Kultūra
Teātris un kino

Ņujorkā miris slavenais lietuviešu režisors, avangarda kino krusttēvs Jons Meks0

Foto: BNS / Scanpix / LETA

Ņujorkā 96 gadu vecumā trešdien miris lietuviešu režisors, mākslinieks un dzejnieks, par avangarda kino krusttēvu dēvētais Jons Meks, vēsta Lietuvas ziņu portāls “15min.lt”.

Meks šķīries no dzīves trešdienas rītā pēc Amerikas laika, savu tuvinieku lokā. Ziņa par viņa aiziešanu strauji izplatījusies sociālajos tīklos, par to vēsta daudzu pasaules valstu mediji.

“Lietuva zaudējusi cilvēku, kas tai ir ļoti svarīgs,” izteicies profesors, pirmais atjaunotās neatkarīgās Lietuvas valsts vadītājs Vītauts Landsberģis, vienlaikus paužot viedokli, ka līdz šim Lietuva mācējusi paņemt ļoti nelielu daļu no tā, ko Meks tai varēja dot. “Viņš devis tik, cik Lietuva spēja paņemt un pieņemt. Paņēmusi ļoti nedaudz, bet varbūt vēl interesēsies, varbūt vēl atklās viņa radīto – viņa neparasti vienkāršo poēziju un pilnīgi jauno mākslu, kurā sastopas poēzija, mūzika un kino. No viņa var mācīties un mācīties, un dod Dievs, lai tā arī būtu,” viņš piebildis.

Kā uzskata viņa dēls, režisors un rakstnieks Vītauts V. Landsberģis, Jonu Meku var saukt par cilvēku, kas “atradis un arī atklājis visai pasaulei lietuviskuma kodu – trauslumu apvienojumā ar pašironiju un vieglu dzena humoru”. “Viņā vienā satilpa tik daudz – viņš ir milzis, kurā apvienojas gan viedums, gan bērna dvēsele, gan klauns, gan bezgala dziļš domātājs, gan ļoti vienkāršs laucinieks, gan labs pasaules kultūras un filozofijas pazinējs,” viņš uzsvēris, paužot viedokli, ka Meks “no visiem lietuviešiem bijis vistuvāk Nobela prēmijai”, lai gan pašā Lietuvā pienācīgi nenovērtēts.

“Jons Meks ir kā milzīga klints, kā pasaule sevī, viena no būtiskākajām figūrām Amerikas neatkarīgajā kino, kam bijusi milzīga ietekme tiklab uz mākslas, kā dokumentālo kino,” ziņu aģentūrai BNS sacījis režisors Audrjus Stonis.

Par lielu zaudējumu kultūras pasaulei Jona Meka aiziešanu nosaucis kinorežisors Šarūns Barts, atceroties viņu kā “ļoti siltu, interesantu un gudru cilvēku”. “Ļoti skumji. Viņš bija ne tikai kino cilvēks vien, tā bija īpaša, plaša personība – gan muzejnieks, gan kolekcionārs, gan avangarda mākslas cilvēks,” neslēpjot saviļņojumu, sacījis Barts.

Jons Meks dzimis 1922.gadā Lietuvā, Semenišķēs, netālu no Biržiem. 1943.gadā beidzis Biržu vidusskolu, kara gados rediģējis vairākus lietuviešu laikrakstus. Piedalījies pretošanās kustībā gan pret nacistisko, gan padomju okupāciju, kara beigās kopā ar brāli Ādolfu nokļuvis karagūstekņu nometnē Vācijā, bet vēlāk pārcelts uz bēgļu nometni.

Pēc kara Maincas universitātē studējis filozofiju un romānistiku, bet 1949.gadā emigrējis uz ASV, kur sācis veidot filmas, kas šobrīd tiek uzskatītas par avangarda kino klasiku. 1954.gadā kopā ar brāli sācis izdot žurnālu “Film Culture”, bet vēlāk Ņujorkas laikrakstā “Village Voice” izveidojis sadaļu “Movie Journal”.

Septiņdesmitajos gados kopā ar domubiedriem Ņujorkā Meks izveidoja savu kinoarhīvu “Anthology Film Archyves”, kur glabājas vērtīgākā ASV avangarda kino kolekcija un cita starpā atrodami arī unikāli Džona Lenona, Joko Ono, Salvadora Dalī un Vudija Alena eksperimenti kino laukā.

Par savu skolotāju Meku sauc vairāki šobrīd labi pazīstami Lietuvas kinorežisori, kas stažējušies pie viņa Ņujorkā, – Aļgimants Maceina, Arūns Matelis, Audrjus Stonis, Artūrs Jevdokimovs, Vītauts V. Landsberģis.

1995.gadā Jonam Mekam piešķirta Lietuvas Nacionālā kultūras un mākslas prēmija, bet 2003.gadā viņš godalgots ar ordeņa “Par nopelniem Lietuvas labā” Lielo krustu. 2007.gadā toreizējais Lietuvas prezidents Valds Adamkus izņēmuma kārtā piešķīra Jonam Mekam Lietuvas Republikas pilsonību.

Viļņas pašvaldība no Meka iegādājusies starptautiskās mākslinieku kustības “Fluxus” aizsācēja Jurģa Mačūna mākslas darbu kolekciju. Viļņā darbojas Jona Meka vizuālās mākslas centrs.

Meka filmas joprojām arī šobrīd saņem augstu vērtējumu starptautiskajos kinofestivālos. “Es strādāju nemitīgi,” režisors vēl pirms nepilna gada Londonas grāmatu gadatirgū sacīja portālam “15min.lt”, ļaujot noprast, ka īpaši nedomā par pagātni un savu cienījamo vecumu, bet gan par tiem darbiem, ko vēl grib paveikt.

Vairāk nekā 50 gadus nodzīvojis Ņujorkā, Meks atzina, ka Lietuvu joprojām nes sevī – “ne tikai visu tagadējo Lietuvu, bet līdz pat Simona Daukanta laikiem un vēl tālāk”. “No tā nav iespējams aizbēgt – kur esi dzimis, tas nosaka arī to, kā tu skaties uz dabu, uz cilvēkiem,” viņš savulaik izteicās, un tas atspoguļojas arī viņa dzejā, kas gan nav tik plaši pieejama kā viņa veikums kino un publicistikā.

Lai fiksētu norises, kas viņam šķita svarīgas, Meks līdz pat pēdējiem mūža gadiem izmantoja vai nu videokameru, vai arī 1955.gadā pirktu rakstāmmašīnu, lai gan nebūt nevairījās lietot arī internetu.

Runājot par mūsdienu mākslu, režisors izteicies, ka tā “pašlaik ir ļoti sliktā stadijā”. “Tiek būvētas lielas celtnes, tām pielāgotā māksla maksā ļoti dārgi, tiek veidotas lielas galerijas, bet tā māksla, kura ir personiskāka, pārdzīvo ne tos labākos laikus,” viņš atzinis, piebilzdams, ka civilizācija novirzījusies pa aplamu ceļu, neveltot pietiekamu uzmanību cilvēka audzināšanai, augstskolās atsakoties no mākslas un filozofijas un ikdienā par svarīgām uzskatot tikai praktiskas, taustāmas lietas.

Vēl janvāra sākumā laikrakstam “The New York Times” Jons Meks sacījis, ka pārāk daudz nedomā par nāvi, jo bērnībā Lietuvā esot audzis līdzās divām kapsētām un nāvi ieradis uzlūkot kā pavisam parastu lietu.

“Tā ir ļoti normāla pāreja. Kas ir aiz tās līnijas – lūk, kur sākas noslēpums, lūk, kur kļūst interesanti,” viņa teikto citē “Nytimes.com”.

LA.lv