Mobilā versija
-1.6°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
2. jūnijs, 2015
Drukāt

No “Tanheizera” pie Raiņa. Saruna ar Rēziju Kalniņu un Aināru Rubiķi (6)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

“Latvijas Koncertu” rīkotais nu jau tradicionālais Rīgas festivāls Raiņa un Aspazijas 150 gadu jubileju iezīmēs ar koncertuzvedumu “Tur, kur gars ar garu jūtās satiekas” šosestdien 6. jūnijā Dzintaru koncertzālē. Koncertuzvedumā piedalīsies Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, jauniešu koris “Kamēr…”, solisti – Gunta Gelgote (soprāns) un Daumants Kalniņš (baritons).

Tiks atklāts Raiņa un Aspazijas iepazīšanās stāsts un krustpunktu mistērija. No 1154 Aspazijas vēstulēm Rainim un 1345 Raiņa vēstulēm Aspazijai ārā tiks celtas tās, kas visspilgtāk vēsta par abu dzejnieku radošo ceļu, šaubām un cerībām, viņu savstarpējo attiecību nozīmi literārajā mūžā. Šī sarakste aptver 35 gadus no abu dzīves. Dzejnieku vārdus par savējiem šajā vakarā vērtīs Dailes teātra aktieri Artūrs Skrastiņš un Ilze Ķuzule-Skrastiņa.

Raiņa un Aspazijas vēstulēs pausto papildinās mūzika, kas iedvesmojusi abus dzejniekus – Šūmaņa “Sapņojums”, Grīga “Pērs Gints”, Dārziņa “Melanholiskais valsis”,, kā arī dziesmas, kurās otru mūžu radusi Raiņa un Aspazijas dzeja – Melngaiļa “Sīkie pirkstiņi”, Mediņa “Vasaras vakars”, Vītola “Mēnestiņš meloja”, Kalniņa “Sapņu tālumā” un “Pastardiena”, Paula “Cik grūti”, Kalniņa “Pūt, vējiņi!”.

Tvertas arī abu dižgaru ideju drāmas – skanēs fragmenti no Jura Karlsona baleta “Sidraba šķidrauts”, Zigmara Liepiņa dziesma “Pasaciņa”. Koncertuzvedumu vainagos Jura Karlsona simfoniskās fantāzijas “Jāzepa vīzijas” pasaules pirmatskaņojums, kuram iedvesmu komponists smēlies šogad Ēģiptē, izstaigājot takas, kuras glabā Jāzepa pēdu nospiedumus.

Uzveduma režisore ir Rēzija Kalniņa, pie diriģenta pults Ainārs Rubiķis.

– Jūsu izlolotais uzvedums ir vērienīgākais, kas Rainim un Aspazijai veltīts viņu 150.jubilejā. Kā radās ideja?

Ainārs Rubiķis: – Vēlā nakts stundā Novosibirskā skatoties kultūras kanālā Čaikovskim veltītu koncertu, kurā daudz skanēja izcilā komponista mūzika un tika lasītas viņa vēstules, pēkšņi – pag, mums taču ir Rainis un Aspazija.! Tas bija divus gadus pirms Latvijā vispār sāka domāt par abu dižgaru jubilejas programmu.

Rēzija Kalniņa: – Caur vēstulēm risināsim divu ģēniju kopdzīvi jeb nekopdzīvi, radošu cilvēku attiecību līkločus. Tas būs stāsts gan par Raini un Aspaziju, gan vīrieša un sievietes attiecībām. Cik liela artava tiek radošam garam? Rokoties cauri vēstuļu kaudzei, man radās sajūta, ka Raini vienkārši ienīstu. Par visiem sānsoļiem pa apli, kas māksliniekiem ,jā apriori piemīt un no kā nekādi nevar izbēgt, par vīrieša egocentrismu…

Kā dzimst mīlestība, kā tā mūs pārvērš, kā pārlejamies viens otrā un kā pamazām, nesaku mirst, bet šī mīlestība kļūst ļoti savtīga? Tas ir lielais jautājums, uz kuru man nav atbildes. Kas notiek ar attiecībām, mīlestību, un ko tās vārdā vērts upurēt? Vai mākslas paliekošās vērtības – lugas, dzejoļi, ir tā vērti, lai to vārdā ko ziedotu? Saules meita Aspazija un Mēnessmeitiņa uz vecumu – diezgan nožēlojami, bet arī iedvesmojoši. Taču, vai ir vērts sagādāt otram tādas ciešanas, lai rakstītu lielisku dzeju? Domāju, ka ne. Tāpat kā Rainis un Aspazija caur vēstulēm, arī viņu literārajos darbos caurviju motīvs ir tas, ar ko lugu varoņi dzīvo – ar savstarpējo attiecību skaistumu, kaisli, klupieniem, sāpēm. Kā Aspazijas “Sidraba šķidrautā” Normunds ar Gunu, kā Raiņa “Jāzepā un viņa brāļos” Asnāte ar Jāzepu…

Kas radošu personību kopdzīvē ir svarīgākais, lai tā būtu savstarpēji rosinoša, papildinoša, bez upurēšanas pieskaņas no viena vai otra puses?

Tas ir kaut kas neparasts, ka otrs cilvēks izlēmis ar tevi pavadīt dzīvi. Tā ir dāvana, par kuru jāizjūt pateicība. Tāpat kā par to, ka runājat vienā mākslas valodā, kā tas ir mums ar Aināru.

Pievienot komentāru

Komentāri (6)

  1. Atvainojos, ka tik vēlu rakstu.
    Liels paldies par koncertuzvedumu “Tur, kur gars ar garu jūtās satiekas” 6. jūnijā Dzintaru koncertzālē.

  2. “Pavadīt dzīvi”? Ko nozīmē dzīvot un no nozīmē pavadīt? Es redzu lielu atšķirību.

  3. Bez krieva vadošās lomas latviešiem, droši vien, vairs neiztikt! Ko tad mēs arī tagad sauksim to “Tannhäuser und …” par Tanheizeru? Tad jau vajadzēja arī stūdēt pareizticību nevis islamu. Vai tā jūsu “māksla” nesliecās uz šprotu līmeni? Cik procentu Kristusa būtu pareizi pareizticībā? .. Visu ko var attaisnot vai sapelt ja gribās. Mājās ir grūtāk? Gan jau vēl nāks tie īstie gari mūsu zemē, brauciet mierīgi. Krievs jau jums ļaus tur strādāt kamēr “sēdēsiet klusu” un pildīsiet pasūtījumu.

    • Šajā komentārā smaržo pēc ”prievīšu nacionālista”,no viszinoša inteliģenta.

      • Neesmu spēcīgs smaržās, bet domāju, ka esmu pareizi saprasts. Pamēģiniet tajā plašajā un augstu kulturālajā zemē kaut kur apšaubīt Krimas pievienošanu vai to, ka pie visa vainīgi ASV un Jūsu lielie plāni un piedāvājumi tūlīt izbeigsies. Mūsu nabaga Latviju jūs varat droši pelt un apsaukāt kā gribat. Tas nekādīgi neietekmēs Jūsu labklājību.

  4. Re kaa,pie mumsj jau tas pats notiek ar teaatru direktoriem,bet Juus tas netraucee no vinjiem sanjemt darbu Nac.teaatrrii!

Jaunajā "Oņeginā" nav "fašistu" un "mūsējo". Pilnā saruna ar Rubiķi un KalniņuDiriģents Ainārs Rubiķis un režisore Rēzija Kalniņa operā "Jevgeņijs Oņegins" aicinās uz "romantikas, ilūziju un realitātes cīņu". Kā viņu redzējums atšķirsies no Andreja Žagara iestudējuma 2010. gadā?
Draugiem Facebook Twitter Google+