Kultūra
Kultūrpolitika

Jauna lietotne palīdzēs tikt galā ar citvalodu personvārdiem 4

Gata Šļūkas zīmējums

Angļu valodā rakstīts vīrieša vārds Richard latviski atveidojams kā Ričards, bet franču Richard – Rišārs. Gan šo, gan citu citvalodu personvārdu pareizrakstību latviešu valodā var pārbaudīt Latviešu valodas aģentūras (LVA) interneta vietnē atrodamajā lietotnē “Citvalodu personvārdu atveide latviešu valodā”.

Dažkārt notiek tā, ka starptautiski pazīstamas amatpersonas vārdu mediji Latvijā raksta dažādi, piemēram, bijušo ANO ģenerālsekretāru Panu Kimunu dēvēja arī par Banu Kimunu. Lai turpmāk personvārdu atveidē nebūtu šādu pārpratumu, noderēs LVA jaunā lietotne, kas ir elektroniska daudzvalodu priekšvārdu un uzvārdu vārdnīca. Tajā apkopota informācija par personvārdu atveidi un atveides variantiem, iestrādāti atveides noteikumi un izmantojamā papildliteratūra par 28 valodām. Vārdnīcas pamatā ir latviešu valodā izdotie personvārdu atveides noteikumi – sākot no 20. gs. 60. gados Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas izdevniecības publicētajām brošūrām “Norādījumi par citvalodu īpašvārdu pareizrakstību un pareizrunu latviešu literārajā valodā” līdz jaunākajiem izdevumiem jau 21. gadsimtā.

Jāraugās pēc jaunākā avota

“Viena no aģentūras funkcijām ir atveidot citvalodu personvārdus gan Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes vajadzībām, gan dzimtsarakstu nodaļām, gan arī pēc redaktoru, korektoru un citu interesentu lūguma,” stāsta LVA Valodas attīstības daļas vadītāja filoloģijas zinātņu doktore Inita Vītola. “Latviešu valodā personvār­di tiek atveidoti, ievērojot to izrunu oriģinālvalodā, tas nozīmē ‒ atbilstoši latviešu valodas fonografētiskajai sistēmai. Lai mums pašiem būtu ikdienā vieglāk strādāt, uzdevums bija apkopot visu laika gaitā tapušo informāciju par personvārdu atveidi, piedāvājot arī iepazīties ar avotos ietvertajiem biežāk lietotajiem personvārdiem un atveides ieteikumiem.”

LVA pārstāve uzsver, ka lielākā šīs lietotnes vērtība ir ne tikai konkrēto personvārdu atveides piemēri, bet gan pievienotā datubāze ar iespēju lasīt avotus: “Šī ir datubāze, informācijas glabātava, un ir vajadzīgs gudrs lietotājs, kurš prot atrast un praksē izmantot vajadzīgo. Spēkā esošais atveides variants parasti norādīts jaunākajā avotā. Visam pāri ‒ Ministru kabineta noteikumi nr. 114 “Noteikumi par personvārdu rakstību un lietošanu latviešu valodā, kā arī to identifikāciju” (2004) un tajos veiktie grozījumi 2018. gadā.” Datubāze turpmāk tiks papildināta arī ar LVA valodas konsultantu sniegtajiem ieteikumiem personvārdu atveidē, kā arī tiks pabeigta, piemēram, ķīniešu un armēņu valodas personvārdu iestrāde, veikti precizējumi atbilstoši Ministru kabineta noteikumu nr. 114 grozījumiem.

“Pašķirstot” lietotnes sadaļas ar dažādu valodu vārdiem, pamanu, ka, piemēram, portugāļu vārds Abel latviski rakstāms kā Abels vai Ābels, tāpat uzrakstīts franču vārds latviski jāatveido kā Ābels – ar garo Ā, igauniski rakstītais Aabel arī būs Ābels, bet norvēģu vīriešu uzvārds Aabel latviski rakstāms kā Obels.

“Šie dažādie atveidojumi rodas tādēļ, ka latviešu valodā personvārdu atveido tā, kā to izrunā svešvalodā. Tas ir galvenais noteikums,” skaidro I. Vītola. “Norvēģu valodā šo vārdu izrunā citādi nekā portugāļu vai igauņu valodā. Ievērojot tikai rakstīto formu, arī latviešu personvār­du angļu valodas kā dzimtās valodas lietotājs izrunās citādi, nekā to darām mēs vai to darīs, piemēram, Vācijā un Krievijā. Jāņem vērā, ka rakstības sistēmas pasaulē ir dažādas. Latviešu valodā pamatā ievērojam fonētisko rakstības principu, tātad – kā runājam, tā lielākoties rakstām; angļu valodā ir pavisam cits rakstības un izrunas princips, un tad vēl franču un citas valodas…”

Precizējam rakstību

Ievērojamu cittautu rakstnieku vai mākslinieku vārdi laika gaitā tikuši rakstīti dažādi, piemēram, uz zviedru rakstnieces Selmas Lāgerlēvas grāmatu vākiem bijis lasāms arī Zelma Lāgerlefa. “Tā vienmēr būs problēma, it īpaši, ja personvārds ir ienācis valodā pirms simt un vairāk gadiem,” atzīst valodniece. “Personvārdu atveides principi tiek nevis mainīti, bet drīzāk tie kļūst arvien precīzāki, it īpaši mūsdienās, kad palielinās svešvalodu pratēju un zinātāju skaits un kad mēs jau varam daudz precīzāk konstatēt, kā izrunā attiecīgo vārdu svešvalodā. Līdz ar to arī varam precizēt tā atveidi latviešu valodā.” Kā piemēru I. Vītola min personvārdu Mendelszons, bet lielākā daļa jau no bērnības zinām komponistu Mendelsonu.

Bieži vien ievērojamu rakstnieku, mākslinieku, citu nozīmīgu kultūras un politiskās jomas darbinieku utt. vārdu un uzvārdu tradicionālā, ierastā forma praktisku apsvērumu dēļ netiek mainīta, lai mēs viņus spētu atpazīt. “Taču, ja šis personvārds mums būtu jāatveido šodien, tā atveide nereti būtu citāda, precīzāka,” teic I. Vītola. Te jāņem vērā, ka bieži vien vēsturiskie personvārdi tikuši atveidoti ar kādas starpniekvalodas palīdzību, kas nav tas ieteicamākais variants. Mūsdienās mainās, tiek precizēta arī vietvārdu atveide, un tad kādu brīdi valodā var pastāvēt paralēlvarianti, kamēr sabiedrība pieņem un apgūst jauno formu, piemēram, Luganska, Luhanska vai Doņecka, Donecka (Ukraina).

No Brazīlijas vai Portugāles…

LVA valodas konsultantes gadā sniedz apmēram 17 000 konsultāciju par personvārdu atveides jautājumiem. Piemēram, uz Latviju brauc itāļu dziedātājs un koncerta rīkotāji vaicā, kā pareizi vārdu rakstīt afišās. Ļoti daudz jautājumu ir arī par to, kā pareizi atveidot personvār­du dokumentos, piemēram, Anglijā, Īrijā vai Turcijā jaundzimuša Latvijas pilsoņa vārdu un uzvārdu, ja viens no vecākiem ir citas tautības un izraudzītais vārdiņš ir mums neierasts. Lingvistes Ingrīda Sjomkāne un Mairita Purviņa stāsta, ka atveidē svarīgi zināt personvārda oriģinālrakstības formu (ar visām diakritiskajām zīmēm): “Piemēram, Lielbritānijā izdotos dokumentos ir turku uzvārdi Tasdeln un Bulca – ja nezinām precīzu personvār­da pierakstu oriģinālvalodā, atveidosim Tasdelns un Buldža; taču oriģinālrakstības forma ir Taşdeln un Bulça, tātad latviski uzvārdi būtu jāraksta Tašdelns un Bulča.”

Ja nav zināma personvārda izcelsme, rodas arī kuriozi. Piemēram, izteikts lūgums atveidot vārdu Jonas, un pirmā doma ‒ viņš ir kaimiņš lietuvietis, tāpēc atveide ir Jons. Taču, kad persona uzzina par šādu rakstību un noskaidro pamatojumu ‒ personvārdus latviešu valodā raksta iespējami tuvu izrunai oriģinālvalodā ‒, rodas iebildumi, jo izrādās, ka personai ir portugāļu izcelsmes personvārds. Un tad jau vārda atveide ir Žonašs. Cits gadījums: atveidojot no portugāļu valodas, svarīgi zināt, vai person­vārds tiek lietots Brazīlijā vai Portugālē, jo atšķiras personvārdu izruna. Piemēram, vārds Gustavo personai, kas dzimusi un augusi Portugālē, latviešu valodā atveidojams Guštāvu, savukārt, ja persona pārstāv Brazīliju, tad – Gustāvu, līdzīgi arī Henrique – Enrīke (Portugālē), Enrīki (Brazīlijā).

Vairāk par lietotni var uzzināt šeit.

LA.lv