Pāvesta Franciska uzruna inaugurācijas dievkalpojumā 0
2013. gada 19. martā, Svētā Pētera laukumā (Uzrunas pilns teksts). Dārgie brāļi un māsas! Es pateicos Kungam par iespēju svinēt šo Pētera kalpojuma iesākuma Svēto Misi svētā Jāzepa, Jaunavas Marijas līgavaiņa un universālās Baznīcas aizbildņa, lielajos svētkos: tā ir nozīmēm bagāta sakritība un arī mana godājamā priekšgājēja vārda diena: esam kopā ar viņu mīlestības un cieņas pilnā lūgšanā.
Kvēli sveicu brāļus kardinālus un bīskapus, priesterus, diakonus, klosterbrāļus un klostermāsas un visus ticīgos lajus. Pateicos par klātbūtni citu Baznīcu un ekleziālo kopienu pārstāvjiem, kā arī ebreju kopienas un citu reliģiju pārstāvjiem. Veltu sirsnīgu sveicienu valstu un valdību vadītājiem, daudzo pasaules valstu oficiālajām delegācijām un diplomātiskajam korpusam.
Evaņģēlijā dzirdējām, ka “Jāzeps darīja tā, kā Kunga eņģelis viņam bija pavēlējis un pieņēmis savu līgavu” (Mt 1,24). Šajos vārdos jau ir ietverta misija, ko Dievs uztic Jāzepam – būt par custos, sargu. Lai sargātu ko? Mariju un Jēzu; bet šī sargāšana izplešas pār Baznīcu, kā to ir uzsvēris svētīgais Jānis Pāvils II: “Svētais Jāzeps sargā un aizstāv Jēzus mistisko miesu, Baznīcu, kuras figūra un paraugs ir svētā Jaunava, tāpat kā mīļi rūpējās par Mariju un ar priecīgu atdevi veltījās Jēzus Kristus audzināšanai” (Apust. pamudinājums Redemptoris Custos,1).
Kādā veidā Jāzeps sargā? Diskrēti, pazemīgi, klusi, bet ar paliekošu klātbūtni un pilnīgu uzticību arī tad, ja nesaprot. No saderināšanās ar Mariju līdz pat notikumam ar divpadsmitgadīgo Jēzu Jeruzalemes Templī viņš pavada ikvienu brīdi ar mīlestību un rūpēm. Viņš ir līdzās Marijai, savai līgavai, gan dzīves mierīgajos, gan grūtajos brīžos; ceļojot uz Betlēmi, lai pierakstītos; dzemdību raižu un prieka brīdī; dramatiskajā bēgšanā uz Ēģipti un bažu pilnajā dēla meklēšanā Templī; un tad arī Nācaretes mājas ikdienā, darbnīcā, kur Jāzeps mācīja Jēzum amatu.
Kādā veidā Jāzeps izdzīvo savu aicinājumu sargāt Mariju, Jēzu, Baznīcu? Būdams nemitīgi uzmanīgs pret Dievu, atvērts Viņa zīmēm, gatavs Viņa un nevis saviem projektiem. To Dievs prasa no Dāvida, kā dzirdējām pirmajā lasījumā: Dievs negrib cilvēka būvētu namu, bet vēlas uzticību Viņa Vārdam, Viņa plānam. Dievs ir tas, kurš būvē namu, bet no dzīviem, Viņa Gara iezīmētiem, akmeņiem. Un Jāzeps ir “sargs”, jo prot klausīties Dievu, ļaujas Viņa gribas vadībai, un tieši tādēļ ir vēl uzmanīgāks pret personām, kas viņam ir uzticētas. Viņš spēj uzlūkot notikumus reāli, ir uzmanīgs pret visu, kas ir ap viņu, un spēj pieņemt viedus lēmumus. Viņā, dārgie draugi, redzam, kā jāatbild Dieva aicinājumam ar pieejamību, gatavību, bet redzam arī, kas ir kristīgā aicinājuma centrs: Kristus! Sargāsim Kristu mūsu dzīvē, lai sargātu citus, lai sargātu radību!
Aicinājums sargāt tomēr neattiecas tikai uz mums, kristiešiem. Tā ir daudz plašāka dimensija, kas vienkārši ir cilvēciska, attiecas uz visiem. Sargāt visu radību, radības skaistumu, kā tas tiek pateikts Radīšanas grāmatā un kā to ir darījis svētais Francisks no Asīzes: tas nozīmē cienīt ikvienu Dieva radību un vidi, kurā dzīvojam. Tas nozīmē sargāt cilvēkus, rūpēties par visiem, par katru personu ar mīlestību, īpaši jau bērnus, vecos, tos, kas ir visvājākie un bieži vien atrodas mūsu sirds tālākajos nostūros. Tas nozīmē rūpēties vienam par otru ģimenē: laulātie savstarpēji sargā viens otru, arī kā vecāki rūpējas par bērniem un ar laiku arī bērni kļūst par vecāku sargātājiem. Tas nozīmē veidot patiesu draudzību, kurā paļāvībā sargājam viens otru, cieņā un labajā. Būtībā cilvēkam ir uzticēts sargāt visu. Tā ir atbildība, kas attiecas uz visiem. Esiet Dieva dāvanu sargātāji!
Bet tad, kad cilvēks mazāk apzinās šo atbildību, kad nerūpējamies par radību un par brāļiem, izplatās iznīcība un sirds izžūst. Diemžēl katrā vēstures laikmetā sastopam „Hērodus”, kas kaļ nāves plānus, iznīcina un apgāna vīrieša un sievietes vaigu.
Es ļoti lūdzu visus, kuriem ir atbildīga loma ekonomiskajā, politiskajā vai sociālajā jomā, kā arī visus labas gribas vīriešus un sievietes: būsim radības „sargātāji”, dabā ierakstītā Dieva plāna sargātāji, viens otra un vides sargātāji! Nepieļausim, lai iznīcības un nāves zīmes pavada šīs mūsu pasaules ceļu! Bet, lai „sargātu”, mums jārūpējas par mums pašiem! Atcerēsimies, ka naids, skaudība, augstprātība aptraipa dzīvi! Tāpēc sargāt nozīmē būt nomodā par mūsu jūtām, mūsu sirdi, jo tieši no turienes iznāk labie vai ļaunie nodomi: tie, kas ceļ, un tie, kas iznīcina! Mums nav jābaidās no labestības, nedz arī no mīļuma!
Šeit vēlos vēl ko piebilst: lai uzņemtos rūpes, sargātu, ir nepieciešama labestība, ir jādzīvo ar mīļumu. Evaņģēlijos svētais Jāzeps parādās kā spēcīgs, drosmīgs un strādīgs vīrs, bet viņa raksturā atklājas liels mīļums, kas nav vājā tikums, bet, gluži pretēji, iezīmē gara stiprumu un spēju būt uzmanīgam, just līdzi, patiesi atvērties citam, spēt mīlēt. Mums nav jābaidās no labestības, no mīļuma!
Šodien līdz ar svētā Jāzepa svētkiem svinam arī jaunā Romas bīskapa, Pētera pēcteča kalpojuma sākumu, kas ietver sevī arī varu. Protams, Jēzus Kristus ir dāvājis Pēterim varu, bet par kādu varu ir runa? Trīskāršam jautājumam, ko Jēzus uzdod Pēterim par mīlestību, seko trīskāršs aicinājums: gani manus jērus, gani manas avis. Nekad neaizmirsīsim, ka patiesa vara ir kalpojums un, ka arī pāvestam, lai īstenotu varu, ir arvien vairāk jāīsteno kalpojums, kas sasniedz savu spožo virsotni uz krusta; viņam ir jāraugās uz svētā Jāzepa pazemīgo, konkrēto, ticības bagāto kalpojumu, kā Jāzepam jāizstiepj rokas, lai sargātu visu Dieva tautu, un ar mīlestību un mīļumu jāuzņem visa cilvēce, īpaši visnabadzīgākos, visvājākos, vismazākos, tos, kurus Matejs piemin pēdējā tiesā par tuvākmīlestību: izsalkušos, izslāpušos, svešiniekus, kailos, slimos, apcietinātos (sal. Mt 25,31-46). Tikai tas, kurš kalpo ar mīlestību, spēj sargāt!
Otrajā lasījumā svētais Pāvils runā par Ābrahamu, kurš „ticēja, būdams stiprs cerībā pretēji jebkādai cerībai” (Rom 4,18). Stiprs cerībā pretēji ikvienai cerībai! Arī šodien brīžos, kad savelkas melni mākoņi, mums jāsaskata cerības gaismu un pašiem jāsniedz šo cerību. Sargāt radību, ikvienu vīrieti un sievieti ar mīļuma un mīlestības skatienu nozīmē pavērt cerības apvārsni, nozīmē atklāt gaismas staru starp daudzajiem mākoņiem un nest cerības siltumu! Ticīgajiem, mums kristiešiem, tāpat kā Ābrahamam un svētajam Jāzepam, cerībai, ko nesam, ir Dieva apvārsnis, kas ir atvērts Kristū, balstīts klintī, kas ir Dievs.
Sargāt Jēzu ar Mariju, sargāt visu radību, sargāt ikvienu personu, īpaši visnabadzīgāko, sargāt mūs pašus: lūk, kalpojums, ko ir aicināts īstenot Romas bīskaps, bet tam esam aicināti visi, lai liktu atspīdēt cerības gaismai: sargāsim ar mīlestību to, ko Dievs ir dāvājis!
Izlūdzos Jaunavas Marijas, svētā Jāzepa, svēto Pētera un Pāvila, svētā Franciska aizbildniecību, lai Svētais Gars pavada manu kalpojumu, un jums visiem saku: lūdzieties par mani! Āmen.
No itāliešu valodas tulkoja priesteris Mihails Volohovs
