Mobilā versija
-2.4°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
26. oktobris, 2016
Drukāt

No suņu uzbrukumiem cietušajiem vairs nebūs, kur meklēt palīdzību (6)

Foto Kate ŠternaFoto Kate Šterna

Suņu īpašnieki ir dažādi: progresīvi un aktīvi, kuri savus suņus apmāca, socializē, piedalās dažādos pasākumos, sporto ar tiem. Šo cilvēku mājdzīvnieki ir kā vēlami un pilntiesīgi sabiedrības locekļi, tikai mēmi. Tai pat laikā ir vienaldzīgie, kuru suņi dzīvo pie ķēdes, vienatnē pagalmā, nereti badā un netīrībā, vai arī vienkārši netiek mācīti, bet skraida paši par sevi.

Ir agresīvie saimnieki, kuri speciāli kūda suņus pret kaķiem, citiem suņiem un cilvēkiem, tā realizējot savas neveselīgās ambīcijas. Visbiežāk, šādos apstākļos audzināts suns kļūst bīstams. Un te runa nav par šķirni. Runa ir par pieredzi, kas veidojusi suņa raksturu – cietsirdību, nežēlību gadu garumā, par dzīves apstākļiem, par dažādām situācijām, kas radījušas vairāk vai mazāk negatīvu ietekmi. Protams, arī ģenētikai ir liela nozīme un arī tā ir cilvēka atbildība – pareizi izvēlēties pārošanas partneri un ļoti atbildīgi apsvērt, vai un kāpēc vispār ir vajadzīgi šie kucēni, jo nepārdomāta pārošanas rezultātā nereti rodas psihiski nelīdzsvaroti suņi ar fiziskās un psihiskās veselības traucējumiem.

Nelīdzsvarots, agresīvs suns var uzbrukt bez iemesla. Psihiski vesels suns var iekost, kad ir pārbijies, ja nav pienācīgi mācīts, ja viņu kucēna vecumā ir tracinājuši un ņēmuši nost ēdienu, ja viņam dara pāri, vai viņš domā, ka tūlīt viņu sitīs. Situācijas ir dažādas. Sekas arī. Dažreiz mediji uzpūš no mušas ziloni, izmantojot krāšņus, emocionāli iekrāsotus epitetus un salīdzinājumus, kā arī biedējošas bildītes, kas bieži vien nav saistītas ar konkrēto notikumu. Taču ir arī patiesi šausminoši gadījumi, kad suņi sakož cilvēkus, tai skaitā bērnus, vai notiek regulāri konflikti ar suņiem un to neadekvātiem saimniekiem. Šādā situācijā līdz šim cietušie vērsās policijā un pieprasīja īpašo procedūru. Testu, kura laikā kinologs, policists un veterinārārsts, izmantojot dažādus kairinātājus, pārbauda, vai suns patiešām ir bīstams, ieviesa jau ļoti sen. Šo testu nevar pieprasīt kurš katrs sava kaimiņa histēriskajai balonkai, vai bīglam, kurš parkā regulāri pieskrien ar skaļu riešanu. Šo laikietilpīgo profesionālo testu veic tikai patiešām nopietnu, un/vai regulāru uzbrukumu gadījumā. Ir nepieciešams cietušā iesniegums policijā, kas kalpo par pamatu lietas ierosināšanai, suņa testēšanas komisijas izveidei un turpmāko lēmumu pieņemšanai.

Tagad Zemkopības ministrija (ZM), plašākai publikai neziņojot, ierosina atcel Dzīvnieku aizsardzības likuma pantu 5.1.: (1) Suni par bīstamu atzīst Pārtikas un veterinārā dienesta izveidota suņa uzvedības izvērtēšanas komisija (turpmāk — komisija). (2) Ja sākts suņa uzvedības izvērtēšanas process, suņa īpašnieks vai turētājs ievēro normatīvajos aktos par bīstama suņa turēšanu noteiktās prasības. (31.03.2010. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 04.05.2010.)”.

Kā uzskata Latvijas Veterinārārstu biedrības Mazo dzīvnieku nodaļas priekšnieces vietniece Lita Konopore, ja šo likuma pantu dzēsīs, neviens neko vairs nedarīs cietušo labā. Šobrīd no visiem komisiju pārbaudītajiem suņiem 30% patiešām tiek atzīti par bīstamiem un uz tiem tiek attiecinātas īpašas turēšanas prasības: pastaiga tikai pie pavadas, apzīmēšana ar sarkanu kakla siksnu, uzpurnis.

Nav pieņemami noņemt šo funkciju (Pārtikas un veterinārajam dienestam) un nevienam citam to neuzlikt, sacīja L.Konopore. Ja minēto Dzīvnieku aizsardzības pantu strīpos, cietušajiem vairs nebūs nekāda glābiņa. Tikmēr bīstamo suņu skaits noteikti nemazināsies. Kāda tad būs kārtība suņu uzbrukumu gadījumā no iemeslu izskatīšanā? Bīstamo suņu testēšanas kārtība gadu gaitā bija ļoti labi atstrādāta. Iespējams, to vajadzētu pilnveidot, bet tagad pateikt sabiedrībai, ka vairs nav vajadzīga aizsardzība pret bīstamiem suņiem, būtu ļoti pārsteidzīgi, sacīja L.Konopore.

Zemkopības ministrijas Veterinārā un pārtikas departamenta eksperte Inga Kronenberga pauda viedokli, ka attiecībā uz bīstamo suņu kontroli, daudz efektīvāk būtu ieviest bargākus sodus saimniekiem, kuri ir patiesie atbildīgie jebkurā ar suņa nodarītiem zaudējumiem vai miesas bojājumiem saistītā lietā. Viņa arī norādīja, ka visas tiesvedības saistībā ar suņu atzīšanu par bīstamiem ievelkas ļoti ilgi un ir darbietilpīgas. Īpašnieki nereti pārsūdz suņu novērtēšanas komisiju lēmumus. Rekords esot tiesvedība septiņu gadu garumā. Bīstamo suņu testēšana un ar to saistītās tiesvedības prasot pārāk lielus resursus no Pārtikas un veterinārā dienesta (PVD) un vispār nav lietderīgi.

Šī brīža sistēma nosaka, ja suns atzīts par bīstamu, viņam likumā noteiktajā kārtībā ir jāstaigā pie pavadas, ar sarkanu kakla siksnu un uzpurni. I.Kronenberga pieļāva, ka realitātē tas tā nenotiek. Tad būtu jāpieliek katram bīstamajam sunim pa inspektoram klāt. Katram cilvēkam ir jāzina savs suns un jābūt par to atbildīgam. Jebkurā konfliktā ar suņa iesaistīšanos ir vainīgs tā īpašnieks. Bargāki naudas un administratīvie sodi varētu celt suņu īpašnieku pienākuma un atbildības apziņu.

Pašreiz par Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 106.panta otrajā daļā paredzēto dzīvnieka turēšanas prasību pārkāpumu, kā rezultātā nodarīts fizisks vai materiāls zaudējums, fiziskām personām tiek piemērots naudas sods no EUR 15 līdz EUR 700, bet juridiskām personām – no EUR 700 līdz EUR 1400, konfiscējot dzīvniekus vai bez konfiskācijas.

Likumprojekta “Grozījumi Dzīvnieku aizsardzības likumā” anotācijā, kas ir atrodama Ministru kabineta (MK) mājas lapā ir teikts, ka izskatot dažādas lietas, kur bijuši iesaistīti agresīvi un bīstami suņi, PVD ir secinājis, ka incidenti, kā rezultātā suns ir uzbrucis cilvēkam vai citam dzīvniekam, ir radušies MK noteikumu Nr.266 neievērošanas rezultātā. Vienkāršiem vārdiem sakot, saimnieki nerūpējas ne par suņu socializāciju, ne par apmācību un bieži vien arī par pienācīgiem dzīves apstākļiem aizmirst. No minētā secināms, ka par suņa radīto apdraudējumu atbildība ir jāuzņemas tieši dzīvnieka īpašniekam vai turētājam, kurš nav ievērojis minēto noteikumu prasības.

Vislielākā ietekme uz suņa raksturu ir saimnieka psihes stāvoklim un atbildības pakāpei, tā uzsver dzīvnieku psiholoģe Inga Cerbule. Piemēram, zooloģiskais dārzs ir pilns ar potenciāli bīstamiem dzīvniekiem, taču mūs tas neapdraud, jo mēs viņus nekad nesatiksim. Viss sākas un beidzas ar saimnieku. Ja viņš apzinās, ka viņam ir suns ar kaut kādu agresijas potenciālu, tad saimniekam pašam ir jāizvērtē, kā tagad ar šo suni dzīvot tā, lai tas atbilstu mūsu valstī noteiktajām prasībām. I.Cerbule norāda, ka Ministra kabineta noteikumos Nr.266. ir noteikts, ka cilvēka hobijs turēt suni, nedrīkst apdraudēt un traucēt citus. Saimniekam, paņemot konkrētu dzīvnieku ir jādomā, ka kā un kur tas tiks turēts. Dzīvnieku psiholoģe uzsvēra, ka mūsdienu sabiedrībā suņa galvenā loma ir kompanjons. Tomēr, atkarībā no šķirnes un indivīda rakstura īpašībām, suns var būt dabiski agresīvs pret cilvēku. Ja kaut kādu iemeslu dēļ cilvēks vēlas turēt agresīvu dzīvnieku, vai arī viņš secina, ka sunim piemīt tādas rakstura īpašības, bet saimnieks netiek galā ar audzināšanu, viņam ir jāparūpējas, lai tas neapdraudētu sabiedrību un sugas brāļus. Te ir vērts atgādināt, ka Dzīvnieku aizsardzības likums prasa nodrošināt suņiem šķirnei atbilstošus turēšanas apstākļus, socializāciju un apmācību, pietiekamu fizisko slodzi u.t.t. I.Cerbule sarunā uzsvēra arī citu tēmu, kas saistībā ar suņu turēšanu tiek cilāta nepiedodami reti – pašu suņu aizsardzība pret cilvēku nežēlību.

Piemēram, lai bērni nevarētu kaitināt sētas suni, vai kādam neienāktu prātā iebakstīt tam ar koku, ieteicams dzīvniekam ierīkot voljeru pagalma iekšpusē, bez pieejas žogam. Lai suns neciestu avārijā, no citu suņu uzbrukumiem, cilvēku nežēlīgas izturēšanās, kas neapšaubāmi atstāj iespaidu uz viņa raksturu, nevajag suni laist staigāt vienu pašu.

Runājot par to, kas ir efektīvāk, vai bīstamo suņu testēšanas sistēma, vai bargāki sodi to saimniekiem par pārkāpumiem un incidentiem, I.Cerbule atzina, ka sodiem ir daudz lielāka ietekme uz cilvēku apziņu. Piemēram, ja suns ir sakodis bērnu. Viņa vecāki pasūdzēsies un tad notiks izvērtēšana. Bet dzīves situācija jau ir parādījusi, ka šis suns var būt agresīvs. Ko vēl vajag pierādīt? Ko dos šis tests? No praktiskā viedokļa nav nozīmes, vai suns traumēja bērnu aiz dusmām, aiz bailēm vai kā citādi. Tā ir saimnieka atbildība nodrošināt, lai suns nenodara pāri apkārtējiem un, lai cilvēkiem arī nebūtu iespēja nodarīt pāri sunim. Bargāki sodi par suņu turēšanas noteikumu pārkāpšanu, par dzīvnieka nodarītiem miesas bojājumiem cilvēkam vai postījumiem noteikti būs efektīvāki, nekā bīstamo suņu tests, kas, faktiski, ir tikai informatīvs pasākums.

Pievienot komentāru

Komentāri (6)

  1. Vācijā ir ļoti stingri noteikumi suņu īpašniekiem.Ja suns ir agresīvs ( nav gājis suņu skolā) tad pašam īpašniekam ir jāiet speciālā skolā un, kad noliek eksāmenu,tikai tad viņš drīkst vest suni skolā.

  2. …”Piemēram, ja suns ir sakodis bērnu. … Tā ir saimnieka atbildība nodrošināt, lai suns nenodara pāri apkārtējiem un, lai cilvēkiem arī nebūtu iespēja nodarīt pāri sunim.”TĀ IR ARĪ CILVĒKU UN PAŠU VECĀKU ATBILDĪBA – MĀCĪT BĒRNAM NEKACINĀT SUNI. Manu suni kaitīnāja pieaudzis cilvēks. Sune protams bija pie pavadas un uzpurnī. Tā ka nevarēja aizstāvēties un aizstāvēt mani. Ko darīt šādā situācijā??!!

  3. Vienīgais glābiņš piparu gāze kā ikdienas nepieciešamība. Pārbaudīta vērtība.

  4. Visus bīstamos suńus Atbildēt

    Iznīcināt jo tie ir nezvēri un to “saimniekus” sodīt.

  5. Soda čeks ir vislabākais , kas savaldīs agresīva suņa saimnieku – atkārtošos saimnieku.

  6. Ja tiesa būtu ātra un efektīva,tad nekādas komisijas nebūtu vajadzīgas….,ja izskanētu ziņa,ka agresīva suņa saimnieks kompensācijās un sodos samaksājis tūkstošus,tad šī “”problēma”” tiktu atrisināta ļoti ātri.

Medību laikā sievietei iešauj kājā Sestdien Kurzemē medību laikā kāda sieviete guvusi šautu brūci kājā.
Draugiem Facebook Twitter Google+