Latvijā
Sabiedrība

Nosargāt robežas. Vija Beinerte analizē bēgļu krīzes cēloņus41

Foto – AFP/LETA. Pie Lesbas salas Grieķijā.

Kas notiek Sīrijā?

2015. gada vasarā un rudenī Eiropa piedzīvo lielāko bēgļu pieplūdumu kopš Otrā pasaules kara. Kāpēc? Galvenais iemesls – karš Sīrijā. Kamēr Eiropas politiķi spriež, kā tikt galā ar krīzes sekām, mēģināsim vismaz nedaudz ielūkoties tās cēloņos.

Sīrija atrodas auglīgajā Vidusjūras austrumu krastā. Civilizācija te ir attīstījusies vēl pirms grieķu un romiešu parādīšanās Damaskas apkaimē. Kopš 20. gs. sešdesmitajiem gadiem Sīrijā valda Asadu dzimta, kas apliecinājusi sevi kā nežēlīga diktatūra. 2011. gadā revolucionāru protestu vilnis, saukts arī par arābu pavasari, gāza vairākus šā reģiona autoritāros režīmus, taču Asads (gluži kā Kadāfi Lībijā) atteicās atkāpties, izraisot brutālu pilsoņu karu.

Nu jau četrus gadus Sīriju plosa dažādu etnisku un reliģisku grupu koalīciju un frakciju savstarpēja cīņa (Islāma fronte, “Hezbollah”, Brīvās Sīrijas armija, Opozīcijas spēki u. c.), kas izdzēsusi vairāk nekā trīssimt tūkstošu dzīvību, četrus miljonus pārvērtusi par bēgļiem un divpadsmit miljonus – par pārvietotām personām. Valstij ar 20,8 miljoniem iedzīvotāju tie ir dramatiski skaitļi.

Kā 21. gadsimtā varēja pieļaut šādu traģēdiju? Komentē politologs, jurists un diplomāts Dr. Armando Markess Guedess, Lisabonas Juridiskās augstskolas NOVA jurisprudences un starptautisko tiesību profesors, Portugāles Militārās vadības un štāba augstskolas ģeopolitikas profesors: – Radikālais militāro džihādistu grupējums “Irākas un Sīrijas islāma valsts” (ISIS), kas savulaik par brutalitāti tika izraidīts no “Al-Qaeda”, grib nodibināt totalitāru islāma kalifātu. Patlaban tā ir viena no pasaulē nežēlīgākajām un sekmīgākajām ekstrēmistu organizācijām. Jā, visas Sīrijas konfliktā iesaistītās puses ir pastrādājušas smagus kara noziegumus, lietojot ķīmiskos ieročus, īstenojot plaša mēroga spīdzināšanas, izpildot masu nāvessodus, kā arī veicot daudzkārtējus uzbrukumus civiliem objektiem, tomēr divas ir bijušas īpaši nežēlīgas – Asada valdība un ISIS. Sīrijas iedzīvotāji ir kļuvuši par ķīlniekiem režīma, pretošanās grupu un reliģiozu ekstrēmistu savstarpējās cīņās.

Irāna, kas konfliktā ir iesaistījusies jau kopš tā sākuma, vēlas palīdzēt Asadam, alavitiem un šiītiem: to dara, gan iesūtot Sīrijā “Hezbollah” spēkus, gan īpašo operāciju vienību “Quds Brigade”. ASV un Francija ir pievienojusies Turcijai cīņā pret ISIS un Asada karaspēku. Tagad arī Krievija ir nolēmusi iesaistīties cīņā pret ISIS, ievedot valstī gan raķetes un smago bruņojumu, gan regulāro karaspēku un algotņus. Tiesa, krievu raķetes līdz šim mērķētas nevis uz ISIS ieņemtajām teritorijām, bet galvenokārt uz Asada pretinieku vienībām, proti, mēreniem nemierniekiem.

Uzziņa
Teroristu grupējums “Islāma valsts”, kas pārņēmis lielu daļu Sīrijas, Irākas un Lībijas, regulāri izplata videoierakstus un fotogrāfijas, kur redzams, kā džihādisti iznīcina unikālus vēstures un kultūras pieminekļus, kas iekļauti UNESCO un citu starptautisku vēsturiskā mantojuma organizāciju kultūras dārgumu sarakstos, – arheoloģisko izrakumu vietas, baznīcas, mošejas. Ar buldozeriem ir nojaukts Svētās Eliānas klosteris netālu no Homsas, ar hidrauliskajiem āmuriem, buldozeriem un spridzekļiem ir iznīcināta divus tūkstošus gadu vecā asīriešu pilsēta Nimrūda Irākas teritorijā; nolīdzinātas vēsturiskas pilsētas Hatras drupas, sadauzītas skulptūras Mosulas muzejā (tiesa, vēlāk atklāts, ka tās lielākoties bijušas ģipša kopijas, bet oriģinālus teroristi patlaban pārdod), nodedzināta Mosulas bibliotēka un vairākums tajā glabāto grāmatu, uzspridzinātas trīs torņu kapenes (starp tām arī Elabhela tornis) Sīrijas senajā pilsētā Palmīrā, iznīcināta Baalšamina svētnīca, divus tūkstošus gadu vecais Bela templis un Palmīras triumfa arka.


Ko ASV dara vai nedara Sīrijā?

Atbildi rast palīdz bijušais vēstnieks, vairāku grāmatu autors Dr. Valdis Krastiņš: – Man ir lieli iebildumi pret Obamas neveiksmīgo politiku, ko raksturo absolūta bezdarbība. Viņš plēšas pa kongresu un pārstāvju palātu, taču tā ir nevis darbība, bet gan darbības imitācija. Galvenais bēgļu krīzes iemesls ir rietumvalstu, arī ASV, bezdarbība. Vēl nesen visi priecājās par arābu pavasari. Patiesībā tas nebija nekāds pavasaris, jo situāciju reģionā noveda pie haosa. Ar to es negribu teikt, ka man būtu liela sajūsma par bijušajiem diktatoriem, taču viņi vismaz spēja nodrošināt šajā reģionā kārtību. Šobrīd pie varas arī ir diktatori, tikai tagadējo diktatoru režīms ir asiņains. Tāpēc tagad ir divi svarīgi un nekavējoties risināmi jautājumi: pirmkārt, jānostiprina Eiropas robežas; otrkārt, jālikvidē migrācijas iemesli pašā saknē, proti, bēgļu zemē. Lielvalstīm šajā procesā ir jāpiedalās, pretējā gadījumā tās pašas nobruks.

Līdzīgās domās ir arī Dr. Armando Markess Guedess: – Obamam nav stratēģiska plāna. Arī tagad, kad spēlē iesaistījusies Krievija, bet Irāna pastiprinājusi savu militāro klātieni un paplašinājusi to līdz Irākai. Kā ASV administrācija reaģē uz krīzi Sīrijā, ja neskaita protestus? Gandrīz nekā, gluži tāpat kā Eiropas Savienība. Joprojām nav izveidota īpaša no kara aviācijas uzlidojumiem brīva zona, nav izdarīts pats mazums no tā, kas būtu jāizdara, lai pasargātu civiliedzīvotājus. Jācer, ka situācija varētu mainīties tuvākajās dienās, kad ASV pievienojusies Saūda Arābija, nosūtot augstāko tehnoloģiju kaujas ieročus grupējumiem, kas uz zemes cīnās pret Asada režīmu. Taču līdz šim gan ASV, gan ES ir uzvedušās gļēvi un neizlēmīgi. Skumji? Jā. Bet tāda diemžēl ir realitāte.

Ko Krievija dara Sīrijā?

Situāciju skaidro krievu vēsturnieks un politologs, bijušais Maskavas Starptautisko attiecību institūta profesors Dr. Andrejs Zubovs: – Saprotams, ka bēgļu pieplūdums var izraisīt Eiropā nepatiku, ko veikli izmantos un centīsies visādi pastiprināt labējo partiju līderi, piemēram, Marina Lepena, kas neslēpj simpātijas pret Kremli un tā politiku Ukrainā, kā arī atklāti atbalsta Putinu. Ja šo partiju ietekme bēgļu krīzes iespaidā nostiprināsies, bet pārējo – vēl vairāk pavājināsies, Eiropa var sašķelties un tad sankcijas pret Krieviju vai nu tiks mazinātas, vai atceltas pavisam. Taču, ak žēluma gals, Asada armija šovasar cietusi vienu sakāvi pēc otras, atkāpjoties un zaudējot savas bāzes, turklāt armijā sākusies masveida dezertēšana pat starp režīma piekritējiem alavitiem. Vienlaikus ir pastiprinājusies ISIS darbība, no kā bēg visi saprātīgi ļaudis. Šajā situācijā Putins ir nolēmis doties palīgā draugam Asadam, taču viņa mērķis ir nevis ISIS sakāve, bet gan jaunu bēgļu radīšana.

Šo domu attīsta krievu vēsturnieks, profesors, daudzu grāmatu autors Dr. Boriss Sokolovs: – Krievijas mērķis ir vienkāršs – lai visur valdītu haoss. Tāpēc Krievija ir ieinteresēta, lai bēgļi pārpludinātu Eiropu. Krievija nav spējīga sakaut ISIS. NATO varētu, taču ne kamēr Obama ir Baltajā namā. Arī Turcija varētu, taču Turcija pagaidām nevēlas atklāti iesaistīties šajā konfliktā. 2015. gadā Obama atteicās no intervences Sīrijā, bet pirms tam izveda karaspēku no Irākas. Tādējādi Obama pieļāva, ka rodas ISIS, kas ir lielākais drauds ne vien reģionam, bet arī pasaulei. ISIS kontrolē trešdaļu Irākas un pusi Sīrijas. Kardināls risinājums būtu militāra intervence Sīrijā un daļēji arī Lībijā, lai novērstu tur īstenoto genocīdu pret alavitiem un kristiešiem. Turklāt šis konflikts apdraud arī Eiropu. Vācija ir ar mieru uzņemt astoņsimt divdesmit tūkstošus bēgļu, kas ir vairāk nekā visa Eiropa uzņēma 2014. gadā. Tiesa, pat ja Eiropa šogad uzņemtu miljonu bēgļu, tas būtu mazāk nekā viens procents no kopīgā iedzīvotāju skaita. Taču ja migrantu plūsma divu gadu laikā nemitēsies, Eiropa tiešām var sabrukt. Eiropa spēj uzņemt miljonu bēgļu, arī četrus miljonus, bet divdesmit piecus gan ne. Jo nekādas sociālās programmas to neizturēs.

Taču nevajadzētu aizmirst arī to, ka Putinam ikviena ārpolitikas kampaņa ir saistīta ar iekšpolitikas problēmu risināšanu. Patlaban Kremlim galvenais ir novērst elektorāta uzmanību no Ukrainas – kamēr cīņā starp televizoru un ledusskapi vēl uzvar televizors. Lai ekonomisko krīzi, cenu pieaugumu un algu kritumu skatītāji nesaistītu ar Krimas okupāciju, patlaban rūpīgi tiek veidots mīts, ka Amerikas Savienotās Valstis ir uzbrukušas Sīrijai, tādēļ Krievija steidz palīgā brāļu tautai.

Un vēl kāds svarīgs faktors. Ja Asada režīms krīt, Saūda Arābija, AAE un Katara var uzcelt naftas un gāzes vadu, izveidojot Turcijā krātuvi turpmākām piegādēm Eiropai. Tas nozīmē, ka “Rosneft” un “Gazprom” zaudēs Eiropas tirgu. Tādēļ visiem spēkiem ir jānotur pašreizējais režīms Sīrijā un Irākā, lai šīs valstis neatļautu vada būvi pāri savām teritorijām.

Vienīgā bēda – gan Sīrijā, gan Irākā pie varas ir šiīti, bet Krievijā lielākā musulmaņu daļa ir sunnīti, tāpat kā ISIS. Tiesa, Krievijas sunnīti nav radikāli islāmisti, tomēr šo divdesmit miljonu Krievijas musulmaņu dēļ Putins ar ISIS naidoties nevēlas. Viņš gan labprāt runā par cīņu pret ISIS, taču risina Sīrijā savas problēmas, proti, atbalsta Asada režīmu. Īsāk sakot, Putins Sīrijā nespēlē krievu ruleti.

Ko dara tuvākie kaimiņi?

Kamēr lielvaras domā, spriež un nevar vienoties, miljoniem cilvēku ir spiesti pamest apdraudētos reģionus. Lielākā daļa no tiem ir izmitināti kaimiņvalstīs: Turcijā – miljons deviņsimt tūkstošu, Libānā – miljons divsimt tūkstošu, Irākā – divsimt piecdesmit tūkstošu, Jordānijā – sešsimt piecdesmit tūkstošu, Ēģiptē – simt trīsdesmit tūkstošu. Taču Persijas līča valstīs – AAE, Saūda Arābijā, Omānā, Bahreinā, Kuveitā un Katarā – nav uzņemts neviens bēglis. Šīs valstis ir gatavas piešķirt līdzekļus bēgļu uzturēšanai citviet, tikai ne pie sevis. Piemēram, ēģiptiešu miljardieris Nagibs Saviriss šā gada 1. septembrī paziņoja, ka būtu ar mieru nopirkt salu Itālijā vai Grieķijā, kur varētu izmitināt visus bēgļus, turklāt viņiem tiktu nodrošināta pilnvērtīgai dzīvei nepieciešamā infrastruktūra. Viņš pat pieļāva, ka tur varētu nodibināt jaunu valsti, kam nosaukums būtu Cerība. Protams, viņš pieļāva iespēju, ka vēlāk šie cilvēki varētu atgriezties arī savās mītnes zemēs.

Tomēr kāpēc pasakaini bagātās Persijas līča valstis nevēlas izmitināt savus kaimiņus arābus? Kā vienu no galvenajiem iemesliem analītiķi min šo valstu vadītāju bažas, ka imigrantu pieplūdums varētu ne tikai mazināt vidusšķiras labklājību, bet arī destabilizēt politisko situāciju valstīs.

Kas biedē Eiropu?

Kā galvenie baiļu faktori tiek minēti terorisma draudi, kriminogēnā situācija, kas var izveidoties dažādo kultūru sadursmē, augstais dzimstības procents arābu ģimenēs, kā arī iespējams sociālās sistēmas sabrukums. Vai bailēm ir pamats?

Komentē Dr. Andrejs Andersens, Kalgari universitātes Militāro un stratēģisko pētījumu centra zinātniskais līdzstrādnieks, vairāku analītisku grāmatu autors: – Patlaban notiek musulmaņu pasaules masveida pārcelšanās uz Eiropu. Diemžēl tā nav tikai Sīrija, bet arī Afganistāna, Irāna, Ziemeļāfrika. Abstrahējoties no detaļām, simtiem tūkstošu cilvēku nelikumīgi šķērso ES robežu. Robeža ir viens no svarīgākajiem valstiskās suverenitātes atribūtiem. Šķērsot to drīkst tikai ar šās valsts atļauju. Pirms Pirmā pasaules kara vīzu nebija, uzrādīt pasi lika tikai divas valstis – Krievija un Turcija, bet Nepāla un Tibeta vispār neielaida nevienu. Taču arī citur robežas šķērsošanai bija nepieciešama muitnieku atļauja.

Pēc Pirmā pasaules kara divas ģeopolitiskās katastrofas – marksistu revolūcija Krievijā un kristiešu slaktiņš Turcijā – izraisīja bēgļu straumi, kā dēļ tika ieviests vīzu režīms. Tos, kas mēģināja šķērsot robežu bez atļaujas, apturēja ar spēku. Pie Narvas tika atklāta ložmetēju uguns, jo mazā Igaunija nespēja uzņemt cilvēku tūkstošus, kas bēga no Krievijas. Pie Dņestras to pašu darīt bija spiesti rumāņu žandarmi. Neviens par to nenosodīja ne Igauniju, ne Rumāniju.

Otrais pasaules karš izraisīja jaunu bēgļu straumi. Valstis, kas nebija ierautas kara virpulī, pastiprināja robežkontroli. Manā personiskajā arhīvā ir filma, kur redzams, kā latvieši, kas nelegāli šķērsojuši Zviedrijas robežu, tiek deportēti uz PSRS, proti, taisnā ceļā uz gulagu. Pirms tam Zviedrija trešajam Reiham izdeva arī ebrejus un dezertējušos vāciešus. Jā, tas bija ārkārtīgi nežēlīgi, tomēr likumīgi.

Tagad mēs redzam ļaužu pūļus, kas burtiski noslauka robežposteņus, un tas paliek nesodīts. Taču masveida robežas šķērsošana ir kvalificējama kā iebrukums.

Bēgļi ir cilvēki, kas lūdz (nevis pieprasa) glābt viņus no vajāšanām. Bēgļi ir pateicīgi tiem, kas gatavi viņus pieņemt un dalīties ar viņiem savā labklājībā. Diemžēl tagad daudzu bēgļu uzvedība vairāk līdzinās cinisku okupantu manierēm. Varbūt tādēļ, ka daļā musulmaņu pasaules žēlsirdība tiek vērtēta kā vājuma izpausme.

Īsa uzziņa: 1990. gada 15. jūnijā pieņemtā Dublinas konvencija, kam ir pievienojušās visas ES dalībvalstis, izņemot Dāniju, un ko apstiprina 2003. gadā pieņemtā Dublinas regula, paredz, ka ikviens bēglis iesniedz politiskā patvēruma meklētāja lūgumu pirmajā valstī, kuras robežu tas ir šķērsojis. Tātad bēgļiem šī procedūra būtu jāveic Grieķijā, Bulgārijā, Ungārijā, Itālijā, Turcijā, Serbijā vai Maķedonijā. Tomēr daudzi no ieceļotājiem nevēlas palikt pierobežas zemēs.

Turpina Dr. Andersens: – Ja cilvēki uzdodas par bēgļiem, taču vēlas nokļūt Vācijā vai Zviedrijā, tie patiesībā ir ekonomiskie migranti. Bet ja Eiropu pārplūdina nevis bēgļi, bet migranti, kas nelikumīgi šķērso robežu, ir jārunā par iebrukumu. Šajā sakarā vēl kāda interesanta detaļa: izskatās, ka migrantu plūsma ir labi organizēta. Lūk, saite HYPERLINK “http://www.fluchthelfer.in/”www.fluchthelfer.in/, kurā ievietotais video klaji pamudina: atgriežoties no atvaļinājuma, paņem līdzi arī kādu bēgli! Tālāk seko detalizēta instrukcija, kā tas darāms. Domēnu ASV ir reģistrējis “The Ayn Rand Institute”. Savukārt šo institūtu (kādēļ gan es par to nebrīnos) ir izveidojusi bijusī PSRS pilsone Alise Rozenbauma, kas tagad tiek saukta par Ainu Rendu. Viņai ir izdevies ne tikai netraucēti izkļūt no valsts, kad tā vēl atradās aiz dzelzs priekškara, bet arī veiksmīgi un pārticīgi iekārtoties jaunajā mītnes zemē. Viņas nodibinātā institūta mērķis formulēts īsi: palīdzēt arābiem un ziemeļafrikāņiem kolonizēt Eiropu. Taču arī tas vēl nav viss. Ar “The Ayn Rand Institute” saistīta organizācija “Rise Up” skaidri un gaiši paziņo: “Mēs inscenējam revolūcijas.” Tad nu katrs lai pats domā un spriež, ko tas varētu nozīmēt!

Kādai vajadzētu būt Latvijas politikai patvēruma meklētāju sakarā?

>

Tā vien šķiet, ka tā sauktā bēgļu krīze patiesībā ir pasaules lielvaru politiskās gribas vājuma izpausme un rīcībspējas krīze. Un vēl arī Eiropas vērtību krīze. Gluži kā valsts var pastāvēt vien tik ilgi, kamēr tā spēj nosargāt savas robežas, arī cilvēks vai nācija eksistē tikmēr, kamēr spēj nosargāt savu garīgo kodolu. Ja robeža starp brīvību un visatļautību ir zudusi, zūd arī nācija un tās kultūra.

Pirms kāda laika Norvēģijā no darba tika atlaista televīzijas žurnāliste, kas bija atļāvusies vadīt raidījumu ar krustiņu kaklā – tas, izrādās, aizskāris dažu musulmaņu reliģiskās jūtas. Tā paša iemesla dēļ Londonā decembrī velti meklēt Ziemsvētku apsveikuma kartīti – visur redzamas tikai tādas, kas sveic sakarā ar gadalaiku maiņu.

Protams, tiem migrantiem, kas nu jau pieprasa Vācijā atcelt “Oktoberfest”, nav nekāda sakara ar Sīrijas krīzes izmocītiem cilvēkiem. Tādēļ patlaban viss ir sakritis juku jukām – līdzjutība, vēlme palīdzēt un nevēlēšanās zaudēt identitāti.

Mūsu valsts himna sākas ar vārdiem “Dievs, svētī Latviju”. Ikvienam, kas vēlas naturalizēties, proti, tikt uzņemts mūsu pilsonībā, šie vārdi ir ne vien jāzina, bet arī jāizprot – ar prātu un sirdi. Viņam jāsaprot, kā mūsu tauta veidojusies gadu simtos, līdz nodibinājusi, zaudējusi un atkal atguvusi savu valsti; jāpieņem mūsu vēsture, valoda un kultūra kā savējā. Tas ir pamats, kas jāņem vērā, formulējot mūsu naturalizācijas, imigrācijas un bēgļu politiku. Turklāt tas attiecas ne tikai uz samērā nelielo bēgļu grupu, bet vēl jo vairāk uz tiem simtiem tūkstošu joprojām vēl Latvijas valstī un nācijā neintegrēto migrantu no PSRS un viņu pēcniekiem.

Taču Satversmes ievada sestajā rindkopā teikts arī tas, ka “Latvija, apzinoties savu līdzvērtību starptautiskā kopienā, aizstāv valsts intereses un veicina vienotas Eiropas un pasaules ilgtspējīgu un demokrātisku attīstību”. Kā rīkoties?

Šo jautājumu komentē Dr. Egils Levits, Eiropas Savienības tiesas tiesnesis: – Latvijai kā atbildīgai pasaules valstu saimes loceklei ir jāpiedalās šīs globālas problēmas risinājumā, taču vienlaikus jāņem vērā arī savas intereses. Latvijas pienesumam ir jābūt konstruktīvam.

Tie patvēruma meklētāji, kas atrodas dzīvības briesmās, ir jāglābj, tur nevar būt divu domu. Taču ne visiem, kas patlaban ieplūst Eiropā, ir tiesības Eiropā palikt. Tikai daļa patvēruma meklētāju kvalificējas bēgļa statusam. Pārējie, acīmredzot lielākā daļa, ir ekonomiskie migranti, kam šādu tiesību nav. Jebkurā gadījumā sabiedrības nostājai jābūt līdzcietīgai, jo šie cilvēki – arī tie, kam bēgļu statuss nepienākas, – atrodas grūtā situācijā.

Vairākām valstīm, kur patvēruma meklētāju skaits ir pārāk liels, pietrūkst pārvaldes kapacitātes, lai ātri izskatītu patvēruma lūgumus un piešķirtu bēgļa statusu tiem, kam pienākas, un sūtītu atpakaļ tos, kam tas nepienākas. Tādēļ Latvijai būtu jāapsver, kā sniegt administratīvu palīdzību šīm valstīm. Tajā pašā laikā jāstiprina arī Latvijas pašas pārvaldes kapacitāte, lai varētu saskaņā ar starptautiskajiem, Eiropas Savienības un Latvijas likumiem ātri pieņemt lēmumus par bēgļiem. Tātad ierēdņiem steigšus jāapgūst īpašas zinības.

Jāatceras, ka bēgļa statuss principā tiek piešķirts tikai uz laiku, kamēr viņiem savā izcelsmes zemē draud briesmas. Daļa no viņiem vēlāk atgriezīsies savā valstī vai izceļos uz citām valstīm. Tomēr jārēķinās, ka daļa šeit paliks ilgi, tādēļ jāveicina viņu integrācija latviskā vidē – mācot latviešu valodu, vēstures un sabiedrības pamatus, sūtot viņu bērnus latviešu skolā. It sevišķi jārūpējas, lai patvēruma meklētāji ātri iekļautos Latvijas darba tirgū, lai neveidotos ilgstoša atkarība no valsts sociālās palīdzības un kriminogēna vide.

Ir jānostiprina Eiropas Savienības ārējā robeža, tas steidzīgi jādara arī Latvijai. Pēdējā laikā Eiropas Savienība mēģina rast vienošanos ar Turciju, lai Sīrijas kara bēgļi tiktu uz laiku izvietoti tur, savas valsts tiešā tuvumā. Eiropas Savienība par to sniegtu Turcijai finansiālu un cita veida palīdzību. Manuprāt, šāds risinājums būtu atbalstāms.

Bēgļu krīze nedrīkstētu apdraudēt vienu no Eiropas Savienības lielākajiem sasniegumiem – Šengenas vienošanos, tātad kustības brīvību pāri attiecīgo dalībvalstu robežām. Latvijai būtu jādara viss iespējamais, lai tā pastāvētu arī turpmāk.

Kara izraisītie zaudējumi parasti tiek mēroti bojāgājušajos un dolāros. Tomēr ir vēl kāda posta mērvienība – zaudēta cerība. Ļoti gribētos, lai tā nepiemeklē ne mūs, ne citus.

LA.lv