Viedokļi
Komentāri

Franks Gordons: Pētīt vēsturi, vētīt pagātni 25


Vēsturnieks Timotijs Snaiders secina, ka Krievija arī tagad mēģina darīt to pašu, ko Molotova–Ribentropa pakta laikā. Proti, toreiz pakta galvenā ideja bija pagriezt nacistisko Vāciju pret Lielbritāniju un Franciju, sagraut Eiropas kārtību. Arī šodien Krievija mēģina sašķelt ES, atbalstot labējos radikāļus, separātistus, populistus – visus, kas ir pret Eiropas integrāciju.
Vēsturnieks Timotijs Snaiders secina, ka Krievija arī tagad mēģina darīt to pašu, ko Molotova–Ribentropa pakta laikā. Proti, toreiz pakta galvenā ideja bija pagriezt nacistisko Vāciju pret Lielbritāniju un Franciju, sagraut Eiropas kārtību. Arī šodien Krievija mēģina sašķelt ES, atbalstot labējos radikāļus, separātistus, populistus – visus, kas ir pret Eiropas integrāciju.
Foto – EP ETP grupes preses dienests

Intervijā LTV viens no izcilākajiem pasaules vēsturniekiem, arī latviski tulkotā diždarba “Bloodlands” (“Asinszemes”) autors Timotijs Snaiders lika saprast, ka Krievijas prezidents Vladimirs Putins drīzāk izjauks Eiropu nekā iebruks tajā. Eiropai nevajagot iedomāties, ka tās pamatvērtības un institūcijas nevarot tikt sadrupinātas no ārpuses. Krievijas stratēģiskais mērķis esot eksportēt savas problēmas uz citurieni.

Timotija Snaidera nākamā grāmata iznākšot šā gada septembrī. Tās nosaukums ir “Black Earth” (“Melnā zeme”), un tā veltīta holokaustam tā dažādos aspektos. Te man jāatgādina, ka jau pirms “Asinszemju” iznākšanas T. Snaiders pievērsa uzmanību tam, ka holokausta izpētē, īpaši rietumvalstīs, uzmanība bija pievērsta galvenokārt Aušvicai un citām nāves nometnēm, kur žīdus, ieskaitot sievietes un bērnus, “rūpnieciskā veidā” iznīcināja (smacēja) gāzes kamerās un līķus sadedzināja krematorijās. Diemžēl, konstatē Snaiders, novārtā atstāta Lielvācijas SD “Einsatzgruppen” darbība neskatāmos Polijas austrumu novadu, Baltkrievijas, Ukrainas, Lietuvas, Latvijas miestos, kur žīdus dzina līdz kaut kur mežmalā izraktām bedrēm un tur nošāva. Pilsētu mērogā drausmīgākie piemēri ir Rumbula Rīgā un Babijjara Kijevā. Kopumā šādā veidā tika iznīcināti vairāk nekā puse no holokaustā nogalināto kopskaita. Mani personīgi visvairāk satrieca piemiņas akmens kādā Baltkrievijas miestā: zem septiņžuburu gaismekļa (menoras) attēla – skaitlis 3000 un divi vardi – “Za čto?” (“Par ko?”). Tā nu bija holokausta būtība.

[wrapintext]

Lorem ipsum2
FOTO: Leta2
[/wrapintext]

Manuprāt, Uldis Neiburgs objektīvā skatījumā un pētnieciskās prasmes ziņā stādāms blakus T. Snaideram, šoreiz Latvijas kontekstā. Viņa “LA” izdevniecības izdotais rakstu sakopojums “Dievs, Tava zeme deg” man kļuva par rokasgrāmatu un bagātu izziņas avotu. Neiburga intervija “Atbrīvošanās”, kas publicēta žurnālā “Ir”, dažu labu lasītāju – abās pusēs – kaitinājusi, bet viņa argumenti ir visai pārliecinoši. Patlaban viņš turpina darbu pie plašas monogrāfijas par Salaspils koncentrācijas nometni, atspēkojot nemitīgos pēcpadomju un prokremlisko “atmaskotāju” melus par šo nometni.

Toponīmika (zinātne par vietu nosaukumiem) arī ir likteņgaitu izpētes komponents. Mūsdienu Krievijā vismaz divos gadījumos situācija ir nenormāla, absurda. Ļeņingrada atguvusi savu agrāko nosaukumu Sanktpēterburga, bet tai visapkārt joprojām ir Ļeņingradas apgabals. Sverdlovska atguvusi savu agrāko nosaukumu Jekaterinburga, bet tai visapkārt joprojām ir Sverdlovskas apgabals. Prātam neaptverami!

Kā zināms, Ukrainas prezidents un valdība vispārējās dekomunizācijas ietvaros paredz atņemt vairākām pilsētām to boļševizētos nosaukumus. Bet te ir āķis – agrākie nosaukumi bieži vien glorificē cariskās impērijas valdniekus/ces. Būs vien jārokas senlaiku hronikās un jāmeklē autentiskais ukrainiskais…

Lielpilsēta Dņepropetrovska nosaukta vecā boļševika, ilggadēja vadoša partijas funkcionāra Grigorija Petrovska vārdā, kurš atšķirībā no daudziem citiem nomira savā gultā un netika nošauts 1937. gadā. Taču līdz 1926. gadam tā bija Jekaterinoslava – par godu Katrīnai II Lielajai, kas pievienoja Krievijai tagadējās Ukrainas dienvidus ar Krimu, ko atņēma tatāriem. Dņeprodzeržinska – liels rūpniecības centrs – nosaukta čekas dibinātāja Fēliksa Dzeržinska vārdā. Par laimi, tā līdz 1936. gadam saucās Kamenskaja – nebūs problēmas to pārdēvēt. Ļoti dīvains ir Kirovogradas liktenis: savu tagadējo nosaukumu tā ieguva 1934. gada beigās pēc Sergeja Kirova noslepkavošanas. Taču laikposmā no 1924. līdz 1934. gadam tā bija – uzmanību! – Zinovjevska, par godu Ļenina un Trocka līdzgaitniekam, Komunistiskās internacionāles (Kominternes) faktiskajam dibinātājam Grigorijam Zinovjevam – “trakam sunim un nodevējam”, kā izteicies prokurors Višinskis. Un pirms 1924. gada tā bija Jeļisavetgrada – Krievijas carienes Elizabetes vārdā. Mūsdienu Ukrainai arī šis nosaukums neder.

Noslēgumā gribu paust savu sašutumu par īstu raganu danci ap “melno kasti” – Okupācijas muzeja ēku Strēlnieku laukumā. Biju starp Okupācijas muzeja izveides iniciatoriem, joprojām esmu Okupācijas muzeja biedrības loceklis (nu drīzāk emeritēts) un nevaru vien nobrīnīties – kas vainas Okupācijas muzeja ēkas baltajai piebūvei (turpinājumam) – Nākotnes namam, ko projektējis Gaismas pils radītājs Gunārs Birkerts, pasaules mēroga arhitekts? Nu jau gadiem ilgi birokrāti un, jāatzīst, nelabvēļi bremzē šī projekta īstenošanu, un tagad kāda “arhitektu grupa” aicina vispār nojaukt muzeja ēku un pārcelt tās ekspozīciju uz Stūra namu. Bet tur jau ir muzeja ekspozīcija, kas veltīta “šim namam un šim laikam”, un tai ir pakārtota nozīme, salīdzinot ar muzeja ēku pretim Rātsnamam, patiesi centrālā vietā, kas muzejam pienākas! Nenogurstošais Valters Nollendorfs, kuram Okupācijas muzejs ir sirdslieta, spiests vecumdienās uztraukties un kreņķēties šo intrigu dēļ, aiz kā slēpjas, kā “Latvijas Avīzē” raksta Anda Līce, naids.

(Raksts publicēts avīzē “Laiks”/”Brīvā Latvija”)

LA.lv