mums mūsu centienus izdzīvot,

Kā arī mēs piedodam grieķiem viņu atlaistos parādus,

Un neieved mūs pārdomāšanā,

Bet atpestī mūs no izlemšanas,

Jo tev pieder Eiropas Parlaments,

Eiropas Padome

Un Eiropas fondi

Mūžīgi mūžos.

Oiro.

PAR MĪLU


Mūsu inteliģence –

Kļuva pārāk gudra,

Lai runātu tautai.

Ērtos amatu zārkos

Pavisam rāmi –

Akli, kurli un mēmi –

Viņi guļ iestādēs,

Vēstniecībās,

Institūtos

Un smalkās

Tīmekļa vietnēs.

Vien reizēm

Pa atvērtiem logiem

Skan šķība dziesma

Par mīlu.

EPOSS


Lāčplēsis Lāčplēsim noplēš ausis

Lāčplēsis Lāčplēsi iegrūž Daugavā

Lāčplēsis parauj Lāčplēsi līdzi

 

Ieraksts kapa displejā


še mierā atdusas


izcilais latviešu kultūras

un sabiedriskais darbinieks

viedtālruņa saraustīts

sīkos twittergabaliņos

un izbarots

interneta komentētājiem

***

Neraudi, Latvija, pagaidi,

dzīvosi –

brīvībā dzimušu bērnu

skaidrajās acīs.

Piecelies, Latvija, pasmaidi –

atgūto zemi

viņi ars

un tīriem sviedriem slacīs.

Notrīsi, Latvija, ieklausies!

Baznīcu zvani

skanēs

un Dievam paldies sacīs.

***

Ja neesat vēl pamanījuši –

Te dzimst tikai stiprākie.

Savā zemē, savā tautā un laikā

Mēs nākam ar nolūku,

Aizmirstiet domu par mierīgu dzīvi,

Ko nodod no paaudzes paaudzei –

Latvijā dzīvot ir mūžīga cīņa,

Un gods, kas lemts tikai labiešiem.

Dārgākās mantas, ko varam dot bērniem,

Ir pienenes sakne un ziedētprieks.

Dzeja no krājuma “Lieta LR2”

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. ja tā ir vērā ņemama dzeja…. nu, managramata.lv grafomānu līmenī noteikti

  2. Esmu priecīgs, ka Latvijā vēl ir patriotiskas latvietes. Malacis, Nikoleta!
    Mārtiņ un Viilij, paldies par tādu meitu, ar kuru jālepojas visai Latviešu tautai!!

Latvijā iedegas Ziemsvētku egles, sākas rūķu darbnīcas un Adventa koncertiZiemassvētku gaidīšanas laikā arvien vairāk un vairāk sirsnīgu sarīkojumu gaida ģimenes.
Draugiem Facebook Twitter Google+