Mobilā versija
+4.7°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
5. jūlijs, 2013
Drukāt

Nereti svarīgāks nevis materiālais, bet emocionālais atbalsts

Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

Dienas centra ikdiena ir sava mikropasaule, kurā norisinās dažādas emocionālās drāmas un svētki. Kamēr skatītājam no malas tā ir tikai noadītu cimdu izstāde vai apgleznota zīda glezniņa gadskārtu svētkos, tikmēr citiem tā ir iespēja baudīt aktīvu un piepildītu dzīvi arī pensijā, neiegrimt bezcerībā un vientulības purvā. 


Rīgā ir septiņi dienas centri, kuros darboties, izpausties, atrast socializāciju, mazināt vientulību, aprunāties ar “savējiem” un piepildīt dienu ar interesantām nodarbēm var nākt jebkurš pilngadīgs, kā šeit saka, klients. Tomēr pamatā auditorija ir pensionāri.

 

Satikt citus un 
līdzdarboties

Latgales priekšpilsētas dienas centru “Ābeļzars” vidēji mēnesī apmeklē 110 – 120 pastāvīgo klientu, no kuriem liela daļa ir ilggadēji un uzticami apmeklētāji, kas labprāt bez maksas piedalās dažādās rokdarbu, kustību terapijas, latviešu valodas, gleznošanas nodarbībās, dažreiz saņem arī psiholoģisko atbalstu. Medicīniskos pakalpojumus gan šeit nesniedz, tomēr nākotnē kustību nodarbībām plāno piesaistīt fizioterapeitu. Vecākajai apmeklētājai ir 93 gadi.

Visbiežāk centrā nonāk tie gados vecākie cilvēki, kuri vispirms vērsušies sociālajā dienestā ar lūgumu pēc materiālas palīdzības. “Patiesībā cilvēkiem ir bijis nepieciešams emocionālais atbalsts, tikai viņi paši to ne vienmēr zina,” saka centra vadītāja Inese Sūniņa, kurai ir psiholoģes un sociālā darbinieka izglītība.

Inese pirmo atbalsta grupu izveidoja jau 1999. gadā, bet pēc dažiem gadiem Rīgas Sociālā dienesta ietvaros tapa dienas centrs, kas pašlaik ir Rīgas domes Labklājības dienesta pakļautībā.

“Atšķirībā no attīstīto zemju – Norvēģijas, Zviedrijas, Polijas – centriem, kur senioriem galvenokārt palīdz tikt galā ar sadzīviskām problēmām un sniedz arī medicīniskas konsultācijas, mēs uzsvaru liekam uz cilvēka psiholoģisko atbalstu. Piemēram, skatāmies, vai jaunpienācējam nav depresijas pazīmju,” stāsta Inese. “Tādos gadījumos runājam, novērtējam situāciju, lai saprastu, vai tā ir tikai nomāktība vai tiešām saslimšana. Tomēr parasti, pāris reizes iesaistoties grupu aktivitātēs, šie cilvēki burtiski atdzīvojas. Tātad bija vajadzīga iespēja satikt cilvēkus, aprunāties un līdzdarboties.”

 

Salabst pat strīdnieces

Socializācija un komunikācija ir ļoti svarīgas visos dzīves posmos, bet laikā, kad cilvēks pabeidzis aktīvās darba gaitas, bērni izauguši un dzīvo citur, bet dzīvesbiedrs miris vai pāris šķīries, viņš paliek pavisam viens. Centrs ir iespēja atrast domubiedrus un draugus.

“Cilvēka psiholoģiskie aizsardzības mehānismi vecumdienās kļūst līdzīgi tiem, kādi ir bērniem. Katram gribas aizsargāt savu vietu grupā, svarīga ir hierarhija, drošības un piederības sajūta, tāpēc te izceļas arī pa kādam konfliktam, kurus mēs, dienas centra darbinieces, vērojam no malas un risinām.

Situācija, kad kāds tiek izstumts, nav pieļaujama, lai gan dažreiz tiešām nākas sastapties ar smagiem raksturiem. Šeit nāk ārā viss, kas ir cilvēkā. Joprojām mācām komunicēt, rēķināties ar citiem, sadarboties,” stāsta centra vadītāja. Viņa atminas kādu gadījumu, kad centru sāka apmeklēt divas kundzes – ilggadējas draudzenes. Gadījās, ka abas sastrīdējās un nesarunājās vairāk nekā gadu. Spriedze auga, līdz Inese nolēma rīkot grupas sarunu, kurā visiem bija jāatklāj, kas viņiem citos nepatīk, kaitina. Pēc šīs reizes draudzenes izlīga, raudāja aiz laimes…

Dienas centri atvērti arī citās Latvijas pašvaldībās, to pamata mērķa grupa ir cilvēki ar fiziskiem vai garīgiem traucējumiem, tāpēc pakalpojumi vairāk orientēti uz sociālo aprūpi un rehabilitāciju. Telpas gan neliedz izmantot arī aktīvām sabiedriskām organizācijām.

Daugavpils pilsētas Sociālo lietu pārvaldes vadītāja Svetlana Gavrilova atzīst: “Veco cilvēku lielākā problēma ir vientulība – problēma, ko pat 500 latu liela pensija nespētu atrisināt. Šai sabiedrības grupai visvairāk ir nepieciešams emocionālais atbalsts.

Daugavpilī darbojas deviņas struktūrvienības – dienas centri, kuros uzsvars tiek likts uz sociālo rehabilitāciju un psiholoģiskās korekcijas pakalpojumiem. Pilsētā ir 20 nevalstiskās pensionāru organizācijas, kas organizē senioru sabiedrisko dzīvi.”

 

Uzziņa

Dienas centri Rīgā: “Ābeļzieds” (Dzirciema ielā 24); “Vecmīlgrāvis” (Emmas ielā 3); “Ķengarags” (Aglonas ielā 35/3); “Ābeļzars” (Avotu ielā 31); “Kamene” (Salnas ielā 2); “Kastanis” (Lomonosova ielā 1 k-19); Rīdzene” (Brīvības ielā 237/2 un Ūnijas ielā 49).

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+