Latvijā
Politika

“Nopietni jādomā par Latvijas valsts ilgtspēju jaunajā, globalizētajā pasaulē.” INTERVIJA ar Egilu Levitu2


Egils Levits: “Es savu lomu valsts sistēmā redzu nevis kā koalīcijas līguma garants, bet gan kā Satversmes sargs.”
Egils Levits: “Es savu lomu valsts sistēmā redzu nevis kā koalīcijas līguma garants, bet gan kā Satversmes sargs.”
Foto: Timurs Subhankulovs

Jurists un politologs EGILS ­LEVITS publiski ir norādījis, ka “negribētu un nevarētu būt” tikai vienas partijas virzīts kandidāts uz Valsts prezidenta amatu. Viņa vēlme ir piepildījusies, jo visas koalīcijas partijas ir vienojušās par Levitu un maija sākumā iesniegs viņa kandidatūru Saeimas prezidijam. Ar Egilu Levitu tikās žurnālisti Māris Antonevičs un Māra Libeka.

 

Gribam atgriezties pie Latvijas politiskās vides raksturojuma, kuru jūs sniedzāt pēc iepriekšējām Valsts prezidenta vēlēšanām: melošana, muldēšana un shēmošana. Vai tas, ka esat piekritis kandidēt, rāda, ka nu šīs pazīmes ir izskaustas?

E. Levits: Politiskā kultūra lēnām uzlabojas neatkarīgi no Valsts prezidenta vēlēšanām. Jo ilgāk darbojas Satversme, jo vairāk pilnveidojas politiskā kultūra, un līdz ar to vairāk samazinās politikas līdzšinējās negatīvās blakusparādības. Tomēr jāuzmanās – to vietā var rasties jaunas.

Piemēram, atklāts balsojums Valsts prezidenta vēlēšanās ir solis uz priekšu Latvijas politiskajā kultūrā un samazina negatīvās izpausmes, kas diskreditē parlamentāro demokrātiju.

 

Ar ko 13. Saeima atšķiras no 12. Saeimas?

Trīspadsmitajā Saeimā ir daudz lielāka fragmentācija. Parlamentā ir ievēlētas jaunas partijas, kuras uztvēra neapmierināto vēlētāju gribas izpausmes. Neapmierinātība ar līdzšinējo politiku ir pārvērtusies politiskajā kapitālā, un tagad šīm partijām ir jāpierāda, ka tās attaisno uz tām liktās cerības. Visas trīs jaunās partijas ir iesaistījušās valdības darbā, tātad uzņēmušās atbildību. Tur nonākot, ir jārīkojas mazliet citādi nekā tad, kad var runāt, ko vien vēlas.

Godprātīgam cilvēkam atrašanās pie varas uzliek citus rāmjus.

Mēs redzam, ka šī valdība funkcionē, un šķiet, ka Ministru prezidents Krišjānis Kariņš ir īstajā vietā, lai šo ļoti fragmentēto valdību veidojošo partiju kopumu ievadītu konstruktīvā gultnē. Ja tas līdz šim ir izdevies, tad man ir klusa cerība, kas tas izdosies arī turpmāk līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām.

 

Jūsu priekšnoteikums kandidēšanai bija visas valdošās koalīcijas atbalsts. Vai tas nav pret Satversmes un demokrātijas garu – tas tomēr paredz, ka vēlēšanas ir sacensība, nevis kaut kāda iepriekšēja vienošanās?

Latvijā, kur darbojas parlamentārā demokrātija, valdību veidojošais Saeimas partiju vairākums ir atbildīgs par valsts lēmumiem un politikas tālāko virzību, tostarp arī par svarīgāko valsts amatpersonu izvēli. Tas nozīmē, ka valdību veidojošajām partijām vispirms ir jāapsver iespējamie kandidāti un pēc tam jāvienojas par kopēju kandidātu, kas ir pieņemams visām.

Diskusijas un strīdi starp valdību veidojošajām partijām – un šo partiju iekšienē – notiek pirms kopējā lēmuma pieņemšanas, bet ne pēc tam, jo tas šķeļ valdību, vājina to un neatbilst parlamentārās demokrātijas loģikai. Valdību veidojošo partiju atbildība prasa, ka prezidenta izvēle parlamentārajā demokrātijā nav politisko spēlīšu rezultāts, bet gan apsvērts, nopietns lēmums. Tādēļ kopējais kandidāts parasti ir kompromisa kandidāts, kurš nav un nevar būt simtprocentīgs vienas partijas uzskatu pārstāvis, bet kura politiskie uzskati ir pieņemami visām valdību veidojošajām partijām.

Bet tas nenozīmē, ka ir jābūt tikai vienam kandidātam, opozīcija var izvirzīt savus kandidātus, un ļoti iespējams, ka tie būs. Bet opozīcija var arī balsot par vairākuma izvirzīto kandidātu. Es par to būtu priecīgs un pateicīgs, jo tas parādītu, ka mans redzējums valstij svarīgos jautājumos ir pieņemams arī opozīcijai.

 

Vai opozīcija ir jūs aicinājusi uz sarunu?

Nav aicinājusi, bet, ja aicinātu, es labprāt atsauktos.

 

Pagājušajās Valsts prezidenta vēlēšanās jums nebija šķēršļu kandidēt, neraugoties uz to, ka daļai koalīcijas bija cits kandidāts. Kas ir mainījies?

Toreiz Valsts prezidenta amata īstais kandidāts jau bija zināms. Taču, kuri politiskie spēki, kuri deputāti kā balsoja, nav zināms, jo balsojums bija aizklāts. Tas, ko deputāti publiski pauda, nesaskanēja ar balsojuma rezultātu. Es toreiz akceptēju piedāvājumu kandidēt principa pēc, kaut gan zināju, ka neuzvarēšu, lai parādītu to, ka šāda shēmošana nav vietā un nav pareiza.

Tagad valdību veidojošās partijas, apzinoties, ka balsojums būs atklāts, ir pamatīgi izvērtējušas manu kandidatūru un acīmredzot nonākušas pie secinājuma, ka mans kā pāri partijām stāvoša kandidāta politiskais redzējums ir tām pieņemams. Tās arī apzinās un pieņem to, ka es savu lomu valsts sistēmā redzu nevis kā koalīcijas līguma garants, bet gan kā Satversmes sargs.

 

Mēģinājām apkopot iebildumus, kas līdz šim izskanējuši par jūsu kandidatūru. Piemēram, viens no tiem ir, ka jūs ­esat bijis “Latvijas ceļa” biedrs, tātad jums būtu jāuzņemas atbildība arī par šī politiskā spēka kļūdām un nepadarīto.

Lielākā daļa no mūsdienu politiķiem ir bijuši kādā partijā un piedalījušies politiskajos procesos. Tas demokrātijā ir normāli. Vērtējot “Latvijas ceļu” no laika atstatuma, jāteic, ka šai partijai bija savi plusi un mīnusi. “Latvijas ceļš” tūdaļ pēc visas Satversmes atjaunošanas uzveda Latviju uz demokrātijas ceļa. Tajā laikā, būdams tieslietu ministrs, centos Latvijas tiesību sistēmu virzīt uz Eiropu. Piemēram, izstrādāju Satversmes tiesas likumu, likumu par čekas dokumentu saglabāšanu un sadarbības fakta ar čeku konstatēšanu un veselu virkni citu likumu, kas ievirzīja Latviju demokrātijas gultnē.

Citās jomās “Latvijas ceļa” darbībā bija arī negatīvi momenti.

Galvenais no tiem – nekontrolētas un nepārdomātas īpašumu privatizācijas sākšana. Jau toreiz biju kritisks pret to, un man tādēļ pārmeta privatizācijas bremzēšanu. Tomēr ar savu viedokli paliku mazākumā. Arī vairākos citos jautājumos mans viedoklis atšķīrās.

Šī iemesla dēļ aizgāju no politikas un nākamajā valdībā vairs nepiedalījos. Savu artavu Latvijas valsts tālākajā attīstībā devu, strādājot par diplomātu un pēc tam par Latvijas valsts pārstāvi Eiropas Cilvēktiesību tiesā un tagad Eiropas Savienības tiesā.

 

Vai tas ir pareizi, ka “Latvijas ceļa” valdīšanas laikā nepubliskoja čekas maisus un to izdarīja tikai tagad? Daudzi uzskata, ka tagad tas ir novēloti.

Toreiz likums, kuru es izstrādāju un iesniedzu Saeimā, bija daudz radikālāks. Bet Saeimas vairākums to apcirpa. Mana pozīcija bija, ka maisus vajag atvērt un valsts pārvaldi daudz lielākā mērā attīrīt no iepriekšējā režīma pārstāvjiem. Bet tā toreiz bija mazākuma pozīcija.

Cik daudz personīgi esat cietis no čekas rokas?

Čeka mani aizturēja un izraidīja no Latvijas tieši pirms 4. maija deklarācijas pieņemšanas. Pa to laiku deklarācijā tika ielikts tā sauktais pārejas periods uz neatkarību. Biju ļoti neapmierināts par šādu rīcību, jo to varētu iztulkot kā atkāpšanos no tūlītējas neatkarības prasības.

Tomēr galu galā viss beidzās labi, jo vasarā sekoja neveiksmīgais augusta puča mēģinājums, PSRS sabruka un viss atrisinājās labi.

Ja palūkojas tālākā pagātnē, tad jāsaka, ka 20. gadsimta Latvijas vēstures traģiskie notikumi, abu okupācijas varu vardarbība vistiešākā veidā skāra arī manu ģimeni. Manu ģimeni no mātes puses, tāpat kā daudzus latviešu zemniekus, 1949. gada 25. martā padomju okupanti izsūtīja uz Sibīriju, jo mums bija paliela zemnieku saimniecība Lēdurgas pagastā. Savukārt mana tēva ģimeni vācu okupācijas laikā nogalināja nacisti.

 

Kā jūs vērtējat pašreizējā Valsts prezidenta daudz apspriesto runu šī notikuma atceres 70. gadadienā, kur pirmajās frāzēs tika izcelta tieši latviešu līdzdalība un vaina izsūtīšanā?

Protams, kolaborācijas tēma ir svarīga, lai mēs varētu izvērtēt savu vēsturi, bet šis, manuprāt, nebija īstais brīdis. Šādās atceres reizēs ir svarīgi uzsvērt to, ka represijas pret latviešu tautu organizēja okupanti un tā ir viņu atbildība.

 

Daudzi norādījuši, ka viņiem nav iebildumu pret jums kā kandidātu, bet viņus biedējot atbalstītāju sajūsma. Nu, piemēram, šāds citāts: “Egila Levita kandidatūra ir kā spoža zvaigzne…” Bet kādas jums pašam ir sajūtas, nokļūstot šādas kampaņas centrā, jo iepriekšējās reizes, kad bijāt kandidāts uz prezidenta amatu, tā tomēr nebija.

Cilvēku stils, izsakot savas izjūtas un politisko nostāju, ir dažāds, tajā skaitā arī jūsmīgs.

Jāteic, ka šāds stils man personīgi nepiemīt. Esmu lietišķs cilvēks ar konkrētu izteiksmes stilu. Sajūtu lielāku uzmundrinājumu, ja mani atbalsta lietišķā veidā. Tomēr esmu pateicīgs un zināmā mērā arī pārsteigts par izrādīto pilsonisko iniciatīvu manam atbalstam. Acīmredzot manām nostādnēm mūsu sabiedrībā ir zināma piekrišana. Tomēr gribu norobežoties no apzīmējuma “kampaņa”: ja žurnālisti mani aicina uz intervijām vai augstskolas uz vieslekcijām, tātad viņus interesē manas domas, ar kurām labprāt dalos.

 

Nesen diskusijā par izcilu Valsts prezidentu izskanēja viedoklis, ka Latvijā neesot politiķu, kas spēj iedvesmot un uzrunāt tautu, parādīt Latvijas attīstības vīziju. Kura jums kā topošajam Valsts prezidentam varētu būt tā tēma, kas spētu konsolidēt sabiedrību?

Manās politiskajās prioritātēs tie ir trīs virzieni: solidaritāte, piederība un moderna valsts.

Vispirms par solidaritāti. Satversmes ievadā ir noteikts, ka Latvija ir sociāli atbildīga valsts. Taču solidaritātes līmenis pie mums ir zemāks nekā vairākumā citu Eiropas valstu. Mūsu valstī ir daudz atstumtu un atsvešinātu cilvēku. Piemēram, veselības aprūpē Latvija atrodas Eiropas Savienības lejas galā, daudziem trūcīgākiem cilvēkiem tā ir pieejama mazākā apjomā nekā turīgākajiem, sabiedrības atbalsts daudzbērnu ģimenēm ir krietni mazāks nekā Igaunijā, mums ir problēmas ar vienlīdzīgu pieeju kvalitatīvai izglītībai utt.

Uzskatu, ka valsts politikas uzdevums ir izlīdzināt pārmērīgu nevienlīdzību un veicināt sociālo taisnīgumu, radīt iespējas un motivēt cilvēkus attīstīt un lietot savas spējas un talantus. Tiem, kam ir vairāk, jārūpējas par tiem, kam ir mazāk. Lai cilvēks justos sociāli aizsargāts, solidaritātes ideju vajag vairāk nekā līdz šim “ieliet” konkrētos likumos.

Valsts prezidentam tas būtu jāveicina.

Otrs svarīgais virziens ir piederība. Viens no lielajiem 20. gadsimta politiskās filozofijas pārstāvjiem Berlins, kurš, starp citu, dzimis Rīgā, ir uzsvēris, ka cilvēkam ir dabiska vēlme būt piederīgam kādai kopienai. Politiski šī kopiena ir mūsu nācija un mūsu valsts. Valsts piederības rādītājs ir arī nacionālā identitāte, kuras loma globalizācijas apstākļos ne vien samazinās, bet pieaug, jo globalizācija rada atsvešinātību. Ja šī nepieciešamība netiek ņemta vērā, tā izpaužas politiski nejēdzīgā veidā, piemēram, populismā. Latviešiem kā mazai nācijai piederības apziņa, kas balstās uz savu valodu, kultūru, pasaules redzējumu, ir ārkārtīgi svarīga.

 

“Attīstībai/Par” pēc atbalsta izteikšanas jūsu kandidatūrai norādīja, ka gaida no jums piedāvājumus un diskusiju: “kā nodrošināt visu tautību latviešu iekļaušanu Latvijas politiskajā nācijā”. “Visu tautību latvieši” – skan dīvaini un nelatviski. Vai jums tas ir pieņemami?

Latviešu valodā tas skan neveikli. Satversmē ir jēdziens “Latvijas tauta”. Augstākā tiesa šo jēdzienu ir korekti interpretējusi tādējādi, ka tajā ietilpst gan visi Latvijas pilsoņi (neatkarīgi no tautības), gan visi latvieši (neatkarīgi no pilsonības). Tātad latviešu politiskā nācija ir Latvijas tauta Satversmes izpratnē, kurai caur pilsonības saikni var piederēt jebkuras tautības cilvēki.

Savukārt latvieši kā nācija nacionāli kulturālā izpratnē vieno cilvēkus, kuriem ir kopēja latviešu valoda, latviešu kultūra, vēsturiskā atmiņa un, ļoti svarīgi, kopēja nacionālās piederības apziņa. Šajā kopējā piederībā iekļaujas cilvēki ar ļoti atšķirīgiem uzskatiem, pārliecību un dzīvesstilu, taču tie visi ir latvieši.

Taču arī citi, iekļaujoties latviešu valodā, kultūrā un, galvenais, sevi apzinoties par latviešiem, var kļūt par latviešiem.

Paskatoties apkārt, viegli varam konstatēt, cik ļoti daudziem latviešiem ir nelatviska izcelsme. Arī es, kā jau teicu, nāku no jauktas ģimenes – māte – latviete, tēvs – ebrejs, taču esmu audzināts latviešu valodā un kultūrā un jūtos kā latvietis. Latvieši ir atvērta un iekļaujoša nācija. Taču šo piederību nevar un nevajag uzspiest, tas ir cilvēka paša identifikācijas jautājums.

Jebkurā gadījumā abas nācijas jēdziena izpratnes – gan politiskās, gan nacionāli kulturālās – mums ir svarīgas, jo abas piesaista cilvēkus mūsu valstij.

 

Vai atbalstīsiet prezidenta Vējoņa ideju par automātisku pilsonību jaundzimušajiem nepilsoņu bērniem un “Attīstībai/Par” paplašināto ideju par pilsonību visiem nepilsoņu bērniem līdz 16 gadu vecumam?

Runājot par jaundzimušajiem, jāvaicā: kādēļ tad viņiem nav Latvijas pilsonības? Tādēļ, ka viņu vecāki neuzskata to par svarīgu. Tā ir vecāku izvēle. Taču tagad, pārejot pilnībā uz mācībām latviešu valodā, viens no skolas – un perspektīvā arī bērnudārza – uzdevumiem būtu integrēt šos bērnus latviskajā vidē. Tādēļ domāju, ka prezidenta Vējoņa priekšlikums varētu būt pieņemams. Tas attiecas tikai uz pārdesmit personām gadā.

Taču principā piederība Latvijas pilsoņu kopumam ir cilvēka brīva izvēle, to nevar un nevajag uzspiest. Jāatgādina, ka pilsonība ir saistīta arī ar zināmiem pienākumiem. Jaunietis no 16 gadu vecuma neatkarīgi no savu vecāku gribas pats var pieņemt apzinātu lēmumu kļūt vai nekļūt par Latvijas pilsoni.

Jūs iepriekš pieminējāt, ka sabiedrību uzrunājoša tēma būtu arī modernā valsts. Ko ar to domājat?

Moderna Latvijas valsts blakus solidaritātei un piederībai būtu trešā manas darbības prioritāte.

Latvija ir demokrātiska un tiesiska valsts, kaut arī, kā jebkura Eiropas Savienības dalībvalsts, ar trūkumiem. Mēs neesam tikuši vaļā no korupcijas, arī valsts pārvaldē un tiesu varā ir iespējami krietni uzlabojumi. Tāpat arī likumu kvalitāte ir nepietiekama.

Nopietns jautājums ir mūsu informatīvās telpas kvalitāte un aizsardzība.

Tās visas ir vairāk vai mazāk zināmas problēmas, un arī risinājumi ir lielā mērā zināmi, un tur, kur nav, ir iespējams tos radoši atrast. Jāuzsver, ka klasiska demokrātija ir “pašuzlabojoša” sistēma, un man būtu virkne konkrētu priekšlikumu, kā šos jautājumus risināt (piemēram, uzlabojumi partiju finansēšanas, likumprojektu kvalitātes uzlabošanas jomā utt.).

Taču ar to nepietiek.

Mums ir nopietni jādomā par Latvijas valsts ilgtspēju jaunajā, globalizētajā, arvien nepārskatāmākā pasaulē.

Nedaudz paskaidrošu, kādēļ mūsu valsts ilgtspēja nākotnē ir būtisks jautājums, par ko jāsāk domāt jau šodien.

Mēs esam ienākuši Rietumu pasaulē, kad tā jau ir pārsniegusi savu zenītu klasiskajā izpratnē, brīdī, kad tā pilnā sparā transformējas, kļūst citāda, nekā mēs to pazinām līdz šim. Ir jāapzinās, ka Rietumu pasaules pamatprincipi arvien vairāk zaudē savu pašsaprotamību.

Tas lielā mērā saistīts ar jauno digitālo tehnoloģiju attīstību. Tās maina attiecības starp indivīdiem, tās maina demokrātiju un valsts struktūras. Mēs patlaban atrodamies tikai šīs attīstības sākumposmā.

Līdz šim klasiski tika uzskatīts, ka cilvēkam ir viņa autonomā griba, kas balstās viņa unikālajā personībā. Jaunās digitālās tehnoloģijas ar pastāvīgu cilvēku novērošanu jeb, precīzāk sakot, izspiegošanu, ar visu datu apvienošanu “lielo datu” kopumā un algoritmu piemērošanu dod iespēju visai precīzi paredzēt cilvēka rīcību. Ne tikai viņa ārējo rīcību, bet arī emocionālās reakcijas. Tātad pieņēmums par cilvēka brīvo gribu kļūst arvien vairāk apšaubāms.

Cilvēks ar šīm jaunajām tehnoloģiskajām iespējām kļūst viegli manipulējams.

Patlaban tas lielā mērā tiek darīts komerciālajās interesēs, lai pārdotu kādas preces. Taču to ļoti viegli var izmantot arī politiskajās interesēs.

To jau labi var redzēt Ķīnā, kur notiek visaptveroša pilsoņu novērošana un cilvēka rīcība tiek pastāvīgi novērtēta punktu sistēmā. Cilvēki, kuri ir “paklausīgāki”, saņem vairāk punktu, kas savukārt piešķir tiem zināmas tiesības un iespējas. Cilvēks tiek “maigi bīdīts”, lai viņš izturas, kā to vēlas valdība. Šāda mērķtiecīga ietekmēšana nav savienojama ar demokrātiju.

Taču arī demokrātijā, precīzi izrēķinot konkrētu vēlētāju reakciju, ja vēlas, nav grūti ietekmēt arī vēlēšanu rezultātus.

Tādi mēģinājumi jau ir bijuši. Visām demokrātiskajām valstīm, tajā skaitā arī Latvijai, ir jāapzinās, ka šādā situācijā demokrātija zaudē savu jēgu. Tāpat rodas jautājums, vai mēs gribam, lai valsts iestāžu lēmumus pieņem programmas? Tur ir plusi un mīnusi, kas rūpīgi jāapsver un jāšķiro.

Vēl tālāks, taču, vēlākais, divās paaudzēs ļoti aktuāls jautājums būs mākslīgais intelekts, kurš tad būs pārsniedzis cilvēka intelektuālo kapacitāti. Vai mēs tam uzticēsimies vai padosimies, vai tomēr mēģināsim kaut kādā veidā to kontrolēt?

Patlaban Rietumu pasaule tikai vēl sāk domāt par šīm jaunajām problēmām. Līdzīga situācija bija 20. gadsimta 70. gados, kad tikai nedaudzi sāka pievērst uzmanību vides aizsardzības jautājumiem, un 90. gados, kad tikai sāka runāt par globālā klimata maiņu. Rezultātā vienā, divās dekādēs līdzšinējais bērnišķīgais naivums pārauga nopietnā politikā, kuras mērķis ir veicināt cilvēkam draudzīgus risinājumus.

Attiecībā uz šo jauno problēmu – digitālās tehnoloģijas ietekmi uz sabiedrību – esmu pārliecināts, ka šodien mēs esam problēmas apzināšanas fāzē. Patlaban šajā jomā neviena valsts nav priekšā citai. Daļa valstu tikai tagad sāk domāt šajā virzienā. Tas ir jau pavisam tuvās nākotnes centrālais jautājums. Tur pastāv dažādu politisku, juridisku un ētisku risinājumu iespējas, par kurām jau speciālistu aprindās tiek diskutēts. Par to vajadzētu domāt arī Latvijai.

Kā neliela valsts, kuras sabiedrība ir viegli sasniedzama, Latvija varētu kļūt par līderi radošu risinājumu meklējumos, kā informācijas tehnoloģijas integrēt sabiedrībā tā, lai tās ilgstoši nāktu sabiedrībai par labu, veicinātu dzīves kvalitāti, bet lai sabiedrība tomēr spētu paturēt virsroku pār tehnoloģijām.

Tas nostiprinātu Latvijas pozīcijas pasaulē, veicinātu mūsu valsts ilgtspēju, dotu impulsu mūsu ekonomikai, stiprinātu mūsu identitāti un pašapziņu.

 

Kā jūs uzskatāt, vai Valsts prezidenta institūcijā vajadzētu kaut ko mainīt, piemēram, paplašināt prezidenta pilnvaras?

Atbalstu to, kā šis jautājums patlaban ir noregulēts Satversmē.

Ja gadījumā mani ievēlēs par Valsts prezidentu, es necentīšos paplašināt prezidenta institūcijas pilnvaras, bet vispirms mēģināšu konsolidēt sabiedrisko un politisko domu tā, lai mūsu valsts ilgtermiņa intereses nenonāktu konfliktā ar īstermiņa interesēm. Valdība galvenokārt darbojas īstermiņa interesēs, taču prezidentam ir jāredz tālāk. To arī mēģināšu.

 

Viens no asajiem ārpolitikas jautājumiem ir attiecības ar Krieviju. Igaunijas prezidente Kersti Kaljulaida nupat tikusies ar Vladimiru Putinu. Viņai bija tāds dīvains pamatojums: “Labāk esmu pie viena galda, nevis ēdienkartē.” Vai jūs gribētu tikties ar Putinu, ja kļūtu par prezidentu?

Ja tas varētu novest pie skaidriem rezultātiem un tas ietilptu Eiropas Savienības kopējā ārpolitikā, tad šādu tikšanos nevar izslēgt. Bet pašreizējā situācijā, kad Krievija pārkāpj starptautiskās tiesības Ukrainā un Eiropas Savienība ir noteikusi sankcijas pret Krieviju, diezin vai ir atrodama kāda sarunu bāze. Sarunām ir jēga tikai tad, ja ir signāli par iespējamu progresu. Patlaban tādus grūti saskatīt.

LA.lv