Mobilā versija
-3.8°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
15. novembris, 2016
Drukāt

Par ko dzied lietuviešu sirēnas

Publicitātes fotoPublicitātes foto

Iestudējumā "Badošanās mākslinieks" Eimunts Ņekrošus Kafkas stāsta sižetisko karkasu pārvērtis plūstošās tēlainās epizodēs, paplašinot teksta jēgu.

Jau trīspadsmito gadu lietuvieši teātra sezonu sāk ar vērienīgu starptautisko festivālu “Sirenos”, kas lielā mērā apliecina viņu piederību Eiropas teātra elitei.

Nav jau nemaz pasaulē tik daudz valstu, kas var lepoties ar pieciem režijas lielmeistariem, kuru iestudējumi joprojām ir pieprasīti katrā prestižā teātra festivālā, kritikas augstu novērtēti un publikas iecienīti.

Šā gada “Sirenos” pro­gramma, kuru no 29. septembra līdz 14. oktobrim varēja skatīt Viļņā, kā parasti, bija veidota no divām daļām – desmit pašmāju iestudējumiem un sešām viesu izrādēm. To papildināja trīs dienu konference jaunajiem kritiķiem. Lai nezustu saikne ar lietuviešu teātra aktualitātēm, rudenī cenšos apmeklēt vismaz festivāla pirmo sadaļu un noskatīties izrādes, kas, pēc rīkotāju domām, būtu ieskaitāmas aizgājušās sezonas notikumos un novitātēs. Par dažām no tām pastāstīšu nedaudz sīkāk.

 

Ņekrošus un Kafka

Samērā kuplajā starptautisko teātra ekspertu lokā ātri izkristalizējās kopīgs viedoklis par divu iestudējumu māksliniecisko pārākumu, kas liecina, ka īstas mākslas vērtība mūsdienu teātra komercializācijas procesā vēl nav gluži iznīdēta. Viens no šiem iestudējumiem bija “Badošanās māk­slinieks”, kuru Eimunts Ņekrošus savā mākslas cietoksnī “Meno Fortas” ir radījis pēc tāda paša nosaukuma Kafkas stāsta motīviem. Režisors stāsta, ka bibliotēkās viņš vienmēr apstājoties pie Kafkas grāmatām, tas esot kā reflekss, roka pati pastiepjas, lai tām pieskartos, aptaustītu, pašķirstītu. Viņš domā, ka tā ir Kafkas personība, kas pievelk ar savu radošo garu, intelektu, nojautām un tas varētu būt viens no iemesliem, kāpēc viņš esot radījis šo izrādi.

Būra vietā Ņekrošus izmanto minimālisma manierē iekārtotu skatuvīti, kurā galvenā vieta atvēlēta aktieru spēlei. Stāsta sižetisko karkasu savā iestudējumā viņš pārvērš plūstošās tēlainās epizodēs, kas paplašina teksta jēgu un neļauj skatītājam pieķerties vienam skaidrojumam. Protagonista lomu atšķirībā no Kafkas režisors uzticējis brīnišķīgai aktrisei Viktorijai Kodītei, un viņa kopā ar trim lieliskiem saspēles partneriem stāstu uz skatuves transformē neatkārtojamā teatralizētā naratīvā. Tas viss ir pārklāts ar plānu ironijas kārtiņu, kurai cauri spīd kafkiāniski bezcerīgie domas labirinti un katra aktieru kustība vai spēli apliecinoša uzvedības nianse pārtop bezgalīgā asociāciju ķēdē, kurā mūsdienu pasaule tur piesietu mākslinieku. Diploms par četrdesmit dienu badošanās rekordu, balvas un atzinības par labāko izrādi (no lielas kartona kastes aktrise izkrauj uz skatuves balvas, ko Ņekrošus saņēmis dažādos festivālos), kuras neņem pretī pat lombardā, kad tava māksla vairs neinteresē pūli. Atliek tikai nožēlojama eksistence cirkā, kur visi to vien gaida, kad tu nomirsi un atbrīvosi vietu jaunai panterai.

Smalka, pašironiska izrāde, kurā Ņekrošus pamanās uzdot sev un mums tik daudz jautājumu par māk­slinieka statusu sabiedrībā, atsvešinātību, ambīcijām, tieksmi pēc perfekcijas un atkarību no publikas. Vai uz tiem vispār ir iespējams atbildēt? Varbūt tomēr māk­slinieka tiekšanās pēc tā visa ir misija, kas šajā pasaulē nekad nevar tikt atmaksāta?

 

No naturālisma līdz pilnīgai abstrakcijai

Oskara Koršunova mēģinājumā iestudēt Sāras Keinas autobiogrāfisko lugu “Attīrītie” man bija iespēja ielūkoties jau pagājušajā gadā – festivāla viesiem to rādīja kā “work in progress” jeb darbu ar studentiem. Toreiz tas atstāja diezgan spēcīgu iespaidu, šogad, skatoties pabeigtu izrādi, gribas teikt, ka rezultāts ir šokējošs. Manā pieredzē ir kāds pusducis Keinas iestudējumu dažādos teātros, bet Koršunova veikums pārspēj tos visus. Liela daļa režisoru šo britu dramaturģes lugu atzīst par sava veida slazdu, jo, spēlējot tajā aprakstītos notikumus, nekas vairāk par varmācības un posta atainojumu uz skatuves nesanāk. Narkotikas, protests un noziegums ir izaicinošs komplekts nenobriedušam prātam, kas vienlaikus biedē un pievelk. Patērētāju liekulīgajā sabiedrībā var atrast simtiem iemeslu, lai jauni cilvēki to padarītu par eksistences pamatu un neatgriezeniski sakropļotu savu dzīvi. Tomēr, arī skaidri zinot, ka tu šajā purvā nogrimsi, cilvēks nebeidz alkt un tiekties pēc īstas mīlestības.

Skatuvi ieskaujošajās pelēkajās klīnikas sienās, uz kurām “pusārstēti-pusattīrīti” pacienti fiksē savas apziņas uzplaiksnījumus, neierobežoti valda sadistiskais dakteris Tinkers. Pacientu likteņi ir viņa rokās, nespēdams neko un nevienu šajā dzīvē mīlēt, viņš tos kropļo gan fiziski, gan garīgi un vajadzības gadījumā bez jebkādiem pārmetumiem arī aizraida uz viņpasauli. Pēc Grehema nāves, kuru Tinkers nobeidz, apzināti pārdozējot devu, šeit labprātīgi ierodas Greisa, jo brālis bija viņas vienīgā mīlestība, kuru izdzīvot šajā pasaulē viņiem abiem nebija lemts.

Modulējot dažādus spēles un izteiksmes veidus – no naturālisma līdz pilnīgai abstrakcijai – Koršunovs ar saviem jaunajiem aktieriem izrādē meklē tieši šo grūti sasniedzamo mīlestību, par kuru sapņoja un rak­stīja Sāra Keina. Katra reālā norise klīnikā jeb ārpus tās izrādē ir sapresēta līdz notiekošā būtībai un plastiski vai horeogrāfiski izvērsta līdz visaptverošam personāžu iekšējo izjūtu karuselim. Režisora precīzi virzītā aktierspēles enerģētika ir tik intensīva un visus uztveres centrus caururbjoša, ka gluži neviļus sāc apjaust, kāpēc Remarks savulaik teica, ka ikviens, kas kaut ko zina par nāvi, zina kaut ko arī par mīlestību. Izrāde liek domāt, ka arī Koršunovs par to kaut ko zina un prot šo savu zināšanu pārvērst reti sastopamajā skatuves māk­slas melnajā pērlītē.

 

Uzziņa

Eimunta Ņekrošus izrādi “Badošanās mākslinieks” Viļņas teātrī “Meno Fortas” tagad varēs noskatīties 23. un 30. decembrī. Vairāk: www.menofortas.lt.

Pievienot komentāru

Jaunajā "Oņeginā" nav "fašistu" un "mūsējo". Pilnā saruna ar Rubiķi un KalniņuDiriģents Ainārs Rubiķis un režisore Rēzija Kalniņa operā "Jevgeņijs Oņegins" aicinās uz "romantikas, ilūziju un realitātes cīņu". Kā viņu redzējums atšķirsies no Andreja Žagara iestudējuma 2010. gadā?
Draugiem Facebook Twitter Google+