Nevainīgām zilām actiņām 0
Uzkrītoši, cik ļoti pieņemas spēkā latviešu nācijas pašapziņas noniecināšana, krievvalodīgo tracināšana pret Latvijas valsts iekārtu, neslēptu staļinistu iesūtīšana no Krievzemes Rīgā. Ne jau dziļdziļos mežu masīvos, bet tepat acu priekšā ložņā un darbojas arī vietējie valsts pamatu grāvēji.
Šie zemesložņas ir maskējušies aiz nevalstisko organizāciju, cilvēktiesību cīnītāju, pusreģistrētu un reģistrētu partiju, antifašistu izkārtnes, un, kaut b. Ždanoka savā taisnīgajā cīņā nule iznesusi priekšā Bībeli, pa lielākai daļai šie sugasbrāļi ir asiem zobiem bruņotas bandas, kuru mērķis ir vājināt Latvijas neatkarību, cik iespējams, pakļaut to savu mērķu īstenošanai. Lasītāji atcerēsies, kā nesen aizsardzības ministrs Pabriks, kritiski novērtējis šādas “Krievu sabiedrības” organizācijas sadrukātu “karšu atlantu”, vērsās Drošības policijā – bet cik neviltots pārsteigums atspoguļojās biedrības priekšnieces Favorskas rudzupuķu zilajās actiņās, sak, kā tas nākas, ka Latvijas demokrātijā vairs nedrīkstētu rakstīt tādas lietas? Par ko Pabriks šūmējas? Visu laiku taču drīkstēja! Un skanēja spiegšana, ka ministrs būtu iesūdzams tiesā. Nudien, Favorskai ir taisnība. Gadiem ilgi falsifikāciju un fabricējumu boršča maisītājiem šai valstī bija silti kā pie kamīna. Te varēja pātarot, ko vien gribēja un kā vien gribēja – po bojarski vai po carski. Neviens nelikās zinis, ka informatīvo galdu noridā ar musinošiem un naidu kurinošiem mušmiru novārījumiem, sālītiem pretvalstiskiem gurķiem, ar pelējuma sēni pārvilktām vēstures nepatiesībām un pēc ķiplokiem smakojošu pretlatviskumu. Karatists Pabriks štrunta biedrībai tikvien kā knipi uzsitis, painteresējies, vai nav Drošības policijas ziņā ielikt klistīru melu liešanai, kad jau ceļas gāzveida sašutums par “brīva vārda” iegrožošanu. Taču mūsu lasītāji jau 20 gadus uzdod vienu un to pašu jautājumu – kāpēc tādai Ždanokai vēl no interfrontes laikiem ir brīv nodarboties ar sabotāžu pret Latviju?
Kāpēc citi kaitēkļi svabadi drīkst liet jifti, aizvainojot valstsnācijas jūtas, tricinot valstī pieņemtās vērtības? Vai valsts vadītājiem par to kā kaķim zem astes vai zilonis uz auss uzkāpis? Par atbildi dažreiz dzirdam mierinājuma vārdus, ka šie “brīvdomātāji” esot uzdurti uz drošības dienesta dakšiņas, novietoti redzeslokā, lai vai slapstītos pazemē vai klīstu tumšos koridoros.
Par to gan nav paļāvības, bet pieņemsim, ka tā. Tad otrs jautājums ir – kāpēc gļēva ir mūsu politisko sprīdīšu roka, kurai vajadzēja vilkties dūrē un krist pār pretvalstiskā bara propagandu kā āmuram? Ar atspēkojošiem argumentiem ir jāizbirstē murgi, ka šai valstī “atdzīvojas fašisms”, “notiek cittautiešu apspiešanas”, un ar likuma mīklas rulli bija jāizdzenā visi aicinātāji uz referendumiem, ar kuriem iznīcinātu Latvijas valsti. Tas nenotiek, tāpēc Latvijā ierodas vēl melnsimtnieciskāk apkalti vīri, kuri bez bēdu paziņo, ka šīs valsts neatkarība ir sīks misēklis, neliela vēsturiska kļūdiņa, ko pēc zināma laika izlabos. Šādu lektoru “nodarbībā” pat rakstniekam Točam esot palicis slikti ar māgu! Bet ziniet, ko varētu nozīmēt, ja šī svētā cilvēka miesai un garam piemetas nelabums? Ka tuvu ir brīdis, kad baltos kentauros izjās “humānāk domājošie” un mērenākie krievi. Viņus pazīsim pēc činas un zinām, kā kuru sauc vārdā, tēvvārdā. Viņi teiks – fui, nav smuki spārdīt zirgābolus virsū latviešiem, nevajag gan viņus kacināt ar referendumiem un viņu valsts noliegšanu. Tie ir ļoti slikti krievvalodīgie, kas tā dara, mums pietiktu ar mazu atkāpšanos, nelielu piekāpšanos – sāksim no baltas, nevis neglīti sašvīkātas lapas.
