Mobilā versija
+6.1°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
1. oktobris, 2012
Drukāt

Paldies gārsai un ceriņiem

Foto - www.andriskozlovskis.lvFoto - www.andriskozlovskis.lv

Āris Vilaus ir plaša profila celtniecības darbu pratējs. Jau daudzus gadus savu dzīvi nevar iedomāties arī bez dziedāšanas korī. Tā ir dvēselē tuvu ļaužu kopa, kas cits citu balsta ne tikai uz skatuves – arī brīžos, kad gadījusies kāda ikdienas ķibele.

 

“Būvēju pirti, kuras gala siena bija jāapšuj ar dēlīšiem. Kā gadījās, kā ne, bet pieslietās trepes pēkšņi sāka slīdēt. Mēģinot tās noturēt, roka dīvaini sagriezās un – darba trauma. Delnas locītava satūka un traki sāpēja. Ārsts īsti nevarēja pateikt, sastiepums tur vai plīsums, secināja tikai, ka ģipsi uz šīs vietas likt nevar. Jāiemet mutē pa pretsāpju ripai un jāgaida, kamēr vaina pati sadzīs,” atceras Āris.

Kad, sāpēs nomocījies, aizgājis uz mēģinājumu, viena no koristēm pastāstījusi: kopš bērnības zinot, ka, lai remdinātu sāpes un mazinātu tūkumu, palīdz gārsa.

 

Dara tā

* Pamatīgu sauju svaigi plūktu gārsu vakarā uzklāj uz satraumētās vietas, kārtīgi nosaitē, lai guļot nenokrīt, un atstāj līdz rītam. Parasti tad tās ir kļuvušas sausas kā siens.

“Pāris reizes šo līdzekli pamēģināju, un – roka vesela. Nu jau trīs gadi pagājuši kopš šī dabas dziedniecības seansa, bet savainotā vieta ne reizi nav par sevi atgādinājusi.”

Āris piedzīvojis vēl vienu gadījumu, kas pārliecinājis par augu ārstējošo spēku. Pēc kādā nomales ēdnīcā ieturētām pusdienām – briesmīga caureja. Ar pūlēm nokļuvis mājās un pa telefonu atkal vērsies pēc palīdzības pie savām kora gudrajām.

“Vispirms man ieteica ozolmizu tēju. Nelīdzēja. Tad sekoja pavisam dīvains priekšlikums – ceriņu lapu novārījums. Bija jau vēls rudens, vajadzēja krietni papūlēties, lai sadabūtu vismaz sauju vēja nenoplēstu lapu, bet drīz melni duļķainais šķidrums bija gatavs. Pāris reižu iedzēru – liga kā ar roku nost.”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+