Dabā
Zaļā dzīvošana

Pape. Sadarīto kļūdu labojums 16

Foto: Ilze Pētersone, Magda Jentgena, Jānis Jansons

Eh, ja tā padomā, ko tik Homo sapiens nav sadarījis uz šīs skaistās zaļās zemītes. Apzināti vai ne, bet kļūda pēc kļūdas ar dažāda mēroga sekām. Šoreiz par to labojumiem. Pape ir viens no piemēriem, kur cilvēki gandrīz 20 gadus ar savvaļas dzīvnieku – zirgu, tauru, sumbru – palīdzību un pašu spēkiem cenšas vērst uz labu kādreiz dabā pieļautās nejēdzības. Kā viņiem veicas?

Papes zirgiem – jubileja

Nākamvasar Papes zirgiem apaļa jubileja – aprit 20 gadu, kopš pirmais savvaļnieks ar Pasaules Dabas fonda (PDF) gādību spēra kāju uz Latvijas zemes. Papes ezera piekrastes pļavās izlaida pavisam 18 augumā nelielos Konik polski zirdziņus, kurus uzskata par tuviem savvaļas zirgu tarpānu radiniekiem. Ceļā ar prāmi no Holandes tos pavadīja PDF speciālists zootehniķis Jans van der Veins, un, cik liktenīgi, drīz vien arī viņam Latvija kļuva par jaunajām mājām. Šodien Jans ir kuplas deviņu bērnu ģimenes tēvs, labi runā latviski un kļuvis par vietējo. Strādā Papes dabas parkā un ļauj sevi saukt par reindžeru, kas atbildīgs par lielajiem zālēdājiem. Nu jau ne tikai par zirgiem, kuru skaits pa šiem gadiem četrkāršojies, bet arī tauru govīm, kas kopā ar vēl vienu Konik polski bariņu un pieciem sumbriem tika ievestas 2004. gadā – laikā, kad Papē tika nodibināts dabas parks. Sugas, kas savvaļā uz mūsu zemes dzīvoja vēl pirms vairākiem simtiem gadu, bet lielākoties cilvēku dēļ iznīka, pamazām atgriežas dabā.

Jans atceras, kāda izskatījās Papes ezera piekraste un apkārtnes pļavas, kad šeit ieradās ar pirmo zirgu pievedumu. „Viss pamests un aizaudzis, likās, ka tas tā turpināsies un būs tikai krūmi un kūla.“ Vieta, kur kādreiz pavērās skaists skats uz ezeru, ganījās vietējo iedzīvotāju lopi un tika vākts siens, palēnām bija pārvērtusies necaurredzamā krūmu un niedrāju biezoknī. Palīdzēt varēja savvaļas dzīvnieki, kuru pamatbarība ir zāle un krūmi, – tie ganītos Papes pļavās un ezermalā, vairs neļaujot tām aizaugt.

Savvaļnieki nepievīla, no 40 ha, kurā uzturējās pirmais pievedums, tagad tie saimnieko ap 400 ha lielā platībā un izskatās, ka tiktu galā arī ar lielāku teritoriju. Tiesa, ne bez cilvēku atbalsta – ziemā dzīvniekiem pāris reizes nedēļā tiek pievests siens. Jans skaidro, ka kustoņi izdzīvotu arī bez piebarošanas, ja būtu pilnīgā brīvībā, nevis iežogotā teritorijā, kas ik pa laikam applūst. „Mēs būtu laimīgi, ja varētu iztikt bez barības pievešanas, taču nevēlamies, lai dzīvniekiem te mokās, jo esam taču par tiem atbildīgi,“ spriež Papes reindžers.

Savvaļas zirgu palīdzību par labu atzinuši arī citur Latvijā. No Papes tie aizceļojuši uz Vītiņu pļavām Liepājas pusē un Ķemeru nacionālā parka Dunduru pļavām – tās ir vietas, kur zirgus var apskatīt arī tūristi. Vēl tie ganās pie privātiem zemes īpašniekiem Naukšēnos, Kandavas pusē, Ķeipenē, kopš pagājušā gada – arī Tukuma apkārtnē.

Drīz ērzeļu balle 

„Drīz būs ērzeļu balle!“ smaidot nosaka Jans, kad pļavā sāk „lekties“ divi ērzelēni, taču cīniņš norimst, tā īsti pat nesācies. Signālu ērzeļu cīņām raida ķēves, kas dzemdējušas kumeliņus un atkal sāk meklēties. Visvairāk jaundzimušo atskrien maijā, lai gan šopavasar trīs jaunuļi ieradās jau aprīlī. Papes zirgi, sadalījušies divos prāvākos baros, uzturas katrs savā daļā, pēc Jana teiktā – teritorijas austrumu un ziemeļu pusē. Lielajos baros veidojas arī mazākas vienības, piemēram, jaunie ērzeļi un ķēves kādu laiku veido atsevišķas kompānijas, līdz saskatās un sametas kopā.

Turpat netālu no zirgiem rāmi dzīvojas tauru govis, kuru jaunā paaudze jau spriņģo pa pļavu, ka nemetas. Kad kāds divkājainais ciemiņš pārāk ilgi sajūsminās par ņipro teliņu, palielas ragaines ciešs skatiens prieku atvēsina. Arī reindžers saka, jāuzmanās no govs ar mazuli – katra normāla mamma taču sargās savu bērnu, kā prot. Izrādās, tauru barā gluži kā pie cilvēkiem bērnus mēdz vaktēt vecāsmammas – brīžos, kad jaunajai ir savas darīšanas.

Katru gadu Papē sadzimst krietns skaits jaunuļu – no bara kopējā skaita ap 15 – 20%, taču arī bojā aiziet ne mazums dzīvnieku, pēc Jana rēķina, aptuveni 10 – 15%. Pērn Papes dabas parka savvaļniekus vairāk sākuši apciemot vilki. Par viņu medījumu kļūst jaundzimušie, kas noklīduši nostāk no bara, vārgākie un gados vecie lopiņi. Sajūtot vilka tuvumu, zirgu un tauru bari drošībai saiet ciešāk kopā, taču citādi viņi ikdienā viens par otru neinteresējas.

Ar dzīvniekiem notiek arī nelaimes gadījumi – ielūst ledū un pašu spēkiem no ūdens nespēj izkļūt. Šoziem Jans ar palīgiem pāris slīcējiem palīdzējis izķepuroties. Pavasarī reindžeram nereti nākas glābt zirgus, kas, pērno spalvu trīdami, vārtās pa zemi un vairs netiek kājās, jo neveiksmīgi ieslīdējuši kādā dziļākā risē. Ja dzīvnieku piemeklējusi kāda kaite, tad gan pašam jātiek galā, taču savvaļnieki protot izmantot augus, piemēram, pagraužot kārklu, kas satur aspirīnskābi. No bojāgājušiem atlikuši vien balti kauliņi – citu sugu radības beigto kustoni notīra bez atlikuma. „Daba ir daba,“ nosaka Jans.

Pat risku pilnā vidē Papes zirgi varot sasniegt ilgu mūžu – kāda ķēve uz aizsaules pļavām pārcēlusies, kad bija vecāka par 30 gadiem.

 

Lielais dumpis – ezera zvaigzne 

Turpat netālajā ezermalā – putnu pasaule. Cilvēkam tuvojoties, gaisā paceļas tūkstošu bari. Papes ezeru var saukt par Latvijas putnu grāmatu, jo, pēc pēdējām aplēsēm, no mūsu valstī reģistrētajām 340 sugām te sastopamas ap 300. Pavasaros un rudeņos piestāj caurceļotāji, jo pāri ezeram un jūras piekrastei iet Baltās – Baltijas jūras gājputnu – migrācijas ceļš. Gan ceļiniekiem, gan ligzdotājiem neder biezi aizaudzis krasts, kāds tas veidojās cilvēku neapdomīgas darbošanās dēļ. Ūdenstilpes aizaugšanu un pārpurvošanos galvenokārt ietekmējusi padomju okupācijas laika saimniekotāju apsēstība ar pārmērīgu mēslojuma lietošanu, meliorāciju un upju iztaisnošanu. Lai novērstu plūdus un ūdens līmeņa izmaiņas, Paurupi un Līgupi pat mākslīgi novadījuši apkārt ezeram. Arī daudzi neatkarīgās Latvijas zemkopji nerīkojas dabai saudzīgāk – tāpat no viņu laukiem ūdenstilpē nonāk mēslojuma paliekas, aizaugšanai labvēlīgajam „kokteilim“ tagad nākusi klāt nezāļu inde, saukta par raundapu. Ezers turpināja aizaugt, putniem tajā atlika arvien mazāk vietas.

Lai labotu cilvēku radītās kļūdas, pirms trīs gadiem ezerā sākās sparīga tā krastu un saliņu atbrīvošana no niedrēm un krūmiem, kanālu tīrīšana un mitru ieplaku veidošana niedrāju masīvos. Pasākumu nosauca par lielā dumpja biotopu atjaunošanu, to izplānoja, uzraudzīja un finansēja ar Eiropas Savienības vides un klimata pasākumu programmas LIFE projekta palīdzību. Lielais dumpis par „zvaigzni“ izvēlēts tāpēc, ka tā dzīves apstākļi un barība piemēroti arī daudziem citiem ūdensputniem un dzīvniekiem, skaidro projekta vadītājs, parka ilggadīgs darbinieks Ints Mednis. Patlaban gar Papes ezera krasta līniju uzturas aptuveni 15 dumpju tēviņu, pārošanās laikā viņi parūpējas par vairākām mātītēm. „Projekta uzdevums, lai dumpjiem būtu vairāk ligzdošanas un barošanās vietu,“ nosaka Ints, kurš starp citu pēc izglītības ir politologs, savulaik aizrautīgs putnu vērotājs, un kopš 2007. gada no Cēsīm ar ģimeni pārvācies uz dzīvi šaipusē. Par dumpju vairošanās sekmēm vēl pāragri runāt, varot pieminēt vienu ar raidītāju aprīkotu eksemplāru, kurš pēc atgriešanās no Polijas šoziem par apmešanās vietu izvēlējies Papi, nevis līdzšinējo Engures ezeru.

Pape iziet pasaulē 

Lielo dumpi dabā sastapt negadās bieži – putns uzturas niedrājā un ir ļoti piesardzīgs, taču tēviņa neparasto balsi, kas izklausās, it kā vējš svilpotu tukšā pudelē, atpazīst daudzi. Papes ezera niedru pļāvējam Sergejam Larinam putnu izdevies ne tikai redzēt, bet arī nofotografēt no desmit metru attāluma. „Tas notika pagājušajā gadā, kad mudīgi vajadzēja pabeigt rakšanas darbus, – redzu, pa manu norakto taku mierīgi nāk pretim dumpis!“ stāsta Sergejs, kurš diendienā ar truksoru atbrīvo aizaugušo ezeru. Putni no braucamrīka nebaidās. Vienīgi pīles esot tramīgākas, bet pārējie apraduši ar agregātu, kas kā amfībija spēj pārvietoties pa zemi, ūdeni un purvu. Darbi apstājas tikai ligzdošanas laikā. Cipari runā savu – trīs gados niedres un krūmi izpļauti 150 ha platībā, atjaunoti un uzturēti ap 260 ha seklūdens dīķu un līču, kā arī ezera kanālu caurteces 47 23 m garumā.

Sergejs apvieno pienākumus dabas parkā ar sabiedriskā vides inspektora amatu. „Papē smejas, ka ar manu uzvārdu bērnus sāk baidīt,“ viņš pajoko, bet sava taisnība teiktajam ir, jo maluzvejniecībā pie rokas pieķēris arī novadniekus. Vairākums vietējo tomēr novērtējot inspektora pūles, paši mēdz ziņot, ja ko aizdomīgu mana ezerā. Biežāk pārkāpēju vidū ir iebraucēji no Lietuvas – kāds ļaunprātīgi, kāds aiz nezināšanas, tāpēc Sergejs ar apkārtnes viesu mājas iemītniekiem veic pārrunas, lai miers mājās. Pats esot aizrautīgs makšķernieks, meties vairāk uz asariem, līdakām un brekšiem, taču ezers bagāts arī ar līņiem, ruduļiem, raudām, no retākām zivīm te manīta purva pīkste, zutis, vīķe, arī platspīļu vēži.

Ezera atbrīvošana ne tikai paņem līdzekļus, bet sniedz arī praktisku labumu cilvēkiem – palielinājusies nekustamā īpašuma vērtība, attīrītajās teritorijās ataugušās niedres jumiķi var izmantot jumtu klāšanai, makšķerniekiem vairāk zivju vietu, dabas cienītājiem parks kļuvis par saistošu ceļojuma vietu u. c. Kā stāsta Ints Mednis, vai katru vasaru šeit ierodas vairākas ārzemju filmēšanas grupas, kas rāda un stāsta plašāk pasaulē par cilvēku „kļūdu labojumiem“. Dabas atbrīvošana Papē turpinās.

Galerijas nosaukums

Uzziņa

Dabas parks “Pape”

Atrodas Nīcas un Rucavas novadā

Atvērts visu gadu

• Savvaļas zirgu un tauru apskate.

No maija līdz oktobrim 10.00 – 19.00, pārējā laikā, zvanot gidam.

• Putnu vērošana.

• Trīs dabas takas, jaunākā iepazīstina ar savvaļas orhidejām.

• Gida pakalpojumi (putnu vērošanai un savvaļas zirgu un tauru apskatei).

• Naktsmītnes.

• Laivu un velosipēdu noma un citas atpūtai pie dabas nepieciešamas lietas.

Vairāk informācijas: www.pdf-pape.lv

LA.lv