Mobilā versija
Brīdinājums -6.0°C
Lidija, Lida
Otrdiena, 16. janvāris, 2018
16. decembris, 2017
Drukāt

Kaislību plosītais ģēnijs. Harijam Liepiņam apritētu 90 (7)

Foto: Andas Krauzes reprodukcijas no Dailes teātra krājumaFoto: Andas Krauzes reprodukcijas no Dailes teātra krājuma

Dailes teātra aktrišu ielenkumā.

Aktieris, ģēnijs, cilvēks. Skatuves zvaigzne un sieviešu elks. Tots un Hamlets. Gesta Berlings un Romeo, Brands un Pērs Gints. Harītis. Smiļģa mīlulis. Un – arī bohēmas, vīna, savas kaisles upuris.  15. decembrī izcilajam Dailes teātra aktierim HARIJAM LIEPIŅAM apritētu 90 gadu dzimšanas diena.

Harijs Liepiņš piecdesmit gados uz Dailes teātra, savas vienīgās skatuves, un kino nospēlējis vairāk nekā 250 lomu. Nākamgad apritēs apaļi divdesmit, kopš Harijs Liepiņš spēlē uz citas skatuves.

Kopā ar aktrisi Mudīti Šneideri, leģendārā mākslinieka dzīvesbiedri nu ielūkojāmies kā teātra, tā viņu abu personīgajā dzīvē un aizkulisēs.

Mīļāmāte un Vorkuta

Harijs Liepiņš bija Rīgā nokļuvušas ļoti jaunas, vientuļas sievietes dēls, no tēva puses nezināmas izcelsmes. Tumšmatains, nelatviski temperamentīgs, varbūt ar svešādu asiņu mantojumu. Pavisam mazu viņu atdeva vecmāmiņai un mammas māsām, Harija Liepiņa bezgalmīļotajām tantēm ar neizsakāmu humora izjūtu. Vajag tikai aizbraukt uz Ipiķiem, četrus kilometrus no Igaunijas robežas, kur pagāja Harija bērnība, lai sastaptos ar tādu humoru, ka visu mūžu jāsmejas. Harijs Liepiņš mīlēja Maijastantes un Anniņtantes mammu – nevis vecmāmiņu, bet mīļomāti, kā sacīja ziemeļpusē Vidzemē – tik ļoti, ka sabiedrībā arī vēlāk, ja gadījās sastapt kādu večukiņu, viņš vienmēr bija klāt un runājās jebkurā situācijā un vietā, un tā cauri visai savai dzīvei. Mīļāmāte bija laidusi pasaulē piecpadsmit bērnus, divreiz dzemdējot dvīņus. Vasarās viņi abi ar mazo Ārīti pa ceļiem staigājuši un dziedājuši visādas dziesmas, un, ienākot jebkurā viesu namā, mīļāmāte allaž noteikusi savā puslībiešu ziemeļvidzemes izloksnē – tagad nu, Ārit, panāc šurp. Pacēlusi priekšautu, apslapināja tā stūri pie savas mēles un izslaucīja puikam lūpu kaktiņus. Tas bijis vislielākais mūža pazemojums. Kad mīļāmāte 96 gadu vecumā ar vārdiem – “Ārītis jau laikam neatbrauks” – šķīrās no šīs pasaules, uz bērēm Harijs Liepiņš netika izrādes dēļ. Tas ir viens no aktiera mūža skumjākajiem pārdzīvojumiem.

Septiņpadsmit gadu vecumā Hariju Liepiņu iesauca vācu armijā gaisa spēku izpalīgos Kurzemes katlā. Redzot pēc Cīravas lidostas bombardēšanas mirušos krievu puses čalīšus, tikpat jaunus kā viņš pats, pārņēma šausmas. Kā “fašistu kucēnu” nosūtīja uz Vorkutas ogļu šahtām, mūžīgajā sasalumā, aukstumā un badā. Tur nākamajam aktierim apritēja 18 gadu. Vorkutā piedzīvoto Harijs Liepiņš aprakstījis savā grāmatā “Pēr, tu melo.”. Kilometru zem zemes, mūžīgā tumsā vien ar niecīgu lampiņu pierē, uz elkoņiem guļot kopā ar citiem vīriem, viņš skaldīja ar rokām ogles, kuras pārvadāja jau kā jauni kumeļi uz mūžu pazemē novesti un tumsas dēļ akli palikuši zirgi. Kad sāka kaut kur knikšķēt, birt zemes zirņi, bija skaidrs, tūlīt tev virsū var uzgrūt vesels kalns…

Mājās uz Latviju brauca diennaktīm, līdzi dotais mazais maizes kancis izbeidzās pirmajā dienā, un, vilcienam apstājoties, meklēja zemē nomestus kāpostu kacenus…

Smiļģa aktieris

1947. gadā jaunais, izskatīgais, temperamentīgais aktieris kļuva par Dailes teātra studijas audzēkni kopā ar Viju Artmani, Valentīnu Skulmi, Rasmu Rogu, Eduardu Pāvulu, Veru Gribaču un vēl citiem. Kopā ar Veco, kā leģendāro režisoru Smiļģi sauca teātrī, Harijs Liepiņš nostrādāja astoņpadsmit gadus. Viņš bija Smiļģa skolas aktieris, kur no svara bija emocionalitāte, teatralitāte, temperamentīgums, pamatīgums un, protams, ārējs skaistums. Teātrī Hariju Liepiņu mīlēja kā publika, tā kolēģi, jo viņam nevarēja pārmest ne godkārību, ne savas personības izspīlēšanu vai greizsirdību lomu dēļ. Kā teica Smiļģis, citi aktieri gāja uz teātra mākslas padomi, lai dabūtu lomas, bet Haris – lai tiktu no tām vaļā. Trīsdesmit gadus viņš uz saviem pleciem nesa vai visu teātra repertuāra smagumu, ik nedēļu spēlēdams galvenās lomas. Bet dižais Smiļģis varēja būt arī bezgala nežēlīgs. Viņš spēja aktieri mēģinājumos tik ļoti apvainot un pazemot, ka tas aiz dusmām vien izrādi nospēlēja ģeniāli. Leģendārs ir gadījums iestudējuma “Spēlēju, dancoju” sakarā. Šo lugu uz Dailes teātra skatuves spēlēja divdesmit trīs gadus. Jau mēģinājumos Harijs Liepiņš spēlmanīti Totu attēloja ļoti labi. To redzēja visi kolēģi. Bet pēdējā ģenerālmēģinājumā pirms pieņemšanas izrādes, kas tolaik bija ļoti nopietna lieta, pēc fināla Smiļģis visu ansambli sasauca uz skatuves. Pats izgāja centrā, vispirms ilgi raudzījās tālē, tad nez ko pētīja šņorbēniņos virs sevis, dziļi noelsās, tad atkal piepūtās kā balodis un beidzot vēra muti: “Tas slikti. Tota (un viņš rādīja uz Hari) mums nav. Tas nav Tots. Es jau visu laiku teicu Imantam Adermanim, lai viņš ar gatavo to lomu, bet vai viņš līdz rītam varēs?” Harijs bija gatavs Smiļģi vai nogalināt, sevī vēlēja režisoram visas elles mokas, naktī aktieris grieza zobus, vīstīja dūres, un dzīvesbiedre Mudīte Šneidere nedrīkstēja mierinot teikt ne vārda, lai neaizskartu vēl dziļāk sūrstošo dvēseli. Otrā dienā skatuve vēl tumša, Harijs Liepiņš pilnā kostīmā un grimā, bet sirds joprojām vārās un liesmo. Viņš ir nostājies uz tumšās skatuves, domādams, ka ir viens, te negaidīti pustumsā parādās Smiļģis. Haris pagriežas, lai nebūtu despotu jāredz un neievaino vēl vairāk, bet Smiļģis pienāk klāt un saka – padodiet roku. To satverot, piebilst – silta roka, būs lab’ izrāde. (Smiļģis mēdza runāt, apraujot galotnes un izceļot burtu ‘r’). Uzpilināja balzamu sūrstošai dvēselei. Un Haris izrādē spēlēja aizgūtnēm, gāja kā traks. Pēc tam kritiķi sacīja – esam bijuši liecinieki ārkārtīgi lielam teātra notikumam – Harijam Liepiņam Tota lomā. Pēc izrādes Smiļģis atkal iznāca uz skatuves, pagrozījās visu priekšā, paskatījās uz Hari, kas vēl iekšējā naidā stāvēja, greizi sagriezies, un teica: “Tā ir lab’ izrāde, Harr. Tots ir.” Taču aizvainojumu Harijs Liepiņš paturēja visu mūžu.

Ar šo izrādi saistās arī visnotaļ komiski atgadījumi, kas zināmi vien pašiem spēlmaņiem. Izrādē ir frāze, kur Tots Leldes dzīvības vārdā saka – “kam ir dūša dot trīs asins lāses…” Un tajā mirklī Gunārs Placēns klusiņām ierunājas – es jau varētu dot, bet man nav tā asinsgrupa. Pusdzīvā Lelde, kura guļ aizvērtām acīm, tajā mirklī gandrīz vai apsmējās.

Nākamajā gadā Harijs Liepiņš nospēlēja Minhauzenu, Hamletu un Gēsta Berlingu. Vienā sezonā. Citiem aktieriem tas būtu ceļams vairāku gadu garumā. Pēc “Gesta Berlinga” izrādes parādījās kritika ar virsrakstu “Pārpratums vai nejaušība”. Tā vienā recenzijā bija novērtēts Harija Liepiņa Gesta Berlings, jo – ko nu ar Smiļģi salīdzināt! Visiem taču bija atmiņā, kā šo lomu spēlēja dižais Smiļģis… Pēc divdesmit gadiem tās pašas kritiķes – Maija Augstkalna un Lilija Dzene – rakstīja: “Lai kas arī būtu mūsu mūžā noticis, esam bijušas liecinieces vislielākajai mākslai.” Un nosauca Hariju Liepiņu Gesta Berlinga lomā. Laiks visu saliek savās vietās.

Par Harija Liepiņa talantu liecina arī kāds visai sadzīvisks atgadījums. Viņa un Mudītes Šneideres sešgadīgais dēls Āris tika aizvests uz “Šveiku”. Protams, ka puika pazina tēta kolēģus, kurus bija redzējis ne vienreiz vien. Sēžot blakus vienai no aktrisēm zālē, puika komentēja varoņu uznācienus – šis ir Dimitera onkulis, šis Kalpaka onkulis, te Gunāronkulis (domāts aktieris Placēns)… Bet, kad pirmā cēliena sestajā ainā uznāca Harija Liepiņa virsleintnants Lukašs, zēns skatās uz tēti un visā nopietnībā saka – bet šo onkuli es nepazīstu. Kaut nogrimējušies ne pa jokam, protams, bija visi aktieri.

Harijam Liepiņam piemita apskaužama spēja jokojot parādīt skatuves strādniekiem mēli un tūlīt, pagriežoties ar seju pret publiku, liet gaužas asaras. Hašeka “Šveikā”, šajā komēdijā caur un cauri, abi ar Gunāru Placēnu bija saderējuši, kurš pirmais uz skatuves… apraudāsies. Un tā Budejovices laukumā – ainā ar visiem ansambļa dalībniekiem uz skatuves – kolēģi tuvplānā vēro un mēģina notvert sekundi, kurā un kuram pirmajam pār vaigiem noritēs asara. Kad Gunāra Placēna Šveiks no saviem klejojumiem atkal atgriežas pie Harija Liepiņa oberleitnanta Lukaša, Haris iesaucas – Šveik, vai es nemūžam netikšu no jums vaļā!? Un – raud! Gunāra Placēna teksts nav mazāk komisks. Viņš atbild – mūs ir savienojis feldkurants Kacs, Dieva vietnieks zemes virsū, un, ko tas savienojis, to nebūs šķirt. Un arī sāk raudāt. Protams, publika domāja, ka acīmredzot tā tam šajā izrādē arī jābūt…

“Gesta Berlingā” uz skatuves bija visa Latvijas trīsdesmito gadu teātra “zelta grāmata” – kavalieri Ēvalds Valters, Rūdolfs Kreicums, Kārlis Pabriks… Un vidū Harijs Liepiņš. Ar savu skaisto fināla frāzi: kavalieri, mūsu gads Ekebijā ir beidzies… Tas bija prieka, bada un nesāta gads! Bet vienā izrādē aiz frāzes pirmās puses – kavalieri, mūsu gads Ekebijā ir beidzies – pēkšņi “melnais”, kā tumša bedre. Harijs Liepiņš neatceras ne vārda. Ko tālāk? Suflieres būda jau tukša. Mieru, tikai mieru, viņš sevī čukst, jāsāk vēlreiz, tūlīt atcerēšos. Un iesāk vēlreiz jau zemākā tonī – kavalieri, mūsu gads Ekebijā ir beidzies… Bet tālāk atkal nekā. Viņš tuvojas suflieres būdai, tur jābūt Maijai Sperai, pretī arī paveras viņas seja, acīs nevienas nojausmas. Ko nu?! Visi taču zina, ka Haris šo vietu var noskaitīt kaut nakts vidū. Bet viņš saprot, tūlīt sufliere vērs vaļā tekstu, meklēs, kurā vietā aktieris palicis, un nekas viņu vairs neglābs. Un tajā mirklī balsī, ko var dzirdēt līdz četrpadsmitajai rindai zālē, ierunājas kavalieris Ēvalds Valters: “Vīrelis vairs nezina, ko runāt.” Tajā mirklī Harijs Liepiņš nosirmoja zem savas blondās parūkas. Un Valters vēlreiz: nu jau ar laukā vairs nekas nenāks. Bet Haris pēkšņi no dusmām turpina: “Tas bija prieka, bada un nesāta gads!” Un nu beidzot savā sarkanajā mantijā var uznākt Lilitas Bērziņas majoriene un atskanēt smeldzīgi skaistā dziesma par trako kavalieru gadu. Kad priekškars aizvērās, Harijs Liepiņš sagrāba sīciņo Ēvaldu Valteru aiz polsteriem, pacēla augšup un kratīja – tu, vecais sakārni, nevarēji pateikt priekšā! Bet Valters, viegli šūpojoties Hara rokās, vien teicis – junge (jaunekli – vācu val.), vajag mācīties tekstu.

Apcelšanās uz skatuves bija dievīga. No Šekspīra lielo lomu kopuma, kas ir turpat visu pasaulē ģeniālāko aktieru karjeras kāpumā līdz virsotnei, Harijam Liepiņam pietrūka vien Otello un karaļa Līra, kuru laiks, kas zina, varbūt būtu pienācis, ja vien izcilo dailēnieti nebūtu pārņēmusi postoša alkohola vara, kurai viņš nespēja turēties pretim.

1963. gadā uz Dailes teātra skatuves rādīja Blaumaņa “Ugunī”. Pirmajās rindās sēdēja aklie no Strazdumuižas. Kad priekškars bija aizvēries, viņu sarunās pavīdēja kāda frāze — tas viens vīrs taču raudāja pa īstam. Edgars. Harijs liepiņš.

Kad pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas14. Jūnijā pie Brīvības pieminekļa Harijs Liepiņš Leona Breikša dzejā vērsās pie Dieva ar vārdiem, tu, kas zāles čukstus dzirdi, apkārtējo ļaužu vidū atskanēja tikpat kluss kāda trimdas latvieša čuksts, ka vīrs, kas lasa dzeju, ir ģēnijs un šī mirkļa dēļ bijis vērts braukt pāri okeānam.

Mīlestība un sāpes

Mudītes Šneideres acis sekoja Harijam Liepiņam, vēl kā vidusskolniecei sēžot teātra tumšajā zālē toreizējā vecajā Dailītē Lāčplēša ielā. Šis vīrietis bija meitenes sapnis, kuru apzināti slāpēja iekšēji pilnīgi skaidra apziņa – bet ne jau man… No Harija Liepiņa staroja tāda vīrišķība, kura gāja pāri rampai un skaistam aktiera kostīmam un kuru sajuta ikviena sieviete. 1955. gadā Mudīte Šneidere beidza Teātra fakultātē Veras Baļunas kursu kopā ar Dinu Kupli, Antru Liedskalniņu, Gunāru Cilinski, Robertu Ligeru. Jauno aktrisi gaidīja Dailes teātris. Harija Liepiņa klātbūtnē viņa izturējās diezgan uzmanīgi, un parastās cilvēkiem raksturīgās pašaizsardzības dēļ centās izturēties tā, it kā šis vīrietis viņu nu gan nemaz neinteresētu. Tolaik pēc izrādēm aktieri tūlīt negāja mājās, bet aizkavējās ģērbtuvēs un ļāvās vieglai bohēmai. Šaurībā, kur viena ģērbtuve bija uz sešiem vai desmit spēlmaņiem, Mudītei un Dinai Kuplei, kā pašām jaunākajām, bija divām vien ierādīta mazāka bezlogu telpa. Te spēlmaņi mēdza sanākt, sasēsties uz grīdas, atrādīt nule spēlētos varoņus un pašu Smiļģi arīdzan. Protams, še ienāca arī Harijs Liepiņš. Pēc kādas izrādes, kur viņi abi ar Mudīti spēlēja jauniešus, Harijs viņai sacīja – es tev uzrakstīšu vēstuli, atstāšu teātra pastkastītē. Tā sākās sarakstīšanās. Pienāca laiks, kad teātrim bija jādodas uz Maskavu, kur notika tā dēvētās latviešu literatūras un mākslas dekādes, kur teātri veda labākās izrādes, brauca kori, latvieši rādīja sevi Maskavai. Harijam Liepiņam bija jādodas prom agrāk, jo viņam kopā ar Mildu Klētnieci pa rūpnīcām toreiz modernajās aģitbrigādēs bija jāspēlē “Romeo un Džuljeta”. Par pirmo pāri teātrī šajā izrādē bija kļuvuši Vija Artmane un Eduards Pāvuls. Mildai Klētniecei tajā laikā bija jau četrdesmit.

Iepriekšējā vakarā pirms braukšanas uz Maskavu viņš uzaicināja Mudīti uz vakariņām krodziņā “Staburags” Stabu ielā, kur aktieri pēc izrādēm dzēra lētu šņabi, jo labiem konjakiem un dārgiem vīniem nesanāca. Viņam bija 27 gadi, viņai – 21. Harijs teica, viņš domājot, Mudīte viņam varot būt visam mūžam. Pavadīja līdz mājām. Tas bija 5. decembrī. Šo datumu viņi visu mūžu pēcāk svinēja kā savu satikšanās dienu. Kad atvadoties skūpstījās uz ielas trīs ilgas stundas. Mudītei bija sajūta, ka viņa uzvērta uz kaut kā līdzīga mūžībai, ka notiekošais ir uz mūžu, varbūt pat vairākām dzīvēm. Viņi jutās lemti viens otram. Bet tolaik Harijs Liepiņš vēl bija precējies ar Birutu Ķigeli, kura pēc šķiršanās no viņa vēlāk kļuva par latviešu slavenā tenora Jāņa Zābera dzīvesbiedri. Dāma ar šerpu raksturu. Harijs varēja dabūt pliķi uz ielas gaišā dienas laikā.

Mudīte Šneidere un Harijs Liepiņš dzīvoja kopā vairākus gadus un savas attiecības oficiāli reģistrēja 1962. gadā mēnesi, pirms pasaulē nāca viņu dēls Āris. Tā kā Mudīte bija gaidībās, kāzu šampanietis bija ķiršu sula kādā ne pārāk lepnā kafejnīcā. Viņi nodzīvoja kopā 42 gadus.

Kā raksturīgi visai Liepiņu dzimtai, arī Harijs ļoti mīlēja savu mazo Āri, lutināja un neļāva puikam neko aizrādīt. Vasaras ģimene pavadīja Ventas krastā, vienā no vietām, no Nīgrandes līdz Skrundai, kur šī upe visskaistākā. Latvijas pirmās brīvvalsts laikā “Lejasmāļi” bija liela saimniecība ar simt hektāriem zemes. Nu atgūto māju saimnieki bija priecīgi par vasarniekiem Liepiņiem vienā ēkas galā, vismaz bija, kas pielaboja grīdas dēļus, logu rāmjus. Mudītei zivis nebija garšojušas kopš bērnības, bet nu viņa bija tikusi pie zivīm reizē ar visu makšķernieku. Kaimiņu Rita, “Lejasmāļu” saimnieka meita, piesnaudusies dienas vidū, pēkšņās šausmās varēja pietrūkties kājās, jo nosapņojusi, ka Harijs gar vībotnēm atkal nāk ar kādu zivi. Nebija jau tā, ka viņš zivju tīrīšanu uzskatītu par sieviešu darbu. Kam nazis rokā, tas tīra. Makšķerēja visu vasaru, un Mudīte no zivīm vēl tikai saldo ēdienu nebija gatavojusi. Reiz pati bija aizdomājusies līdz vienai no slavenākajām franču zivju zupām, trūcis tikai šampanietis.

Viņi laulībā nepazina vienmuļību, ikdienību, pieradumu. Dzīve bijusi tik skaista, ka grūti iedomāties, ja vien Hari savā varā ik pa laikam nepārņemtu alkohols. Visi jau bohēmai teātrī ļāvās līdzīgi, bet kādam tas bija bīstami un postoši. Loma beidzas, kad pakar kostīmu uz pleciņiem un noņem grimu, bet saviļņojums paliek, turpinās… Un ir, kam roka sniedzas pēc glāzes, vēl un vēlreiz… Haris spēlēja Romeo, bet, izrādei turpinoties, redzams, ka nav īsti skaidrā. Kolēģi saka, tā nu šoreiz ar Hari ir. Un Mudīte kopā ar kolēģi un draugu Robertu Ligeru ved Hari mājās. Atskārsme par ligu, ko patiesībā cilvēks nevar saviem spēkiem pārvarēt, nāca pēc kādiem trim kopā dzīvošanas gadiem. Harijs allaž dievojās, kā šī ir pēdējā reize, ka viņš pazūd, ka ir meklējams, ka vairāk nekas tāds neatkārtosies, bet atkārtojās gan. Vistuvākais ceļš līdz viņu vasaras “Lejasmāļiem” bija ar laivu pāri Ventai. Haris parasti īrās Mudītei pretī, bet reiz tumšā vakarā viņai nācās vilkt nost kleitu, atstāt mantas krastā un peldēt pāri Ventai pēc laivas. Mājās vīrs, bet nespējīgs doties sievai pretim. Toreiz Mudīte domājusi, kaut Venta zem spožā mēness viņu paņemtu… Ja Harijam Liepiņam mūžu nebojātu šī liga, iespējams, arī dēla dzīve būtu veidojusies citāda. Viņš daudz ko būtu varējis sasniegt, bet daudz nervu un spēka atdeva tēvam. Tagad Āris strādā Anglijā, viņam ir 54 gadi, un viņš saka tāpat kā Mudīte – acīmredzot Dievs mums ar māti bija uzlicis pienākumu saglabāt latviešiem aktieri Hariju Liepiņu.

Tajā vasaras dienā Mudīte bija atbraukusi uz Rīgu pēc aktiera algas. Āris strādāja traumās, kad viņam piezvanīja no Kuldīgas milicijas. Bija notikusi neglābjama nelaime. Harija Liepiņa sirds apstājās brīdī, kad viņš īrās Ventā pret straumi uz saviem “Lejasmāļiem” pusdienās. Laiva peldēja atpakaļ pa straumei. Apmēram divus kilometrus zemāk no notikuma vietas vietējiem makšķerniekiem tā burtiski ieslīdēja rokās.

Leģendārais dailēnietis paspēja nosvinēt savu septiņdesmito dzimšanas dienu. Un gaišuma aktieru Mudītes un Harija Liepiņu dzīvē par spīti visam bija vairāk nekā melno strīpu.

 

 

Harijs Liepiņš

15.12.1927. – 3.08.1998.

1947. gadā sācis mācības Dailes teātra 2. studijā.

No 1949. līdz 1998. gadam Dailes teātra aktieris.

Spožākās teātra lomas: Uģis (Raiņa “Indulis un Ārija”), Mortimers (Šillera “Marija Stjuarte”), Tots (Raiņa “Spēlēju, dancoju”), Kangars (Raiņa “Uguns un nakts”). Titullomas Šekspīra lugās “Romeo un Džuljeta”, “Hamlets”, “Ričards III”, Ibsena lugā “Brands”, Dostojevska “Idiotā” un citās.

Kinolomas latviešu filmās “Uz jauno krastu”, “Akmens un šķembas”, “Es visu atceros, Ričard”, “Liekam būt”, “Kad lietus un vēji sitas logā” un “Emīla nedarbi”.

Harija Liepiņa vārdā nosaukta balva, kuru kopš 2005. gada piešķir Latvijas aktieriem par izcili spilgtu aktierdarbu iepriekšējā gada laikā kino, televīzijā vai radio.

Pievienot komentāru

Komentāri (7)

  1. Kam tas SS leģionārs jāatceras?

    • Tāmnieks/luterānis Atbildēt

      Aktieris Liepiņš par “leģionāru” kļuva 16 gadu vecumā! Tādā vecumā šodienas puikām neļauj noslaucīt tāfeli, bet Harim svešā uniformā bija jākaro pret sarkano mēri un vēl jāvergo Vorkutas raktuvēs. Vai nav pārāk daudz “goda” parastam lauku puisim, vēl zēnam? To, ka tu visur bāzies ar savām “zināšanām”, esmu pamanījis jau sen. Kremļa nezāļu sēkla tavā tukšajā paurī dīgst tīri labi. Tā turpini un varēsi doties vieslekcijā par amerikāņu imperiālismu un Latvijā atdzimstošo fašismu uz kādu no “republikām”. Saimnieki gaida!

    • skaidrs,ka tevi neviens neatcerēsies..tādu niecību.

  2. Paldies par rakstu,atcerējos jaunību un daudzas lomas,kuras nospēlēja Harijs Liepiņš.

  3. Kinolomas latviešu filmās (..) politkorektākā loma k/f Mērnieku laiki (Švauksts).

Draugiem Facebook Twitter Google+