Mobilā versija
Brīdinājums -2.3°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
22. jūnijs, 2015
Drukāt

Ozols – ainavas ass. Kas īpašs šajā kokā, stāsta dendrologs Andrejs Svilāns

Foto - Anda KrauzeFoto - Anda Krauze

Andrejs Svilāns

Pirms pāris gadiem, aizstāvot nociršanai lemtu ainavisku ozolu Salaspilī, Nacionālā botāniskā dārza direktors, Latvijas Dendrologu biedrības priekšsēdētājs Andrejs Svilāns bija gatavs pie tā pieķēdēties, ja citādi viņa protests netiktu ņemts vērā. Tāpēc par ozoliem lūdzu pastāstīt tieši viņu.

Andrejs Svilāns atgādina, ka ozols un liepa kopš pirmskristietības laikiem mitoloģijā, ticējumos, kultūras tradīcijās ir atstājuši ļoti dziļu iespaidu. Gribētos jau būt vienīgajiem, tomēr tradīcijas kopt un pielūgt lielos ozolus un liepas pazīstamas daudzām Eiropas tautām. Arī vēlāk Vācijā bija sastopamas Tanzlinden – liepas ar īpaši veidotiem vainagiem, kuros bija izbūvēta vieta pat veselam orķestrim, bet zem kuplajiem zariem notika ciema svētki un citi saviesīgi pasākumi. Tāpat ap mūžveciem ozoliem, kas tika godināti gan pirmskristietiskajās tradīcijās, gan nereti pēc tam, dažkārt lielos un dobumainos kokus izveidojot par nelielām lūgšanu kapelām. Ticami, ka līdzīgi varētu būt bijis arī Latvijā.

PiksteresOzols

– Mēs nekad neuzzināsim, kā īsti bija tajos sensenajos laikos, jo senās tradīcijas ir tādā kā reinkarnācijas formā atnākušas ar dievturību. Jā, mums ir svētliepas, svētozoli un upurozoli, ir pa kādai upuru vīksnai, ir svētbirzis, ir arheoloģiskas liecības par ziedojumiem pie ozoliem, liepām un ka šiem kokiem nenoliedzami bijusi liela lomu mūsu senču dzīvē. Viens gan ir skaidrs, ka ozols un liepa mūsu kultūrā ir palikuši kā vīrišķā un sievišķā simboli, – stāsta Andrejs Svilāns un ķeras pie nākamā ozola simbola – Pērkona koka. Zināms – ozols nereti aug uz āderēm, tāpēc tam salīdzinoši bieži sper zibens. No bioloģijas viedokļa tas ir ārkārtīgi interesanti.

– Ne jau ozols pats izvēlas, kur ieaugt. Lielākoties sīļi un citi putni, kuri vāc ozolzīles ziemai, krājumus glabā āderu krustpunktos, lai labāk tos varētu atrast. Acīmredzot, šie putni izcili sajūt āderu krustpunktu elektromagnētiskā lauka nianses. Un ozoliem tūkstošu gadu laikā nekas cits nav atlicis kā pielāgoties dzīvei āderu krustpunktos, dabiskajā atlasē paliekot spēcīgākajiem. Bet, protams, ozoli var augt gan āderu krustpunktos, gan ārpus tiem, – skaidro dendrologs. Ar savu varenumu, milzīgo stumbru un vainagu (ja audzis klajā laukā) ozols pārspēj citus Latvijas kokus. Ozols ir pirmais un galvenais. Ozoli ir visvecākie koki, tālab cilvēku uztverē milzīgais koks bija daļa no mūžības. Pirms gadu simtiem vidējais dzīves ilgums slimību un karu dēļ bija ap četrdesmit gadu. Ja šodienas cilvēkiem ar divreiz ilgāku mūžu ozols iedveš cieņu un bijību, tad senatnē tas tik tiešām varēja šķist mūžīgs.

Lielākos ozolus mūsu valstī sargā likums, taču Andrejs Svilāns uzskata – dižkoka statuss ir tikai viena no koka vērtībām. Jāaizsargā un jāsaglabā būtu tīrumos augošie vecie ozoli, kuriem ir lieli, plaši vainagi.

– Paskaties ainavā! Tur ir mežs, tur – lauks, ja tam vidū redzi skaistu ozolu, tā ir kā ass, ap ko visa ainava grozās. Protams, neviens likums nekad nespēs noteikt kritērijus, kurš koks ir ainavisks, kurš ne. Šeit ir jāpaļaujas uz senču ētiku un gudrības izjūtu. Mums ir jāmācās cieņa pret zemi, kurā dzīvojam. Ir naudā neizmērāmas vērtības, kas mums pašsaprotami ir jāsaglabā bez īpašiem likumiem un noteikumiem, – domāt ar savu galvu iesaka Andrejs Svilāns.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+