Mobilā versija
+18.2°C
Gundars, Kurts, Knuts
Otrdiena, 26. septembris, 2017
13. februāris, 2017
Drukāt

“Oskaram” nominētā humānā oda “Ugunis jūrā” uz kinoekrāniem Latvijā

Publicitātes fotoPublicitātes foto

Itāļu godalgotā dokumentālista Džanfranko Rosi filma “Ugunis jūrā”, kas šogad nominēta Amerikas Kinoakadēmijas balvai “Oskars” kā labākā dokumentālā filma, skatāma kinoteātros “Kino Bize” un “K.Suns” no 17. februāra.

“Ugunis jūrā” ir viens no izcilākajiem un nozīmīgākajiem pagājušā gada kinodarbiem, kas saņēmis neskaitāmus novērtējumus – Eiropas Kinoakadēmija to atzinusi kā Eiropas gada labāko dokumentālo filmu. Filmā Rosi fiksē Eiropā īpaši aktuālo tautu staigāšanu un migrāciju intīmā un humānā tvērumā, vēršot uzmanību uz Lampedūzas salas iedzīvotājiem un to, kā viņu dzīvi maina tūkstošiem bēgļu, kuri šķērso Vidusjūru. “Kad man vaicā, vai šī ir dokumentālā filma, man ir grūti atbildēt. Jo tā gluži nav. Tas ir kas vairāk,” uzskata Rosi.

Filmas centrā ir 12 gadus vecais Samuele, kurš dzīvo Vidusjūras ūdeņu apskalotā salā 220 km no kontinentālās zemes. Gluži kā visi vienaudži viņš ne vienmēr priecājas par došanos uz skolu. Pusaudzi vairāk saista kāpelēšana pa akmeņaino krastu, niekošanās ar lingu un slaistīšanās ostā. Bet viņa māju sala nav tāda kā citas. Gadiem ilgi šī sala ir pārceļotāju galamērķis, mazās laivās šķērsojot Vidusjūras ūdeņus no Ziemeļāfrikas un Tuvo Austrumu krastiem. Tagad Lampedūzas sala ir kļuvusi par metaforu bēgļu ceļam Eiropas virzienā un mūslaiku cilvēces traģēdiju. Eritrejā dzimušais Rosi vairākus mēnešus pavadījis uz šīs teju 6000 cilvēku apdzīvotās salas, portretējot tās iemītniekus un ikdienu, ko neizbēgami ietekmē pārsimtūkstoš bēgļu ierašanās katru nedēļu. “Tas nav pieņemams, ka cilvēki, bēgot no traģēdijas un šķērsojot jūru, nonāk citā traģēdijā. Viņi mirst,” ir pārliecināts filmas režisors.

Rosi filma pirmizrādi piedzīvojusi 66. Berlīnes Starptautiskajā kinofestivālā. Žūrijas priekšsēdētāja, aktrise Merila Strīpa, sacījusi, ka filma “ir drosmīgs notverto kadru un stāstniecības krustojums, kas ļauj mums aptvert, ko ar cilvēku spēj izdarīt dokumentālā filma. Tas ir tēlains un nepieciešams kino.” Pirmo reizi festivāla vēsturē “Zelta Lācis” tika piešķirts dokumentālajai filmai. Līdzīgu atzinību ieguvusi arī viņa iepriekšējā filma “Sacro GRA” (2013) par leģendāro Romas lielceļu Grande Raccordo Anulare – filma ieguva Venēcijas kinofestivāla “Zelta lauvu” kā pirmā dokumentālā filma, kas saņēmusi šādu atzinību šī festivāla vēsturē.

53 gadus vecais Rosi uzņēmis tikai sešas filmas, bet ir kļuvis par vienu no mūsdienu dokumentālā kino redzamākajiem autoriem – viņš ir ne tikai savu filmu režisors, operators, producents, bet arī scenārists. Bērnībā viņš pieredzējis Eritrejas neatkarības karu, vēlāk pārcēlies ar ģimeni uz Romu un Stambulu, savukārt kino viņš ir studējis Ņujorkas Universitātē. Viņa debijas filma “Laivinieks” (1993) saņēmusi atzinību Sandensas, Lokarno, Toronto un Amsterdamas starptautiskajos kinofestivālos. Ar šo darbu viņš ir aizsācis cilvēku likteņu preparējumu uz ekrāna, kas iegūst cilvēcīgu intonāciju un monumentālu fiksējumu, ļaujot pateikt par pasauli un mums vairāk, kā mēs spējam ieraudzīt.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+