Mobilā versija
-1.7°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
5. jūlijs, 2013
Drukāt

Pasaules skaistums un pieturas punkts
. Intervija ar Imantu Kalniņu

Foto - Anda KrauzeFoto - Anda Krauze

Līgo vakars, Dziesmu svētki, un tad jau klāt arī Imantdienas – šogad 37. reizi. Ciemojoties pie komponista Imanta Kalniņa Piebalgas Vecpaulēnos, tā vien gribas runāt vienīgi par burvīgo un trauslo – viņa mūziku. Bet nu bez iezemējuma tautas dzīvības un vienotības lietā neiztikt. Kas ir Imantdienas šodien? Kā dziedāt un kā dzīvot? 


 

– Ak, kāda brīnišķīga ainava!

– Te tik tiešam ir skaisti. 200 metru virs jūras līmeņa. 70. gadu sākumā biju atbraucis šurp līdzi Paulam Putniņam uz viņa senču mājām. Otrā dienā uznācām Paulēnkalnā – ābeles ziedēja, kalnā vecā māja, celta 1792. gadā franču revolūcijas laikā… Pauls teica: tā ir tukša māja, ja gribi, vari dabūt. Es gribēju. (Pasmaida.)

– Lasīju, ka Vecpaulēnos esat uzrakstījis operas “Spēlēju, dancoju” un “Ifigēnija Aulīdā”, oratoriju “Rīta cēliens” un citus dižus darbus. Vai arī jūsu 7. simfonija top šeit?

– Tā jau ir uzrakstīta. Šogad februārī to pabeidzu. Liepājā.

– Apsveicu! Kad esat iecerējis simfoniju laist tautās?

– Tas vairāk atkarīgs no valsts kultūras iestādēm. Mūsu jaunajā neatkarīgajā valstī diemžēl ir iegājies tā, ka valsts iestāžu ieinteresētība tādās lietās ir grūti ieraugāma, tā nav pamanāma.

– Divdesmit gadus bijāt politikā, droši vien saskatāt – kāpēc tas tā ir…

– Pirmkārt, protams, Latvija saduras ar finansiālām grūtībām. Tas ir skaidrs.

Otrkārt, un tas ir noteicošais – valsts politiku veido cilvēki, kas uz pasauli un Latviju skatās pa ļoti šauru spraugu. Tā nevar daudz ieraudzīt, viss koncentrēts uz eksistenciālām lietām. Tāpēc ir tā, kā ir, nožēlojami. To redzam visās kultūras izpausmēs, visos kultūras koridoros.

– Jā, valsts daudz nespēj, toties jums, kā saka, no augšas tiek bagātīgas dāvanas… Kā sevi noturat tik tīru, lai mūzika varētu ienākt?

– Es jau nezinu par tiem mehānismiem (smejas). Bet kaut ko, pie kā turēties, cilvēkam vajag. Viens turas stingri pie naudas maka, otram ar to nepietiek. Tā cilvēki iet cauri dzīvei. Neļaut dzīvei sevi samaitāt – tas attiecas uz mani.

– Ja būtu iespējams izteikt vārdos, kā pie jums nonāk mūzika – kā skaņas, tēli, noskaņas….

– To es nezinu. Neesmu par to interesējies, jo man šķiet, ka tās ir durtiņas, ko cilvēki nedrīkstētu atvērt. Jo viņi tur neko neieraudzīs. Tur nekā nebūs. Tas ir pirmkārt. Un otrkārt – tu būsi kaut ko pārkāpis. Kāpēc mums skaitīt, cik puķei ir ziedlapiņu? Jāpietiek ar tās smaržu un skaistumu.

– Jūsu mūzikas smaržu papildina dzeja. Kā to izvēlaties? Cik svarīgi ir dzejnieki, vai viņus izraugāties tāpēc, ka viņi bagātina jūsu sajūtu…

– Es arī esmu domājis par saviem dzejniekiem, ja vispār drīkst tā teikt: savi dzejnieki. Esmu domājis, jo man ir bijis interesanti, kā tad es tajā dzejā… Man dzejas pasauli atklāja divi dzejnieki. Kad biju maziņš, mums mājās bija divi dzejas krājumi – Jāņa Poruka “Izlase” un Friča Bārdas “Dziesmas un lūgšanas Dzīvības Kokam”. Tālāk pieaugot, man acis platāk atvēra Ojārs Vācietis, Imants Ziedonis, Māris Čaklais. Ar šiem dzejniekiem visvairāk esmu strādājis. Par Ojāru Vācieti vispār nerunāsim, tas ir tik augsts punkts latviešu dzejā, un ne tikai dzejā, arī mūsu apjēgā par pilsoni, par to, ko cilvēks var… Runājot par pasaules skaistumu, man acis vēl platāk atvēra Laima Līvena un Broņislava Martuževa.

Bet dzejas izraudzīšanās pamatā ir tā – ar ko sajūti dvēseļu radniecību, kad saproti, ka tas ir tas pats, tie paši jautājumi un sajūtas, kas ir tevī… patiešām, tas laikam ir noteicošais… Būtībā dzejā jau visa mūzika ir iekšā. Bet, tā kā esmu mācījies mūziku parādīt, tad es vienkārši to parādu. (Smejas.)

– Un pēc tam svarīgi, kādu mūziķu rokās un dziedātāju mutēs tā mūzika nonāk. Vai vienmēr šie starpnieki atbilst jūsu domai un sajūtai, ko, mūziku rakstīdams, esat ielicis?

– Mūziķim – dziedātājam vai instrumentālistam – mūzika un notis jau visu pasaka priekšā. Un to noslēpt nevar. Tad jau nu… nezinu, kas ar notīm jādara, lai tas viss galīgi nojuktu. (Smejas.) Mani, paldies Dievam, liktenis līdz šim ir pasargājis no tik eksotiskām lietām.

– Tā gan, bet, piemēram, Uģis Roze tā izdzied jūsu dziesmas, tās jau nav notis vien…

– Tā ir viņa līdzdalība. Es arī augstu vērtēju šo dziedātāju. Ir runa par to, vai izpildītājs nokļūst turpat, kur jau nokļuvis dzejnieks un kur ir nokļuvis komponists. Vai viņš nokļūst tajā pašā vietā vai arī paliek distancēti no tā visa. Uģim lielākoties izdodas nokļūt tur. Un tikai tajā brīdī jau īstenībā uzzied tā puķe, kas saucas priekšnesums. Tajā brīdī.

 

Imantdienas – domubiedru sapulces

– 1976. gadā, kad “Menuets”, jūs vārda dienā sveikdams, Imantdienas Piebalgā aizsāka, tās bija kā protests pret nacionālo apspiešanu. Kas Imantdienas ir šodien?

– Formāli tas pats, kas bija sapulces. Es Imantdienas tomēr saucu par sapulcēm. Šodien ir grūti novērtēt to, kas notiek. Kāda būs bijusi šāgada Imantdienu ietekme, ko tās ir devušas cilvēkiem, varēsim pateikt pēc gadiem divdesmit.

Domāju, ka Imantdienās viss ir iekšā – dzeja, kuras vajadzība kādreiz sabiedrībā bija ārkārtīgi redzama un pieprasīta, mūzika, notis. Un arī šis domubiedru sanākšanas fenomens. Domubiedru gadskārtējā sazināšanās un pleca sajūta.

Būtībā turpinājums tam, kas reiz jau bija. 70. gadu beigās Imantdienu galvenais akcents – pretestība nacionālajai apspiešanai. Bet šodien ir tikpat daudz akcentu, kas varbūt ir pat vēl draudošāki, nekā tas fons, uz kura sākās Imantdienas. Šodien ir eksistenciālie jautājumi un pieturas punkta, orientiera meklēšana. Tas viss paliek. Nekas nav pazudis. Kaut vai visi šie jautājumi par mūsu piedalīšanos – kādās savienībās mēs atkal esam iepinušies, lāgā pat neapzinādamies, kas tas ir un ar ko draud.

– Visiem skaidrs, kas pirms atmodas bija mūsu orientieris. Bet šodien? Ap ko varam pulcēties?

– Man visu laiku ir sajūta, ka sabiedrība savu izvēli nemaz vēl nav izdarījusi. Un tas ir traģiski, ka nemaz nav iespējams saprast, ko izvēlēties. Tauta un sabiedrība kā fenomens, kas nosaka visu, kas valstī notiek, šāda personāža jau nav.

Ir atsevišķas cilvēku grupas, domubiedru grupas, interešu grupas. Bet tauta kā suverēns, kas komandē, nosaka savu politiku, nu nav Latvijā tāda! Un visi savos krūmos kaut ko čabina, un tur ir viss – intriga, savtība… Redziet, kāds milzīgs jautājums.

– Imantdienās būs arī pirmatskaņojums “Dzejnieks un Nāra II”. Tur teikts: “Lieli, lieli plūdi nāks, nebēdz augstu kalnos.” Vai tas nav tas, par ko nupat runājām?

– Tas ir Imanta Ziedoņa tēls – lielie plūdi. Man šķiet, tas ir tik ļoti ietverošs jēdziens, ieskaitot to, par ko visi runā – par pasaules gala jautājumiem, par visu, kas mums draud. Šim dzejolim ir kaut kāda pareģojuma smarža, es domāju – diezin vai nepieciešams to atšifrēt, tāds brīdinājums…

– Koncerta trešajā daļā dziedāsim līdzi jūsu populārajām dziesmām, nesīsim jums ziedu klēpjus. Vai mūsu mīlestība jūs nenomāc, vai mūsu apkampieni nav par ciešu?

– Es to tā neuztveru. Ja mākslai un mūzikai izdodas cilvēkus vienot, mērķis ir sasniegts. Ja tas tā notiek, tas ir viss… Tas ir reizē atalgojums par visu un iznākums.

{gallery id=”1888″}

Dvēseliski un emocionāli

– Kas jūsu dzīvē mainījies pēc Korāna tulkošanas?

– Tagad es zinu, kas ir islāms, un man nevar tā vienkārši pateikt – tie islāmisti… Tā ir viena no pasaules lielajām reliģijām, kas skaidro pasauli kā Dieva radītu fenomenu, reliģija, kas prasa ievērot stingrus ētiskus kritērijus pret līdzcilvēkiem un pret pasauli kopumā.

Skolās nevajadzētu bērniem mācīt tikai kādu vienu reliģiju, būtu jāiepazīstina ar visām, lai, bērniem izaugot, būtu iespēja izvēlēties. Korāna tulkošana manu skatu uz pasauli padarīja gaišāku, skaidrāku. No monoteiskajām reliģijām islāms neapšaubāmi ir attīstības augstākais punkts. Taču man dvēseliski un emocionāli tuva ir arī reliģija, ko sevī glabā latviešu dainas.

Tāpat senās Ēģiptes reliģijā es atrodu daudz valdzinoša un tuva.

– Dainās pausts pasaules trauslums un smalkums, kā viss ir būvēts. Vai atceraties no savas bērnības, kad sākāt to apjaust?

– Katram bērnība paiet vairāk kā sapnī, runāt par apzināšanos te nevar. Tas viss ir tik skaisti, tik brīnišķīgi, protams, ja vien bērns nav spiests dzīvot kropļojošā brutālā vidē. Runā par briesmīgo pēckara laiku, tāds paradokss – jā, tas bija briesmīgs, bet man, bērnam, tik fantastisks. Nekas netraucēja, nekas. Tagad viss traucē, viss. (Smejas.)

– Vecpaulēnos tiekas jūsu bērni. Kā jūs viņos spoguļojaties?

– Tam speciāli nepievēršu uzmanību.

Ikviena satikšanās ar bērniem ir mani svētki. Bērns paliek bērns, vai viņam ir pieci vai piecdesmit gadi. Kaut vai mans lielais dēls Krists. Runājam te par gudrām lietām, bet bērns vien jau viņš man ir, joprojām tas mazais Kristiņš. Tas nekas, ka viņam četrdesmit. Un bērni niknojas uz saviem vecākiem, ka viņus tur par bērniem, tas ir tik interesanti un skaisti.

Te viens (norāda uz jaunāko dēlu Džonatanu) jau arī kautrējas. (Pienāk dzīvesbiedre Agra, un Kalniņi sarunājoties saka viens otram mīļus vārdus.)

– Kā ir jādzīvo, vai jāsaka otram labi vārdi? Mēs, latvieši, esam noslēgti…

– Tā ir poza. Kā cilvēks var būt noslēgts? Ir kautrīgāki un ne tik kautrīgi. Šeit jau nav nekādas receptes, vai ne?

– Man tomēr šķiet, ka ir gan recepte. Jūs sievai sakāt: sirdsmīļotā. Tas rotātu ikvienas sievietes dienu gluži kā dimanta sakta.

– Ir visādi cilvēki, visādas tradīcijas. Bet galvenais jau ir tas, kas notiek sirsniņā. Ja tur viss kārtībā, šie visi ir pakārtoti jautājumi. Ne jau tas, ka tava mute izrunā… ja sirds paliek auksta, tu izrunādams nosit to cilvēku. Tad jau labāk turi muti. (Smejas.)

 

Vienīgais ceļš

– Ikdienā valda piebāztība ar dažādu mūziku, spiediens uz ausīm ir milzīgs. Kādi būtu jūsu ceļa vārdi, ejot cauri šai visatļautībai?

– Es lietotu citu vārdu – ejot cauri piesārņotībai. Es to ignorēju. Es nepiedalos. Es neslēdzu iekšā vai izslēdzu ārā. Es neļauju šai atkritumu plūsmai piesārņot savu pasauli, es sargājos no tā visa. Bet vienlaikus saprotu, ka man kā indivīdam nav nekādu iespēju ietekmēt to milzīgo masu, ko sauc par pasaules progresa kustību. To šļūdoni man nekādi nav iespējams apturēt, šeit es paļaujos uz lieliem cikliem, lieliem plūdiem, kas varētu pēc kāda laika nākt un to piesārņojumu nomazgāt.

Es neredzu iespēju kaut kā pretoties tam “širpotrebam”, kā teica Jānis Blūms. Jo tas “širpotreba” spiediens ir pārāk masīvs. Acīmredzot ar mērķi padarīt sabiedrību par negudru, trulu masu, ko var ērti regulēt un turēt tajos rāmjos, kādi paredzēti šai masai. Domāju, tā ir visai apzināta darbība.

– Neesat no mūziķu dzimtas. Kā bērnībā izdomājāt kļūt par mūziķi?

– Tā nebija izdomāšana. Tas bija tā – kāda saucēja balss mani sauca, un es vienkārši gāju. Tas bija kā teiksmā par argonautiem – sirēnas dziedāja, un viņi brauca tajā virzienā. Vienkārši ļāvos valdzinājumam un gāju kā noburts. Kas mani ļoti pievilka? Vijole. Katru svētdienu visa ģimene gājām pastaigā, un Brīvības un Ģertrūdes ielas stūrī veikala skatlogā stāvēja vijole. Fantastiski! Katru reizi tur apstājos un skatījos. Laikam jau biju izteicis vēlēšanos, ka arī es sev gribētu tādu vijoli, un tētis dzimšanas dienā man to uzdāvināja. Un tad es sāku to vijolīti čīgāt. Tā sākās mans muzikanta ceļš.

– Jauks tētis, cits būtu teicis: puika, kam tev vijole…

– Tētis bija superjauks, un māmiņa bija vēl jaukāka.

Sāku vijoli čīgāt, un māmiņa mani aizveda uz Dārziņa mūzikas skolu. Un tas, kam mani parādīja, sacīja: nē, nē, tur nav vērts, tas nemūžam nebūs muzikants.

– Tas nevar būt!?

– Jā. (Smejas.) Izbrāķēja mani.

– Vai šis cilvēks ir dzīvs un dzird jūsu mūziku?

– Es nesaukšu viņa vārdu.

– Protams. Bet tā bija jūsu spītība vai tā pati sirēnas balss, kas tomēr sauca uz mūziķa ceļa?

– Acīmredzot mājās turpināju dīkt par to savu mūziku, un reiz tētis atveda vecas tāfelklavieres un sāku spēlēt. Tās bija drausmīgas…

Skaņa bija tik katastrofāla, ka ik svētdienu mēs ar tēti cēlām vāku augšā un pulējāmies klavieres uzlabot. Bet tas bija bezcerīgi. Un tad kādu svētdienu mēs labojam, labojam un tētis saka: kad tu būsi slavens, atceries, kā mēs pa svētdienām te klavieres labojām. Un es to šad tad arī atceros.

Kad pārgāju 5. klasē, skolas koncertmeistarei (kas sarīkojumos spēlēja himnu) sacīju, ka gribētu mācīties spēlēt klavieres, vai viņa būtu ar mieru man pasniegt. Viņa piekrita un teica, ka tas maksās 10 rubļus. Pastāstīju tētim, ka esmu sarunājis klavieru skolotāju, ka gribu mācīties spēlēt. Tētis manu ieceri atbalstīja un deva naudu. Kad pabeidzu 7. pamatskolu, iestājos Jāzepa Mediņa mūzikas skolā kordiriģentos, otrajā kursā pārgāju uz mūzikas teorijas nodaļu. Un tad jau biju uz ceļa, kas mani aizveda līdz konservatorijai, līdz profesoram Ādolfam Skultem. Man nekādas alternatīvas nebija. Mūzika bija vienīgais ceļš.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+