Latvijā
Izglītība

Māris Zanders: Latvijas izglītības kvalitātei nenāk par labu tas, ka visi cits citu pazīst0


Māris Zanders
Māris Zanders
Foto – Timurs Subhankulovs

Latvijas Universitātes (LU) vieta pašmāju augstākās izglītības un zinātnes ekosistēmās ir tik nozīmīga, ka kandidātu uz LU rektora amatu debates šonedēļ (šonedēļ paredzētas arī rektora vēlēšanas) bija notikums, kas pārsniedz vienas augstskolas tematiku.

Attiecīgi tālākajā tekstā nebūs novērtējuma kandidātiem, bet dažas piezīmes par to, ko debates, iespējams, atklāj par augstāko izglītību un zinātni Latvijā kopumā.

Vispirms jāpiemin jautājumi, kas neizskanēja, un labi vien ir, ka neizskanēja.

Citiem vārdiem sakot, Latvijas akadēmiskā vide vismaz pagaidām ir bijusi pasargāta no tā idiotisma, kas krāšņos ziedos plaukst virknē Rietumu augstskolu saistībā ar t. s. kultūrkariem. Lai lasītājs labāk stādītos priekšā, par ko ir runa, iedomāsimies situāciju, kad pasniedzējam, pirms viņš ķeras pie “Mērnieku laiku” analīzes, būtu jābrīdina publika, ka Kaudzīšu darbā lasāmie slātaviešu un čangaliešu apraksti var radīt “traumatisku pieredzi” kādam no klātesošajiem vid­zemniekiem.

Vai iedomāsimies situāciju, kad studentu grupa pieprasa kursa ietvaros neapskatīt Jaunsudrabiņa “Aiju”, jo darbā ir “patriarhālais diskurss, kas objektivizē sievieti”. Tātad atkārtošos – par laimi līdz šim marasmam mēs vēl neesam nodzīvojušies.

Toties ir tēmas, par kurām būtu bijis gan interesanti, gan noderīgi apmainīties domām, bet tas, šķiet, nenotiek. Un tā pat nav kandidātu vaina – acīmredzot šīs tēmas nav komfortablas pašiem ekosistēmu iemītniekiem.

Ņemot vērā Latvijas objektīvos “parametrus”, augstākās izglītības un zinātnes aprindās ir visi priekšnoteikumi pārspīlēta korporatīvā gara attīstībai, ko nepieklājīgi ļaudis apzīmētu ar seno izteicienu “vārna vārnai acī neknābs”.

Mēs varam dienām runāt par Latvijas augstākās izglītības un zinātnes starptautiskās konkurētspējas paaugstināšanu, bet tā būs tikai retorika, ja nebūs mehānismu, kas izskaustu paviršību un konjunktūrismu. Kādā konferencē šomēnes runātājs aplūkoja “dāņu” vēsturnieku Johanu ­Heizingu, acīmredzot uzskatot, ka “Dutch” nozīmē “dāņu”…

Savukārt dažas dienas vēlāk citā konferencē kā “afrikāņu uzvārdi” tika pieminēti Fulani, Jorubi, Igbo, lai gan patiesībā runa ir par etniskām grupām vai dialektu kopām, kas katra apvieno dažus desmitus miljonu cilvēku… Aizrādījumu vai precizējumu nebija.

Šie ir ļoti “plakani” piemēri, bet tas nemaina lietas būtību – Latvijas augstākās izglītības un zinātnes kvalitātei nenāk par labu tas, ka visi cits citu pazīst un nav lielas vēlmes kolēģu kļūdas vai apzinātas haltūras publiski kritizēt.

Otrs tēmu loks, par ko klusēšana skumdina, ir it kā pretējs iepriekš minētajam – pārliecīga pieticība jautājumā par darba nepieciešamību. Šķiet, akadēmiskās aprindas ir varas pārstāvju un lielā mērā arī sabiedrības attieksmes iebaidītas un izmisīgi cenšas pamatot savu pastāvēšanu ar nepieciešamību “tautsaimniecībai”, “izglītības eksporta potenciālam” utt.

Manuprāt, netiek pienācīgi runāts par to, ka izglītības un zinātnes mērķis ir arī zināšanas – jaunu iegūšana, jau iegūto sistematizēšana un saglabāšana. No šī viedokļa raugoties, ir jāspēj skaidri un gaiši pateikt, ka arī tik nelielai nācijai ir nepieciešams tas, ka vismaz daži cilvēki apgūst senebreju valodu, nodarbojas ar insektu uzvedības pētniecību, spēj korekti komentēt gravitācijas viļņu reģistrēšanas metodes.

Saistītie raksti

Ģeoloģija nav tikai ieguves rūpniecības vai būvnieku konsultēšana, vēsture nav tikai patriotisma veicināšana. Būtu liekulīgi prasīt no akadēmiskajām aprindām uzstājīgāku attieksmi pret lēmumu pieņēmējiem varā, jo šajās attiecībās nepieciešama zināma izmanība, tomēr ekosistēmas iekšpusē, ja tā drīkst izteikties, noderētu vairāk savstarpējas iedrošināšanas un mazāk “efektivitātes”, “inovāciju” un līdzīga žargona lietošanas.

Šādā kontekstā varētu arī novēlēt, lai Latvijas sabiedrība kopumā augstākās izglītības un zinātnes ekosistēmas vērtētu nevis rektoru (vadītāju vispār) personību vai statistisko rādītāju (studējošo skaits u. c.) līmenī, bet apzinātos ekosistēmas autonomijas nepieciešamību un pašvērtību.

LA.lv