Latvijā
Politika

Anda Līce: Ko brīnīties par kaimiņiem, arī mūsu valstī notiek neticamas lietas0


Anda Līce
Anda Līce
Foto: Valdis Ilzēns

Kad pirms gadsimta ceturkšņa kādi brīdināja, ka Eiropas Savienība piekritīs iemainīt savas demokrātiskās vērtības un drošību pret Krievijas gāzi, ļaužu vairākums tam neticēja. Šodien izskatās, ka tā tiešām notiek.

Viss kļūst iespējams, kad demokrātija ir izstaipīta kā ieveramā gumija vai kad tā vispār neskaitās vērtība.

Sen ir zināms – cilvēks (līdzīgi kā dzīvnieks), kad ir labi paēdis, kļūst miegains un zaudē savai sugai raksturīgo modrību, ko tūdaļ izmanto kāda cita, izbadējusies suga.

Cilvēki smietos, ja toreiz, pēc Padomju Savienības sabrukuma, kāds teiktu, ka Krievijā 2019. gadā, sešdesmit sestajā Staļina nāves gadadienā, sarkankarogots gājiens viņa apbedījuma vietu pie Kremļa sienas noklās ar sarkanām neļķēm un tie, kas Staļina laikā nebija pat vēl dzimuši, šodien slavēs viņa vadībā veiktos “varoņdarbus”. Tolaik neticamais tagad diemžēl notiek.

Ļeņina līķis joprojām neaprakts guļ mauzolejā, vēstures arhīvi veras ciet, savās vietās stāv Staļina pavēļu izpildītāju pieminekļi, bet cietumos liek tos, kuri cenšas saglabāt staļinisma upuru piemiņu. Krietnākie un drosmīgākie vēsturnieki atzīst, ka Staļins ir pārlauzis Krievijas tautai mugurkaulu, kamēr oficiālā propaganda turpina stāstīt, ka Krievija beidzot esot piecēlusies no ceļiem.

Ko nu brīnīties par austrumu kaimiņiem, arī mūsu valstī notiek neticamas lietas.

Vēl pirms pāris gadiem šķita neiedomājami, ka Latvijas galvaspilsētā Rīgā “labi pastrādājušie” Nils Ušakovs un Andris Ameriks varētu doties uz ES galvaspilsētu Briseli. Ka lielajos korupcijas skandālos iesaistītie joprojām būs uz brīvām kājām un pat amatos.

Ka nedēļām ilgi ziņu portāli dzeltēs no skaļiem šķiršanās skandāliem un ziņām, kurš kuram ir sadevis pa purnu. Kad uzspļauj loģikai un morālei, par galveno kļūst putas un sārņi, tie peld pa virsu, un tos politkorekti sauc par “meinstrīmu”.

Saistītie raksti

Pēdējos gados daudz runā par pasaules redzējuma un domāšanas modeļa maiņas nepieciešamību, jo pašreizējā paradigma sevi ir izdzīvojusi. Ko mēs kā indivīdi varam katrs darīt? Krievu rakstniece un cilvēka tiesību aizstāve Ludmila Uļicka saka: “Lasīt, domāt un attīstīt savas smadzenes, un censties cīnīties ar iekšējo agresiju.”

Būsim godīgi – mēs tik ātri cits no cita pārņemam šo iekšējo agresiju un labprāt ar to apmaināmies un dalāmies. Par ko mēs runājam satiekoties, kā izpaužamies sociālajos tīklos? Mani daudzi ir mudinājuši paust savas domas kādā no šiem tīkliem. Es taču zinu, ar ko tur sastapšos, un neesmu pārliecināta, ka anonīmām cīņām vajag tērēt savu atlikušo laiku un spēkus.

LA.lv