Mobilā versija
+4.7°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
30. aprīlis, 2014
Drukāt

Vai ir radusies jauna profesija – projektu rakstītājs? (1)

Foto - ShutterstockFoto - Shutterstock

“Ābele un ābeļdārzs vienā projektā būs vitamīnu avots veselības saglabāšanai un atjaunošanai; otrā ar dabas aizsardzību saistītā programmā tas būs resurss skābekļa daudzuma palielināšanai un vides uzlabošanai, un vēl trešajā projektā āboli būs pārstrādei derīgs, eksportspējīgs produkts.” Šo piemēru SIA “Konso” īpašniece Irīna Kulitāne bieži min, stāstot citiem par savu pieredzi projektu rakstīšanā.

Desmit gados, kopš Latvija ir Eiropas Savienības dalībvalsts, daudzi cilvēki ir piedzīvojuši dzīvē labas pārvērtības, pateicoties iespējām, ko devusi līdzdalība dažādu ES fondu programmās. Taču, lai tiktu pie iespējām, tas ir, naudas, ir vajadzīgi projekti, kuri kādam ir jāuzraksta un jāvada. Nelielu ieceru pieteikumus spēj uzlikt uz papīra gandrīz katrs vidusskolā izglītots cilvēks, kam ir ideja un griba to realizēt, taču, ja runa ir par pārsimt tūkstošu vai vairāku miljonu vērtiem vairākās valstīs veicamiem projektiem, neiztikt bez pieredzes un īpašām prasmēm visu sarēķināt un “iesaiņot” birokrātiskā aprakstā.

Kopš Latvija iestājusies Eiropas Savienībā, ierēdniecības un arī citu ļaužu leksikā par gluži vai mīļvārdiem kļuvuši šie jēdzieni “fondi” un “projekti”. Vai ir arī radusies jauna profesija – projektu rakstītājs? Interesējoties, vai ar šo nodarbi cilvēks var šodien nopelnīt pietiekami daudz naudas iztikai un vai ir “knifi” un zemūdens akmeņi, kurus zina tikai viņš, uzzināju – jā, nopelnīt var. Augstskolās kā priekšmetu māca projektu vadīšanu, taču manis aptaujātie eksperti uzsvēra: lai kļūtu par labu projektu rakstītāju un vadītāju, vajadzīgas zināšanas daudzās jomās, spēja pārredzēt plašu spēles lauku, spēja savākt un analizēt informāciju par situāciju sadarbības partneru valstīs un pieredze. Irīna uzskaita, ka rakstījusi projektus dažādu nozaru attīstībai – mēbeļu ražotājiem, metālapstrādātājiem, lauksaimniekiem, būvniekiem, pārtikas pārstrādātājiem, kultūras, veselības aprūpes darbiniekiem u. c.

Rakstīts “rekomendē”, 
domāts “obligāti” 


Irīna Kulitāne ir viena no “LA” konkursa “Radoša sieviete laukos” laureātēm, kas toreiz, 1999. gadā, vadīja biedrību “Baltā māja”. 2005. gadā viņa nodibināja savu uzņēmumu, kas ir rakstījis projektus gan Eiropas Sociālā fonda, gan Reģionālās attīstības fonda programmām. “Es lūkojos pēc iespējām citiem,” saka Irīna. “Dažkārt klienti atrod manu uzņēmumu, dažkārt, zinot viņu vajadzības, es piedāvāju pro­grammas, kurās startēt.”

Ja uzņēmējs vai kādas institūcijas pārstāvis pats ir atradis informāciju par pirmajā acu uzmetienā it kā piemērotu programmu, Irīna sāk ar daudzu precizējošu jautājumu noskaidrošanu. Jo bieži vien, iedziļinoties nosacījumos un pieteikumu vērtēšanas kritērijos, iespējas samazinās. Piemēram, tajā pro­grammā var pieteikties tikai uzņēmumi, kas atrodas reģionos, ārpus Rīgas. Vai arī ir noteikts minimālais un maksimālais pieprasāmā finansējuma slieksnis, un tas pasūtītājs, kuram ir vajadzīgi 200 000 eiro, saprot, ka ar divreiz mazāku summu problēmu neatrisinās. Cits piemērs – projektu realizējot, būs jāsasniedz tāds kritērijs kā noteikts pievienotās vērtības lielums, rēķinot uz vienu uzņēmumā strādājošo, un jānodrošina 30 procenti produkcijas eksporta. Kā novērojusi Irīna, bieži vien uzņēmēji cer, ka piepildīsies tas optimistiskākais scenārijs, taču dzīvē tā nebūt nav. Jaunajā pētniecības un tehnoloģiju attīstības programmā “Horizonts 20.20.” rekomendēts par partneriem iesaistīt institūcijas no citām valstīm, un dots garš potenciālo partneru saraksts. Irīna salīdzina, ka pirms desmit gadiem viņa būtu šo “rekomendē” tulkojusi, ka var darīt un var arī nemeklēt partnerus citur, taču tagad zina: ja pateikts “rekomendē”, tas nozīmē gandrīz to pašu, ko “obligāti”.

Irīna atceras gadījumu, kad pie viņas vērsies uzņēmējs: “Atradu pro­grammu, man tā der!” Taču nebija pamanījis, ka tajā projektu nevar iesniegt komersants, bet gan tikai valsts vai pašvaldības institūcijas.

“Runājot ar klientu, man ir svarīgi saprast, vai tas, ko viņš grib projektā darīt, pēc mēroga un perspektīvām atbilst pro­grammas prasībām,” stāsta Irīna. Uzņēmējiem, ar kuriem jau iepriekš izveidojusies sadarbība, šī konsultācija ir kā bonuss, tāpat arī nevalstiskajām organizācijām viņa reizēm dod padomus bez maksas. Slēdzot līgumu par projekta rakstīšanu, paredz konkrētu atlīdzību par šo darbu, kā arī procentus no kopējās summas tad, ja projekts tiks atbalstīts un finansējumu iegūs.

Bet uzreiz atsaka tiem, kuri grib dabūt gatavu uzrakstītu projektu pārāk īsā termiņā: “Ja pie manis atnāk piektdien un saka, ka trešdien esot jāiesniedz, tad atbildu, ka vakardienai nerakstu!” tā Irīna.

Jāatrod 
18 derīgi partneri 


Kurš projekta sagatavošanā ir pats sarežģītākais posms? Irīna atbild: katrai programmai ir savi nosacījumi, turklāt – kas vienā ir pieprasīts, tas citā – stingri noliegts, tāpēc atsaukt sev prātā iepriekšējo pieredzi var izrādīties pavisam aplami. Viņa stāsta, ka, piemēram, nav sarežģīti sagatavot projektus Eiropas Komisijas starptautiskām programmām “Tempus”, “Erasmus, “Gruntvig”, taču tajās strikti jāievēro prasības, kas izvirzītas attiecībā uz partneru skaitu, atrašanās vietu, juridisko statusu. Tas ir ļoti būtiski arī Pārrobežu sadarbības programmā, kur Latvija sadarbojas ar Lietuvu, Igauniju un citiem kaimiņiem, un Baltijas jūras reģiona programmā.

Starptautiskajos projektos izveidot partnerību nebūt nav viegli. Jo cilvēki atrodas tālu cits no cita, nav bijuši iepriekš pazīstami, saziņa notiek tikai elektroniski un telefoniski, taču ir jāvienojas par kopējiem nosacījumiem, ko ievēros gan attiecībā uz pieteikuma sagatavošanu, gan saturu. Kad pērn Irīna rakstīja Latvijas Lauksaimniecības universitātei (LLU) projektu pētniecības programmā “Horizonts” – par zirņu un pupu kā proteīnu saturošu augu audzēšanas tehnoloģiju pilnveidi un izmantošanu pārtikas ražošanā, projekta vadošais partneris atradās Portugālē, bet pavisam vienā komandā bija jāsaskaņo 19 dalībnieki no 11 valstīm. “Tad notika tā, ka pa dienu sazinājos e-pastā un telefoniski, bet naktī rakstīju projektu,” atminas I. Kulitāne. Jau pēc projekta apstiprināšanas izrādījās, ka viens no partneriem neder sava juridiskā statusa dēļ. Par laimi, partneri bija ļauts nomainīt pret citu. Taču ne visas pro­grammas ir tik elastīgas, citā gadījumā projekts uzreiz būtu noraidīts. Irīnas pieredze liecina, ka cilvēkiem, kas darbojas ar projektiem, jārēķinās, ka no vairākiem pieteiktajiem konkursos varbūt paveiksies tikai vienam.

Viens no āķīgajiem jautājumiem ir saistīts ar atšķirībām dažādu valstu likumos. Piemēram, “Tempus” programmā paredzēts, ka viena darbdiena ir septiņarpus stundas. Taču atbilstīgi Latvijas likumiem mums darbdienas garums ir astoņas stundas. Tātad – cita pieeja, bet projekta rakstītājam jāizšķiras, kurš likums ir galvenais.

Lai tiek arī citiem!


SIA “Konso” Latvijas Lauksaimniecības universitātei ir rakstījusi vairākus projektus. LLU Mūžizglītības centra vadītāja Ilvita Švāne piebilst, ka, Eiropas Komisijas programmās piedaloties, viens no izaicinājumiem gan cilvēkiem, gan institūcijām ir spēt palūkoties uz risinājumiem nevis lokāli, bet gan visas Eiropas mērogā. Piemēram, ja nepieciešams attīstīt mūžizglītības pakalpojumus pirmspensijas vecuma cilvēkiem, tad projektā jādod redzējums, kāda ir situācija ES, nevis tikai Latvijā vien. Kopā ar partneriem – itāļiem, somiem, slovēņiem – izstrādātajiem risinājumiem jābūt tādiem, ko var pēc tam iedot angļiem, spāņiem, frančiem – raug, te ir materiāli, ko varat izmantot arī jūs!

Ilvita atceras, ka pērn ES kopējās lauksaimniecības politikas popularizēšanas projekta aktivitāte “Lauki ienāk pilsētā” pašiem realizētājiem šķitusi kā interesants jaunums jeb, birokrātiskajā valodā, “ļoti inovatīva ideja”. Viņa stāsta: “Taču Eiropas Komisija bija apstiprinājusi kopumā 13 šādus projektus, un, visiem satiekoties vienā telpā savu ieceru prezentācijai, redzējām, ka citviet Eiropā tā lauku ienākšana pilsētā ir ļoti apspēlēta ideja. Bet savukārt viena mazā aktivitāte, ko bijām pielikuši klāt, nezinot, derēs, nederēs, izrādījās patiešām inovācija, par ko ieinteresējās arī pārējie.”

Šī vērtīgā ideja bija no citām valstīm atbraukušo studentu – it sevišķi pilsētas jauniešu – diskusijas, kurās katrs stāstīja, ko saprot ar jēdzienu “lauksaimniecības politika” un ko zina par tās īstenošanu savā valstī.

Eksportē… reformas


Ar apjomīgiem projektiem nodarbojas arī SIA “Corporate & Public Management Consulting Group” (“CPM”), taču pārsvarā sniedzot pakalpojumu, pēc kura jau ir noteikts pieprasījums publiskajā sektorā un ko finansē Eiropas Komisija vai atsevišķas ES donorvalstis. “CPM” partneri Māris Sprindžuks un Ivo Rollis skaidro, ka viņu uzņēmums atšķiras no tiem, kas ar savām idejām cīnās konkursos: “Mēs piesakāmies uz projektiem publiskā iepirkumā, kurus paši vadām, ieviešam un garantējam rezultātu. Veidojam starptautisku ekspertu komandu, kas sasniedz noteiktos mērķus. Paši ar savu ideju startējam izņēmuma gadījumos.” Kā piemēru Māris min Eiropas Komisijas projektu, ko kolēģis Uģis Šics pašlaik realizē Kosovā. Kosovai bija nepieciešami padomi, kā veidot efektīvāku valsts pārvaldes sistēmu un kā izstrādāt valsts attīstības plānu.

“Kosovas projektā, kas ir divus miljonus eiro vērts, esam startējuši kā vadošie partneri,” stāsta M. Sprindžuks. “Mūsu firmai augustā būs desmit gadi, un šajā laikā esam kā partneri darbojušies arī četru un piecu miljonu vērtos projektos.”

Interesanta pieredze bija pirms trim gadiem Moldovā. Notika ideju konkurss, kurā Eiropas Padome akceptēja tieši “CPM” piedāvājumu, kā iesaistīt sabiedrību dialogā ar valdību. Tas bija pāri par pusmiljonu vērts projekts, un uz Moldovu brauca Latvijas nevalstisko organizāciju pārstāvji dalīties pieredzē.

Painteresējos – ja jau projektiem tiek tērētas tik lielas naudas, tad to veicēji ir ļoti labi atalgoti? M. Sprindžuks stāsta, ka eksperts, kas dodas komandējumā uz citu valsti, var nopelnīt no 250 līdz 500 eiro dienā (pirms nodokļu nomaksas, pats sedzot visus turp un atpakaļ nokļūšanas un uzturēšanās izdevumus). Taču jāņem vērā, ka viņš ir ticis izraudzīts kā viens no labākajiem savā jomā, turklāt šis “peļņas skaitītājs” ieslēdzas tikai tad, kad eksperts jau ir prom no Latvijas. Un aktīvais konsultāciju posms ir divi, trīs vai četri mēneši gadā, pārējā laikā jādzīvo no uzkrājumiem.

Turklāt konsultāciju jomā strādā daudz firmu no ES vecajām dalībvalstīm, ar kurām sīvi jākonkurē. Māris Sprindžuks uzsver – uzvarēt konkursos šajā nozarē un eksportēt konsultāciju pakalpojumus nozīmē ar savām smadzenēm “radīt dzīvu naudu”.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Nopelnīt naudu ir labi.
    Bet ko dariet ja naudu nesamaksā ?
    Vienkārši nav !

Gatis Strads. Mežā neatkarīgāks nekā teātrīSkatoties uz kokiem, redz ainavu, nevis eiro
Pasaulē
INFOGRAFIKA: Budžeta prioritātes - aizsardzība, drošība, veselība2017. gada valsts budžeta prioritārās nozares ir aizsardzība, sabiedriskā drošība un kārtība, veselība, sociālā aizsardzība un izglītība.
Draugiem Facebook Twitter Google+