Mobilā versija
Brīdinājums -0.1°C
Evija, Raita, Jogita
Piektdiena, 2. decembris, 2016
30. septembris, 2012
Drukāt

Peldos Latvijas smaržā

Foto - www.andriskozlovskis.lvFoto - www.andriskozlovskis.lv

“Esmu laimīgs, jo otrreiz dzīvē varu darīt to, kas padodas un sniedz gandarījumu. Pirmā megaloze bija sports. Tagad – jauna profesija, kurā spēju veiksmīgi strādāt,” saka olimpiskais vicečempions soļošanā Aigars Fadejevs.

 

Viņš sagaida savā terapijas salonā Rīgas centrā. Korekta mediķa forma, masāžas galds, pie sienas pasaulslavenu sportistu fotoattēli, kuriem spējis palīdzēt, strādājot Amerikā. Uz darbu atbraucis ar riteni, pirms tam noskrienot rīta krosiņu – 23 kilometrus.

 

Gūt Amerikas rūdījumu

Mani vienmēr fascinēja tas, ko paveic ar rokām un zināšanām. Tas šķita kas īpašs, ne katram apgūstams. Tagad es pats to daru! Esmu neiromuskulārās terapijas speciālists un masieris, veicu rehabilitāciju pēc operācijas vai sporta traumas.

Pēc lielā sporta vairums kļūst par treneriem. Apzinos, ka arī es to varētu, taču pagaidām nevēlos. Lielais sports joprojām nedaudz šķebina.

Mani vienmēr interesējuši bioķīmiskie procesi cilvēka organismā. Divdesmit profesionālā sporta gados guvu dziļu izpratni par norisēm ķermenī, par traumām un atveseļošanos. Iesāku studēt fizioterapiju. Taču bija vēlme specializēties šaurāk, pietuvoties sporta medicīnai, Latvijā tādas programmas nebija. Tajā laikā vēl skrēju, Amerikā satiku cilvēkus, kuri ieteica koledžu ar šādu ievirzi. Devos uz Losandželosu. Studijas South Bay Massage College ilga trīs gadus. Nekad dzīvē nebiju tā mācījies! Vēlāk pievienojās prakse, slodze pamatīga.

Amerikā spēju sevi pierādīt, man sāka uzticēties. Sekmīgi palīdzēju daudziem slaveniem sportistiem, piemēram, pasaules sprinta zvaigznēm Lerojam Diksonam, Mikelei Barberei, Džonam Stefensenam. It kā šķiet, ka Amerika ir milzīga zeme, taču, ja izdodas izārstēt traumu vienam superatlētam, pārējie par to ātri vien uzzina.

Neslēpšu, ka iesākumā svarīgu lomu nospēlēja mans background – tas, ka biju pazīstams kā sporta zvaigzne. Turklāt es sapratu sportistu problēmas, mēs runājām vienā valodā.

 

Atgriezties un uzvarēt

Daudzi vaicā, kādēļ atgriezos no lielo iespēju zemes. Šis jautājums mani izbrīna. Nekad nebiju domājis Amerikā palikt! Zināju, ka došos mājup, tiklīdz būšu guvis zināšanas un pieredzi.

Protams, ja raugās no labklājīgas nākotnes perspektīvas, tur būtu vaļā visi vārti. Taču pretim lieku ko vērtīgāku – dzimtās mājas, pļavas, mežus, mūsu cilvēkus. Citā zemē vienmēr jūties kā svešais, lai cik labi arī veiktos. Biju pat izbrīnīts, ka Latvijā pietrūkst šādu speciālistu.

Esmu atradis, kur ielikt savu sportisko azartu. Katra komplicēta situācija ir izaicinājums. Jo sarežģītāk, jo man interesantāk. Tikko noņemts ģipsis, sena trauma, cietis elkonis, celis vai potīte… Jārod risinājums, lai atjaunotu kustību amplitūdu, lai cilvēks varētu normāli staigāt, dzīvot un sportot. Lielākais gandarījums – ja varu palīdzēt.

 

Bez mitas skriet kalnā

Darbs ir fizisks, ar rokām un spēku, tomēr ar to nepietiek. Par maz tai kapacitātei, kas vēl joprojām ir manī. Sagurstu no tā, ka izkustos par maz.

Amerikā slodze bija milzīga, un, lai to izturētu, daudz skrēju. Sākumā arī ļoti sāpēja rokas, mugura gluži vai lūza. Nācās doties uz fitnesa centru – to nekad nebiju darījis –, lai specifiski trenētu darbam nepieciešamās muskuļu grupas.

Rīgā dzīvoju netālu no Biķernieku meža, samērīju sev krosa trases – 15 un 18 kilometru garas. Normālam cilvēkam varbūt šķistu dīvaini celties pussešos, jozt pārdesmit kilometrus, pēc tam sēsties uz velosipēda un smaidot doties uz darbu. Bet man to prasās. Jūtu, kā organisms grib šo ķermeņa inkvizīciju, nemierīgi īd. Man allaž nepieciešama kustība, bet labsajūta rodas tikai no lielas slodzes.

Reižu pa reizei man vajag vēl pamatīgākus mērķus. Tagad gatavojos 55 kilometru superkrosam Siguldā, kas notiks oktobrī.

 

Likt mērauklu dēlam

Allaž esmu priecīgs, ja dēls izdara kaut ko labu. Ralfs gan ir brīvdomātājs. Tāds spurains vecums – 12 gadi. Puika ļoti labi spēlē klavieres, viņam padodas. Sports pagaidām nav viņa prioritāte, lai arī trenējas hokeja spēlē. Es viņa vecumā par sportu vien sapņoju! Ieraudzīju olimpiskos apļus, un galva sagriezās. Pats visu izdomāju, iekodēju savu dzīvi.

Varbūt tādēļ mēdzu uzstādīt Ralfam augstas prasības. Viņš iebilst – tēt, es taču neesmu tu! Vēl dēls nesaprot, kādēļ allaž lieku darīt to, kas ir grūti. Pats esmu pieradis pārvarēt grūtības. Izvēlos lielus mērķus un cenšos tos sasniegt. Tikai tad jūtu gandarījumu.

 

Gaidīt savu zivi20120918-083945-33

Lauki ir mana stihija. Latvijas pļavām, mežiem un upēm ir īpaša smarža. Mēģināju to atrast Amerikā. Kopā ar ģimeni daudz ceļojām, izbraukājām Arizonas, Nevadas un Oregonas štatus. Brīnišķīgi skati. Pārsteidzoši kontrasti. Izjūti spirgtu vēsumu kalnos, bet jau pēc brīža nonāc 40 grādu karstumā. Izbraucot no pilsētas, allaž ievilku gaisu nāsīs un centos sajust smaržu. Nekā pazīstama!

Kopš esam atgriezušies Latvijā, atkal labprāt dodamies dabā. Man patīk sēņot un makšķerēt. Spēju lūrēt uz pludiņu piecas stundas, pat ja neko neizvelku. Tajā brīdī es gaidu zivi, un galvā nav nevienas citas domas. Šādi brīži mani pilnībā iztīra.

Nesen kopā ar dēlu izvilkām trīs kilogramus smagu karpu. Ralfs turēja un stiepa – vai visa aukla iztinās. Tas bija kolosāls piedzīvojums!

 

Novērtēt tīru kūti

Domas ļoti iztīra fizisks darbs laukos. Šādos brīžos esmu tālu no visa cita, jūtos labi.

Bērnība un pusaudža gadi pagāja, veicot šos vienkāršos pienākumus. Tie man joprojām patīk. Esmu pat fantazējis, ka kādreiz varētu nedēļu pastrādāt fermā. Tas būtu tikpat kā atgriezties pagātnē un uzelpot. Man nevajadzētu skaidrot kā pilsētas puikam, jo pārzinu visu procesu – sākot ar mēslu mēšanu līdz pat barības salikšanai.

Ļoti patika brīdis, kad visu biju padarījis. Kūts galos tieši iepretī viens otram bija lieli vārti. Abi vaļā, iespīd gaisma. Stāvēju un skatījos, cik klons tīrs – ne grauda, ne siena smalkuma. Pārņēma prieks, cik perfekti esmu uzkopis.

Varbūt šķitīs komiski, jo tā taču ir tikai kūts, taču man labi paveikts darbs sagādā īpašu gandarījumu.

 

Atrast gudro Tobi

Mums ir Tobis, suns no Amerikas. Bērnībā man bija dažādi suņi, visādi laukveidīgie un vilkveidīgie. Ganos līdzi nāca Zuzīte, ļoti gudra sunīte. Tobi iegādājāmies dēlam, lai Ralfam mājās būtu draugs. Aizgājām uz zooveikalu īpašajā mazo suņu dienā. Tajā pārdod kucēnus no patversmes. Amerikā ir ļoti stingra sistēma, ja ņem dzīvnieku no patversmes. Komisija iesākumā aplūko, vai sunim mājās būs gana labi apstākļi, arī pēc tam ik pa laikam kontrolē.

Veikalā vērojām mazos draiskuļus, tomēr neviens neiekrita sirdī. Devāmies prom. Piepeši jutu – stilbam piegrūžas slapjš purniņš. Tāds melns spalvu kamols, pat acis nav redzamas. Paņēmu sunīti rokā un uzreiz teicu Lindai – redz, kur manējais. Viņam nebija četru zobu, kājiņa kliba, laikam traumējies kādā avārijā.

Suni sauca Osvalds. Ārprāts – tāds vārds Amerikā! Osvalds taču nogalināja Kenediju. Nodēvējām kucēnu par Tobi. Amerikāņi gan dokumentos ierakstīja – Tobias.

Suņuks izrādījās intelektuāls, visu ātri iemācījās. Viņš man ļoti pieķēries, vienmēr skatās, kur esmu, ko daru. Laikam uzskata par saimnieku. Suņa klātbūtne rada māju sajūtu.

 

Mācīties svarīgu gudrību

Amerikā pie manis terapijā nāca arī viens no spēcīgākajiem pasaules basketbolistiem Kobe Braeints. Veids, kā ieguvu šāda mēroga klientu, varētu būt pamācošs Latvijas speciālistiem.

Kādu dienu atskanēja telefona zvans, mani uzrunāja ļoti slavens manuālais terapeits. Īsta zvaigzne! Vizīte pie viņa maksā bargu naudu, toties visi zina, ka agrāk vai vēlāk tiksi izārstēts.

Viņš vaicāja, vai es būtu ar mieru apskatīt Braeintu. Esot dzirdējis par manām nestandarta metodēm, varbūt es varēšot palīdzēt. Man tas patiesi izdevās, taču gribu uzsvērt ko citu. Tik augsta līmeņa speciālistam nebija aizspriedumu uzrunāt kaut kādu puiku, iesācēju! Nebijās atzīt, ka konkrētā klienta gadījumā paša kompetence ir izsīkusi, meklēja vēl kādu speciālistu.

Latvijā ļoti reti izvēlas apvienot spēkus kopēja mērķa labad. Vairums uzskata, ka ir visgudri, sak, nāciet tikai pie manis, tikai es visu zinu un protu. Nespēj nolaisties no saviem augstumiem pat pacienta veselības dēļ.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+