Mobilā versija
+2.0°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
8. aprīlis, 2013
Drukāt

Neredzamie kultūras kopēji


Publicitātes fotoPublicitātes foto

Latvijā ir simtiem radošo biedrību, kas, rīkojot simpozijus, festivālus, koncertus un izstādes, neļauj panīkt kultūras dzīvei nomaļajos pagastos un mazpilsētās. Diemžēl patieso kultūras biedrību skaitu, to darbības virzienu un vērienu aptvert nevar, jo tās atstātas savrup – joprojām nav nokļuvušas valsts redzeslokā vai kādā vienotā kultūras iestāžu tīklā.


 

Līderi ātri nogurst

“Ko tad mēs darīsim šeit, laukos, ja mums nebūs savu kultūras organizāciju? Paliksim pavisam bez kultūras. Esam pārāk tālu no Rīgas un citiem centriem, lai varētu regulāri izbraukāt koncertus un izrādes. Tagad mēs to visu varam baudīt tepat,” vietējo kultūras biedrību lielo nozīmi Alūksnes novadā apraksta Alūksnes nevalstisko organizāciju atbalsta centra vadītāja Dzintra Zvejniece. Pavisam te varētu darboties ap 15 radošo organizāciju – tostarp alternatīvā mūzikas skola “Ritma un mākslas studija”, kurā alūksnieši par nelielu samaksu var apgūt solfedžo pamatus, saksofona vai kāda cita instrumenta spēli. Savukārt komponista Uģa Prauliņa vadītā biedrība “Ērmaņu muiža” Malienas pagasta “Ērmaņos” maijā rīkos jau septīto publisko koncertu ar Latvijas izcilāko mūziķu piedalīšanos. Bet Lībagu klubs “Sarma” regulāri izdod grāmatas un videoierakstus par novada represētajiem.

Diemžēl gadu no gada daļa šo organizāciju pārstāj darboties. “Biedrību līderi ātri vien nogurst, ja viņiem vienlaikus jāstrādā kā savs algotais, tā arī sabiedriskais darbs un to viņi veic bez samaksas,” saka Dz. Zvejniece.

Finansējuma avoti kultūras biedrībām gan pieejami vairāki, tomēr viena projekta budžets pārsvarā ir niecīgs, piemēram, Alūksnes un Apes novada fonda ik gadus izsludinātā projektu konkursa kopējais budžets ir ap 1000 latu, ko parasti sadala septiņiem astoņiem pieteikumiem. Lai tos īstenotu, biedrības cita ar citu sadarbojas. Trūcīgie apstākļi gan līdz šim nav veicinājuši Alūksnes novada biedrību apvienošanos kādā lielākā aliansē.

Pie vienotas Vidzemes reģiona radošo organizāciju datubāzes jau gadiem strādā Vidzemes kultūras un mākslas biedrība “Haritas”. Patiesībā sadarbības tīkls starp reģiona kultūras biedrībām vienreiz jau tika iedibināts, 2007. gadā uzsākot iniciatīvu “Eiropas kultūras identitātes”, tomēr līdz ar reģionālo reformu mehānisms vairs nedarbojās, daudzas organizācijas savu darbību neturpināja. Kūtra kļuva to savstarpējā informācijas aprite.

“Ceļš, kā iegūt informāciju par kultūras biedrībām Latvijā, ir ļoti sarežģīts, jo ne visām ir mājaslapas vai arī pašvaldību vietnēs norādīti kontakti. Taču arī tas vēl negarantē, ka organizācija joprojām pastāv. Visdrošākais veids ir ar tām sazināties personīgi, kas ir laikietilpīgi,” stāsta “Haritas” vadītāja Solveiga Boicova.

Viņa uzsver, ka vienota un aktuāla reģionālo biedrību tīkla esamība ir izšķiroša mazajām organizācijām, meklējot partnerus vērienīgākiem ilgtermiņa projektiem. Turklāt tas arī nodrošinātu, lai Kultūras ministrija (KM) beidzot ieraudzītu mazās kultūras biedrības un to ieguldījumu kultūras jomā novados.

Ne reizi vien publiski jau izskanējis, ka mazajām lauku biedrībām ar nelielo brīvprātīgo darbinieku skaitu un budžetu ir pārāk grūti pievienoties KM izveidotajam Latvijas kultūras iestāžu reģistram “Kultūras karte”, bet ar vienkāršāku uzskaites mehānismu ministrija klajā nav nākusi. “Gadiem ilgi sabiedriskās organizācijas ir pašas mēģinājušas sakārtot šo jautājumu. Beidzot arī Kultūras ministrijai pašai būtu jānodefinē, ko tā sagaida no nevalstiskā sektora un kāda veida atbalstu varētu sniegt,” uzskata S. Boicova, piebilstot, ka šādam modelim pamatus vajadzētu ielikt topošajā kultūrpolitikas plānošanas dokumentā “Radošā Latvija”.

Piedalīšanos sarunās ar KM reģionālajām organizācijām sarežģī transporta izmaksas un aizņemtība. Tiesa, saziņu un informācijas savstarpēju apmaiņu starp biedrībām un ministriju varētu nodrošināt plānošanas reģioni, taču to tālākais liktenis joprojām neskaidrs.

“Mazās lauku biedrības ir vislielākais sāpju bērns nevalstisko organizāciju sektorā. Neskatoties uz to, ka tās patiešām padara kultūru pieejamu laukos, ar profesionālajam organizācijām par VKKF finansējumu sacen
sties nejaudā. Arī ne visas pašvaldības motivētas sadarboties, jo tām ir neskaidrs NVO statuss un nozīme kultūras nozarē,” teic S. Boicova.

Viņasprāt, reģionālajām biedrībām, iespējams, būtu vērts apvienoties kādā lielākā organizācijā.

 

Jādara pašiem

Profesionālo amatnieku biedrības “Sēļu pūrs” vadītājai keramiķei Andai Svarānei Jēkabpils novada Zasas pagastā nav nekādas vēlmes stāties kādā lielākā profesionāļu organizācijā, pat Amatniecības kamerā – ne. “Ja būtu kāda jēdzīga savienība, mēs jau sen būtu tai pievienojušies, bet man radies iespaids, ka daudzas asociācijas rodas tikai tāpēc, lai iekasētu biedra naudu. Projektus tās nepiedāvā,” secinājusi A. Svarāne.

Viņas vadītā biedrība savulaik iesaistījusies organizācijā “Lauku partnerība “Sēlija”” tieši tāpēc, ka šī dalība dod taustāmu ieguvumu. Par “Lauku partnerības” administrēto Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai programmas “LEADER” naudu aprīkots biedrības “apdzīvotais” pašvaldības sēļu amatniecības centrs “Rūme” pašā Zasas centrā.

“Mēs nopirkām visu – datorus, kameras, virpas, krāsnis un citas keramikas un kokapstrādes darbnīcām nepieciešamas iekārtas,” stāsta A. Svarāne. Tagad te ar tradicionālajiem sēļu amatiem var iepazīties ikviens interesents un mācekļi gūt praktiskas iemaņas meistaru vadībā, telpās notiek izstādes un simpoziji.

Šo ieceri biedrībai nebūtu izdevies īstenot bez pašvaldības atbalsta, tāpēc A. Svarānei nav skaidrs, kā var sūdzēties par valsts ieinteresētības trūkumu radošo organizāciju darbībā. Viņasprāt, problēma slēpjas tajā, ka biedrības pašas nav pietiekami izglītotas, lai spētu pamatot savas prasības pēc atbalsta un atrastu programmas, kurām pieteikt projektus. Latvija ir pilna ar organizācijām, kas sevi sauc par amatniekiem, taču patiesībā nodarbojas ar salvešu batikošanu un tamborēšanu, nevis strādā pie tā, lai neizmirtu tradicionālā latviešu amatniecība.

Kultūras ministrijas Kultūrpolitikas departamenta Nozaru politikas nodaļas pārstāve Zane Beinare norāda, ka VKKF finansējums nav vienīgais valsts atbalsts kultūras biedrībām Latvijā. Radošās organizācijas tāpat var piedalīties KM konkursos, ja vien tās ir pievienotas KM profesionālo radošo organizāciju reģistram.

Tieši šobrīd, piemēram, norit konkurss “Par Kultūras ministrijā reģistrētajām profesionālajām radošajām organizācijām un profesionālo radošo organizāciju apvienībām paredzēto līdzekļu 2013. gadam sadali”, kurā var iegūt finansējumu biedru naudai starptautiskajās organizācijās.

Taču īstenoti arī konkursi par atsevišķu valsts pārvaldes uzdevumu izpildi, kuros uzvarējušas vairākas radošās organizācijas.

 

Jūtas nenovērtēti

Starpnozaru biedrības “SERDE” vadītājai, māksliniecei un kultūras pētniecei Signei Pucenai Aizputē gan nav skaidrs, kā lai iekļūst KM profesionālo radošo organizāciju reģistrā. Vairākkārt Kultūras ministrijai rakstījusi pieteikumu, bet atbilde tā arī nav pienākusi, pat noraidījums ‒ ne. “Kultūrpolitikas dokumentos ministrija raksta, ka daļa valsts funkciju kultūras nozarē jānodod NVO, bet tajā pašā laikā nav radījusi priekšnoteikumus, lai to izdarītu,” uzsver māksliniece.

Starpnozaru biedrība “SERDE” bija viena no pirmajām, kas pirms vairāk nekā desmit gadiem Latvijā izveidoja starptautisku mākslinieku rezidenču centru, to iekārtojot nojaukšanai paredzētā Aizputes pašvaldības vēsturisko ēku kompleksā, ko pakāpeniski restaurē pašu spēkiem. Gadu no gada mazpilsētā strādā ap 30 ārvalstu mākslinieki, savās aktivitātēs iesaistot aizputniekus. Te notiek izstādes, atklātās meistardarbnīcas, starptautisks čuguna liešanas festivāls un citi profesionālās mākslas pasākumi.

Kultūras programmu varētu attīstīt vēl kvalitatīvāku un vērienīgāku, taču traucē mūžīgā nedrošības sajūta neregulārā un neprognozējamā finansējuma dēļ. Bieži gads sākoties ar neziņu, cik no plānotajiem pasākumiem izdosies īstenot, kamēr nav zināmi VKKF un citu projektu konkursu rezultāti. Šādos apstākļos rezidences attīstība var notikt tikai ļoti lēnām.

“Organizācijām, kas sevi jau pierādījušas, valstij būtu jāpiedāvā nevis viens vai otrs mazītiņš projektiņš, bet normāla programma diviem trim gadiem. Sevišķi jau reģionos, kur tā būtu 
garantija, ka profesionālās mākslas pasākumi te notiks regulāri,” pārliecināta S. Pucena. Pagaidām par šo jautājumu diskusiju nav bijis. Visticamāk, daļai finansējuma programmas ietvaros būtu jānāk arī no Aizputes pašvaldības, ar kuru “SERDEI” šobrīd ir nenoteiktas attiecības, jo, lai arī atsevišķi pasākumi atbalstīti, ilgtermiņa sadarbības koncepcijas nav. S. Pucena uzskata, ka tā vietā, lai pašvaldības koncentrētos tikai uz saviem kolektīviem un kultūras centriem, daļu kultūras funkciju tās varētu nodot radošajām organizācijām, izvērtējot, kurš no visiem piedāvājumiem patiešām ir kvalitatīvākais, interesantākais un profesionālākais.

 

Uztur dzīvu kultūru
seta_4

Savukārt biedrība “Latgales tradicionālās kultūras centrs “Latgaļu sāta”” Dekšāres pagasta “Madžuļos” vairāku gadu ilgās darbības laikā uz valsts atbalstu nav sevišķi paļāvusies. Piemēram, biedrības apdzīvotā 20. gados celtā viensēta Dekšārēs, kur iekārtots arī Latgales tradicionālās kultūras centrs, atjaunota par privāto personu ziedojumiem. Savukārt vēsturisko ēku kompleksa izbūvei turpat līdzās nauda saņemta Eiropas Zivsaimniecības fonda projektu konkursā. “VKKF finansējums drīzāk kalpojis kā pamudinājums sākt īstenot ieceres. Vai tā būtu Varakļānu tautastērpa rekonstrukcija vai kokļu dienu rīkošana, vai grāmatu izdošana, katrā no šiem projektiem ieguldīti gan savi, gan biedrības draugu līdzekļi,” stāsta “Latgaļu sātas” vadītāja, Madonas mākslas skolas direktore Marika Zeimule.

Latgales tradicionālās kultūras centrā uz senajām trizuļu stellēm viņa auž Dziesmu un deju svētkiem pasūtītus tautastērpus. Bet vasarās savas prasmes māca bērniem tradicionālās kultūras nedēļā. Taču, lai tradicionālo latgaliešu amatu uzturētu dzīvu, Marikai “Latgaļu sātā” būtu jāuzturas ik dienu, cenšoties aušanu parādīt un iemācīt iespējami plašākam interesentu pulkam. Šīs ieceres īstenošanai, visticamāk, būtu vajadzīga kāda īpaša programma. “Publiski jau daudz tiek runāts, ka Latgalē ir stipra tradicionālā kultūra un amatniecība, bet, ja paskatās vērīgāk, atklājas, ka te nav neviena kokļu meistara, ir tikai viens rotkalis Maltā, saujiņa audēju, bet daļa keramiķu pensijas gados,” teic biedrības “Latgaļu sāta” pārstāvis Dainis Mjartāns. Viņš uzskata ‒ lai veicinātu seno amatu pārmantojamību, latviešu kultūras pamatvērtībās ir jāiegulda valsts līdzekļi, jo, katru gadu aizejot viņsaulē amatniekiem un dzīvajiem folkloristiem, mēs zaudējam daļu savas identitātes.

 

Drošības sajūta un iespēja plānot

Vēloties iegūt valsts atbalstu, nevalstiskajām kultūras organizācijām jeb biedrībām arī Apvienotajā Karalistē jādarbojas pēc projektu pieteikumu principa. 


Līdzekļus pēc noteiktiem kritērijiem tām piešķir Mākslas padome (Arts Council England) – nacionālā mākslas attīstības aģentūra. Saskaņā ar pērn ieviesto finansēšanas programmu atbalstam var pieteikties ikviena biedrība neatkarīgi no lieluma, mēroga un darbības jomas. Izturot konkursu, tai ir iespēja iegūt statusu Nacionālajā Portfolio organizācijā, un tas nozīmē, ka naudas līdzekļi tiks piešķirti vismaz trim gadiem. Finansējums variējas no dažiem desmitiem tūkstošu līdz nepilnam miljonam mārciņu. 


Izvērtējot pretendentus, vispirms ņem vērā to līdzšinējo darbību un spēju sasniegt mērķus saskaņā ar “māksla ikvienam” konceptu – Mākslas padomes oficiālo desmit gadu stratēģisko plānu un vīziju. Otrkārt, svarīgi, lai visas mākslas–kultūras formas (deja, mūzika, teātris, vizuālā māksla utt.) tiktu atbalstītas samērīgi visas valsts mērogā.


Piemēram, Anglijas lielākais dzejas notikums – Ledberijas Dzejas festivāls (Ledbury Poetry Festival) šogad saņēma atbalstu nepilnu 53 tūkstošu mārciņu apjomā, bet ar katru nākamo gadu summa pieaugs par nepilnu tūkstoti mārciņu. 


Festivāla mākslinieciskā direktore Hloja Gānere uzsver, cik ļoti būtiska ir valsts materiālā iesaiste, kas veido apmēram trešdaļu kopējā festivāla organizācijas budžeta. “Tam pateicoties, mums ir iespēja īstenot projektus visu gadu. Dzejas pasākumos un lasījumu izbraucienos šogad, piemēram, esam uzrunājuši vismaz 5000 skolēnu. Trīs gadu finansējums nenoliedzami sniedz drošības sajūtu.”


Festivāla komandā ir persona, kas atbild tieši par finansējuma piesaistīšanu. Gada laikā sastāda un nosūta vismaz 20 – 30 projektu pieteikumus. Ledberijas Dzejas festivāla budžeta atlikušās divas trešdaļas veido pārdotās biļetes (apmēram 5000 apmeklētāju) un citi piesaistītie naudas līdzekļi. Sponsori ir vietējie reģiona uzņēmumi, dažādi privāti vai publiski fondi. 


Elīna Rekēviča, speciāli “Kultūrzīmēm” mo Birmingemas

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+